Vai var sāpēt tas, ko neesi pārdzīvojis?

Laikam jau skanēs skarbi, tomēr brīvības gadi mūs ir nedaudz izlutinājuši. Mainījuši.

Laikam jau skanēs skarbi, tomēr brīvības gadi mūs ir nedaudz izlutinājuši. Mainījuši. Pārveidojuši mūsu attieksmi pret daudzām lietām, kuru dēļ paši savulaik stāvējām simtiem tūkstošu cilvēku pūlī un vēlējāmies, lai arī citas pasaules tautas dzird, kā sāp. Lai palīdz. Varbūt to var salīdzināt ar mīlestību? Arī tā sākumā reibina, aicina uz neiedomājami skaistiem darbiem, bet tad sākas ikdiena... Šobrīd latviešiem ir iestājusies ikdiena - vienaldzība pret ceļu, ko izgājusi Latvija. Kādēļ tā domāju?
Otrdien piedalījos Komunistiskā genocīda upuru piemiņas dienā. Katru gadu aizvien mazāk cilvēku pulcējas, lai pieminētu Baigās vasaras notikumus. Ir sirmas sievas un vīri, kas balstās uz spieķa. Lai arī karsē saule, viņi tur ir, lai pieminētu savu un to cilvēku sāpi, kas ir aizgājuši. Kā nu ne, tā ir diena, kad sirmie ļaudis sevi vēl atminas kā bērnus vai jauniešus. Atminas lielas neziņas un izmisuma dienu, kura pilnībā pārvērta viņu ziedošo jūniju. Uzrunāju te vienu, te otru cilvēku. Katram savs stāsts. Gan par ieslodzījuma laiku Sibīrijas cietumos, gan to, kādēļ bija jāpošas līdzi vecākiem, gan par elementāru izdzīvošanas cīņu. Par to sajūtu, kāda ir svešumā un kad ļoti gribas mājās. Par to piedzīvoto mirkli atgriežoties, kad viss ir pilnīgi citādāk... Kad dzīve jāsāk no nulles.
Runāju ar šādu vienu sievu, viņa raudāja. Tajā brīdī nodomāju, ka viņai laupīti dzīves skaistākie gadi. Tad arī izjutu, kā sāp tas, ko pats esi pārdzīvojis. Var sāpēt tas, kas pašam ir ļoti nozīmīgs. Ļoti lielai daļai latviešu (nerunājot par jauniešiem, bet gan apmēram 30 un 40 gadus veciem cilvēkiem) diemžēl šī ir diezgan vienaldzīga diena. Netiesājiet mani par šiem vārdiem. Jā, liela daļa zina, ka daudzus šajā dienā aizsūtīja uz Sibīriju, tomēr tā arī paliek tikai tāda vārdiska atziņa. Bez mīlestības un bez pārdzīvojuma. Ne velti piemiņas pasākumos šāda vecuma cilvēki nepiedalās, un, ja viņiem jautā, ar ko viņiem asociējas 14.jūnijs, viņi nedaudz apjūk. Viņiem, iespējams, 14.jūnijs saistīsies ar to, ka sākas atvaļinājums, ka draudzenei piedzimis bērniņš, ka dēls aizstāvējis bakalaura darbu. Asociēsies ar visu, kas pašam būs nozīmīgs.
Vai patriotismu var iemācīt? Vai tam vienkārši jābūt no mātes krūts iezīstam? Vai vienkārši katram jāizprot, ka viss, kas saistās ar Latviju, saistās arī ar mani pašu? Var nemīlēt valdību, bet vai var nemīlēt zemi un cilvēkus, kas šeit dzīvojuši un dzīvo? 14.jūnijā mēs atceramies tos, kas tika bez vainas notiesāti un vajāti. Vai šim noziegumam var būt noilgums? Un vai drīkst pienākt tāda diena, kad bez oficiālajām amatpersonām represēto piemiņas vietās nebūs neviena latvieša, kam tiešām sāpētu sirds par vēsturi? Arī vēl pēc 60 gadiem.

Citu datumu laikraksti

  • Remontē skolu un gatavojas jubilejai

    Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas vecajā korpusā, 2.stāvā, šomēnes uzsākts kosmētiskais remonts.Ernsta Glika Alūksnes valsts ģimnāzijas vecajā...

  • Ciemiņus gaida sakoptā pilsētvidē

    Alūksnē pirmo reizi šogad appļauti zālāji. Pļaut varēja arī parkā, kur likvidēti janvāra vētras postījumi, aizvesti izgāztie koki un savākti zari,...

  • Pagastā Jāņus šogad svinēs agrāk

    Pededzes pagasta deputāti sēdē izskatīja iesniegumus par atteikšanos no zemes lietošanas tiesībām, par pirmpirkuma tiesību piešķiršanu un atteikšanos...