Šobrīd valstī kaislību centrā - iestāšanās Eiropas Savienībā. Diskutē žurnālisti, pārrunā ierēdņi, analizē biznesa cilvēki.
Šobrīd valstī kaislību centrā - iestāšanās Eiropas Savienībā (ES). Diskutē žurnālisti, pārrunā ierēdņi, analizē biznesa cilvēki. Arī politiķiem katram ir savs skatījums. Iespējams, ka šobrīd emocijas stāv pāri vēsajam saprātam. Arī valsts valodas sakarā. Piemēram, kāpēc mums jāpiekāpjas tiem deputātiem, kuri, dzīvodami mūsu valstī, nespēj (vai negrib) iemācīties valsts valodu. Vai tikai tāpēc jāgroza likums? Vai tādējādi neatbalstām viena otra politiķa ērtības, kurš, iespējams, pie sevis šobrīd smīkņā: redziet, pat prezidente par mums iestājas! Aicinājumam aizstāvēt savu valodu, negrozot Vēlēšanu likumu, protams, arī ir emociju piegarša. Un saprotama ir prezidentes neizpratne, ka pat Saeimā šis solis izsaucis negaidītu protestu. Pateiktais "nē!", ir pirmā reakcija, lai nepiekristu kaut kam, ko mums grib uzspiest. Taču uz prezidenti tiek izdarīts spiediens: ja nemainīs, tad NATO paspārnē netikt. Kā būt? Jācer, ka prezidente spēs pārliecināt, ka speciālistiem jādomā par to, kā citādi valodu aizsargāt. Jautājums būt vai nebūt Latvijai Eiropas Savienībā šodien nav aktuāls. Ja emocijas ņems virsroku pār veselo saprātu, mēs varam tikai pavirzīt uz priekšu uzņemšanas termiņu. Bet vai no tā kas mainīsies? Diezin vai. Tāpēc mums jābūt gudriem, lai nekļūdītos. Arī tad, ja saprotam, ka ES grūti klāsies vietējai ražošanai, īpaši mazajiem uzņēmumiem. Izdevīgāk būs ievest produkciju, nekā ražot to uz vietas. Tas jau tagad skar mūsu lauku ļaudis. Arī Eiropas Komisijas solītā palīdzība zemniekiem pēc iestāšanās ES pirmajos trīs gados būs krietni vien mazāka. Lauksaimnieki apjauš, cik nesakārtota, cik nabadzīga ir zemnieku saimniecība Latvijā. Un kur nu vēl racionāls skatījums uz to ES kontekstā!
Šobrīd sabiedrībā veidojas it kā divas frontes. Vienā pusē - nacionāli noskaņotie, kas ir pret visām aktivitātēm, kas, viņuprāt, apdraud Latvijas esību. Otrā - racionāli domājoši un gudri cilvēki, kuri skaidri un gaiši pasaka: mums cita ceļa nav! Jāizvēlas, vai joprojām būt Lielkrievijas ēnā vai pievienoties lielajam monstram - Eiropas Savienībai. Latvijai palikt vienai neļaus. Tātad esam kā starp diviem lieliem dzirnakmeņiem. Tik un tā reiz tā pīrāga dalīšana notiks. Kā būt? Negribētos, lai mūs dēvētu par muļķiem, bet vienlaikus arī karstu putru strebt nevajadzētu. Nelaime tā, ka iespējas gari domāt arī nav. Visu izšķirs tas, cik gudri būs tie, kas skaidros visus ES plusus un mīnusus, kā spēs pārliecināt. Jautājums tikai, vai paspēs to izdarīt līdz tautas nobalsošanai. Diemžēl parastais cilvēks šajā domu, viedokļu, spriedumu un lēmumu krustugunīs ir apjucis. Bet viņu ir vairākums. Vai ir garantija, ka lielākā daļa vienkāršās tautas balsos par iestāšanos ES. Diezin vai.
