Vai jautājumu var būt par daudz?

Viens no žurnālista pamatuzdevumiem ir uzdot jautājumus atkal un atkal, lai izprastu visas nianses un spētu lasītājam vai klausītājam sniegt saprotamu, arī skaidrojošu informāciju. Tas šķiet pats par sevi saprotams un atbalstāms. Žurnālistikā jautājumu nekad nevar būt par daudz. Taču ir cilvēki, kuri nav ne žurnālisti, ne aptauju aģentūru intervētāji, taču jautājumi no viņiem birst pāri pārēm. Nav runa par tuviniekiem, kuriem gribas zināt un būtu pat jāzina, kā tev dzīvē klājas. Runa ir par pavisam mazpazīstamiem cilvēkiem, kuri jautājumus nebaidās uzdot un nejūt nekādas robežas attiecībā uz tiem. Kādreiz tie ir pārdomāti, kādreiz pavisam nepārdomāti un var sāpināt cilvēku.
“Kā tev iet?” jautā nejauši uz ielas satikts paziņa, draugu draugs vai radinieks, ar kuru ikdienā nekomunicē. Teikt taisnību? Melot un izlikties labākam? Vai tieši melot un sabiezināt notikumus ap sevi drūmās krāsās? Un vai atbilde maz interesēs pretim stāvošo? Ja uz jautājumu “kā iet?” puslīdz veiksmīgi izdodas atbildēt, tad ļoti bieži tālākie jautājumu liek justies neērti, mulst. Jo ne vienmēr cilvēkam, kurš uzdod jautājumu, ir jāzina patiesība. Man ir radusies sajūta, ka cilvēkiem trūkst pietātes pret citu cilvēku dzīvi. Ir tikai vēlme apmierināt savu ziņkāri vai izteikt savu viedokli. Bet vai vienmēr to vajag? Uz jautājumu: “Tur, tajā darbā, labi maksā?” gribas atbildēt: “Nav tava darīšana.” Un tā arī ir, bet reti kurš uzdrošinās tā atbildēt, vismaz es nē, tādēļ pieklājīgi izlokos. Daudz trakāk, ja jautājumi skar intīmas lietas, slimības vai bērnu un vecāku problēmas. Reiz kādai sievietei, kuras meita cīnās ar vēzi un viņai nekad nebūs bērnu, pajautāja, kur tad tie mazbērni kavējas. Viņi nekavējas, viņu nekad nebūs. Tas jau tā ir tik ļoti sāpīgi, taču šādi jautājumi liek sirdij sažņaugties čokurā.
Pēdējais uzdotais jautājums lika man pašai aizdomāties par to, kādus jautājumus es uzdodu un vai tie tiešām būtu jāuzdod. Neslēpšu, man pie tā ir jāstrādā un jāmācās turēt sevi grožos, nejautāt lieku. Ja arī gribas zināt, bet cilvēks nestāsta, tad ir jāsaprot, ka man tas nav jāzina un nav ko tincināt. Bet tas attiecas tikai uz jautājumiem privātajā dzīvē. Žurnālista jautājumu man ir bijis un būs daudz. Jā, man un arī jums ir jāzina, kā tērē budžeta naudu, kā veiksminieks kļuva par veiksminieku, kādēļ kādai vietai mest līkumu. Tie ir tikai piemēri. Priecājos pēc ilgāka laika pārtraukuma atgriezties laikraksta lappusēs.

Citu datumu laikraksti

  • Pašvaldība mežu cirtīs vairāk

    Alūksnes novada pašvaldība aicina iedzīvotājus izteikt viedokli par izstrādāto pašvaldībai piederošo mežu apsaimniekošanas plānu 2020. - 2024....

  • Lai top veloceliņi!

    Pagājušā gada nogalē devos izklaides braucienā uz kaimiņvalsti. Ceļš bija garš, un, tā kā sen nebiju bijusi Igaunijā, sēžot automašīnā blakussēdētāja...

  • Situācija – strauji mainīga

    Koronavīruss jeb “COVID - 19” šobrīd ir galvenā ziņa. Otrdien Ministru prezidenta, Krīzes vadības padomes (KVP) priekšsēdētāja Krišjāņa Kariņa...

  • Tiešmaksājumi jāpārdala

    Tiešmaksājumi jāpārdala

    “Pašlaik patiešām visi esam vienā grozā,” runājot par Eiropas Savienības tiešmaksājumiem lauksaimniekiem, saka SIA “J. A. Lejas” īpašnieks Jānis...