Vai cilvēks drīkst lūgt nāvi?

Šomēnes Latvijā bija Pretsāpju nedēļa, tāpēc sabiedrībā ne jau pirmo reizi izskanēja diskusijas par eitanāziju - tiesībām cilvēkam, kas ir nedziedināmi slims un cieš lielas sāpes, brīvprātīgi izvēlēties aiziet mūžībā.

Šomēnes Latvijā bija Pretsāpju nedēļa, tāpēc sabiedrībā ne jau pirmo reizi izskanēja diskusijas par eitanāziju - tiesībām cilvēkam, kas ir nedziedināmi slims un cieš lielas sāpes, brīvprātīgi izvēlēties aiziet mūžībā. Vai cilvēkam, kurš nevar sagaidīt sāpju remdināšanu un žēlsirdību, ir tiesības lūgt nāvi? Zinot to, kādās sāpēs lemts mocīties nopietni slimam cilvēkam, daudzi vēlas legalizēt eitanāziju. To mēdz saukt dažādi - par cilvēka žēlsirdīgu nomērdēšanu, arī par skaistu vai cienīgu nāvi, par cilvēka izglābšanu. Tajā brīdī, kad tā notiek, cilvēka dzīvība nav ne graša vērta. Vai tā ir patiesībā?
Mūsu valstij ir jāmācās palīdzēt cilvēkam remdināt sāpes, jo tieši šobrīd arvien vairāk runā par to, ka vajadzētu sakārtot medicīniskās aprūpes sistēmu un nodrošināt smagi slimos ar efektīvu pretsāpju terapiju. Iespējams, tad būtu mazāk gadījumu, kad jānostājas dilemmas priekšā - vai nāve ir vai nav vienīgā izeja? Zinot to, ka ārsta profesija nozīmē būt humānam un palīdzēt cilvēkam, grūti iedomāties, ka ārstam būtu jādara arī pretējais - jāpārtrauc dzīvība, kas viņam nepieklājas ne kā šīs profesijas pārstāvim, ne kā cilvēkam. Tāpēc arī daudzi mediķi iebilst pret eitanāzijas atļaušanu Latvijā. Var piekrist tam, ka eitanāzija, ja tā būtu atļauta, palīdzētu vieglāk tikt vaļā no veciem cilvēkiem, jo bieži ar vēzi slimo vecāka gadagājuma ļaudis un to varētu izmantot ļaunprātīgā nolūkā. Varbūt kāds radinieks tīkotu ātrāk saņemt mantojumu.
Droši vien pat vēl smagāk nekā nedziedināmi slimam cilvēkam ir viņa tuviniekiem - redzēt, kā viņš sāpēs mokās, bet no otras puses - saprast, ka viņa ciešanas izbeigsies tikai tad, kad Dievs viņu pieņems savā valstībā. Šādā situācijā tuviniekam ir vēl grūtāk rast objektīvu atbildi, lai gan droši vien pašam spēka izsīkšanas mirkļos ir skaidri zināms, kā būtu labāk. Zināms kāds gadījums, kad slimnieka tuvinieki lūdza ārstam ielaist nāvējošu zāļu devu. Ārsts iedeva zāles un lūdza tās injicēt tuviniekiem. Neviens to nespēja izdarīt.
Interesanti, kā šo problēmu risina citās valstīs. Legāli eitanāzija šobrīd ir atļauta Nīderlandē un Beļģijā. Austrijā ir atļauta pasīvā eitanāzija, ja neārstējami slimais ir izteicis šādu vēlēšanos savā testamentā. Savukārt Šveicē ārsts drīkst pacientam nodrošināt nāvējošu zāļu devu, kuru pacients pats sev injicē, bet Francijā un Dānijā pastāv mediķu testaments - tas paredz, ka ārstiem jārespektē neārstējamo un avārijās smagi cietušo pacientu vēlmes. Ko par eitanāziju saka baznīca? Protams, to nosauc par smagu Dieva likumu pārkāpumu - slepkavību. Kā mēs visi zinām, slepkavību nekādā gadījumā nevar attaisnot, vēl jo vairāk tad, ja šajā procesā piedalās citi cilvēki.

Citu datumu laikraksti