Vai tas ko mainīs?

Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka stiepjas pēc aizliegtā... cigaretes, alkohola, narkotikām.

Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka stiepjas pēc aizliegtā... cigaretes, alkohola, narkotikām. Katram pašam dzīvē jāgūstot savi puni - mazāk vai vairāk sāpīgi. Tikai laikus ir jāapstājas. Atkarība ir viena no briesmīgākajām slimībām, kuru var nogalināt saknē, bet, ja tā ir ielaista, ar to ir jācīnās visu mūžu. Un rezultātu ietekmē ne tikai paša pūliņi, bet arī apkārtējo attieksme. “Nu kas tev notiks, ja izdzersi kādu alus glāzi! Mīkstais esi? No vienas šņabja glāzes neviens vēl nav nomiris!” Tās ir tikai dažas pseidodraugu frāzes, kas ievainotajam pašlepnumam liek sasliet adatas gaisā. “Protams, ka varu! Neesmu nekāds mīkstais!” Katrā konkrētajā gadījumā situācijas ir dažādas, bet frāzes ar izmaiņām ir tādas pašas.
Neapgāžams fakts, ka alkoholu lieto arvien vairāk jauniešu. To apliecināja arī šā mācību gada pirmā diena, kad skolu jaunatne Zinību dienā tusēja ar alus pudelēm rokās. Un sabiedrībai pēkšņi atvērās acis - jā, tā ir.
Šodien pārāk daudz diskutē par to, vai alus ir alkoholisks dzēriens. Bet alus taču nav ne limonāde, ne ūdens, kam nav grādu. Un nožēlojami izklausās mūsu valdības darboņa teiktais sakarā ar Veselības ministrijas ieteikumu aizliegt alkoholisko dzērienu (arī alus) reklāmu televīzijā, laikrakstos un žurnālos, lai mazinātu jauniešu alkoholismu: “Alus nav pielīdzināms alkoholiskajiem dzērieniem klasiskajā izpratnē, turklāt Latvijā ir spēcīga alus dzeršanas kultūra.” Par kādu kultūru te ir runa? Un kāds te sakars ar klasiku? Ja nu vienīgi par klasiku kļūst fakts, ka latviešu tauta dzer uz nebēdu.
Suņi rej, bet karavāna iet tālāk. Gan ražotāji, gan izdevēji grib pēc iespējas vairāk nopelnīt. Ražotājus uztrauc tas, ka alkohola reklāmas aizliegumi sola nevēlamu blakusefektu tirgū. Viņi savu darbību argumentē ar Eiropas Savienības un citiem Latvijas likumiem, jo “kamēr alkohols nav aizliegts kā produkts, tikmēr nevar aizliegt tā reklāmu”. Toties izdevēji var palikt bez ienākumu avota un zaudēt savu neatkarību. Protams, tas ir bēdīgi. Diezin vai kāds ir aizdomājies, ko gūst tā saucamo “produktu”(vairāk piestāvētu “dienišķā maize”) lietotāji? Tas uztrauc vienīgi narkologus, kuriem jau ir jācīnās ar rezultātu, un tuviniekus, kuriem ir jāsadzīvo ar skarbo realitāti, ka mīļš cilvēks slīkst atkarībā.
Uzskatu, ka diskusija par alkohola reklāmas kaitīgumu ir bezjēdzīga. Vienalga, vai dzērienus reklamēs uz žurnāla vāka vai atvērumā, televīzijā pirms pulksten 22.00 vai pēc. Tie, kas grib dzert, dzers tāpat kā dzēruši, jo grādīgie dzērieni veikalu plauktos kā bijuši, tā būs. Tie reklamē paši sevi. Un to, cik dārgu to mēs atļaujamies nopirkt, nosaka maciņa biezums un gaume.
Muļķīgs ir arī uzskats, ka jaunieši nelasa lielo presi. Un nedomāju, ka viņi uz veikalu skrien iegādāties tieši izreklamēto alkoholu. Varbūt vienkāršāk ir grādīgos dzērienus (arī alu) jauniešiem nepārdot?

Citu datumu laikraksti