Vairāk par visu nevēlas zaudēt stabilitāti

Alūksnietis Guntis Kozilāns šobrīd apzinās, ka viņa dzīvē pavisam drīz noslēgsies kāds posms, kas ienesīs zināmas pārmaiņas.

Alūksnietis Guntis Kozilāns šobrīd apzinās, ka viņa dzīvē pavisam drīz noslēgsies kāds posms, kas ienesīs zināmas pārmaiņas. Sākotnēji varbūt tās šķitīs ne visai pozitīvas, taču cilvēks nekad nezina, ko nākamā diena jaunu piedāvās, tieši tāpēc dzīvot ir interesanti.
Līdz 20. maijam Guntis vēl veiks vecākā muitas uzrauga pienākumus Alūksnes muitas kontroles punktā, ko apzinīgi dara jau 12 gadus, bet pēc tam... Iespējams, ka tad viņš jutīsies brīvs un būs jauna, nezināma lidojuma gaidās. Guntis ir smaidīgs un, šķiet, neuztraucas par to, kas un kā būs.
"Pagaidām piedāvājumu nav. Vienreiz dzīvē pusotru mēnesi jau esmu bijis bezdarbnieka statusā, tāpēc labi apzinos, ko tas nozīmē," laikrakstam stāsta G.Kozilāns.
Bērnība Guntim nav bijusi tik gaiša kā citiem, bijuši puiciski izgājieni, blēņošanās un pirmā mīlestība, ko nevar aizmirst. Arī tas palīdzējis veidot dzīves uztveri un, iespējams, ātrāk ļāvis nobriest. Guntis spēj sevi iedomāties arī vecumdienās - sirmiem matiem un spieķīti rokās. "Ceru, ka prāts un izdarības septiņdesmit gados būs kā trīsdesmitgadniekam," saka viņš. Guntis pieder pie vīriešiem, kas mājās nešķiro vīriešu un sieviešu darbus. Viņam patīk sievietes, kurās slēpjas dvēseles skaistums, viņš pieļauj, ka sieviete var būt gudrāka par vīrieti.
Nespēj izvairīties
Gunta profesija ir inženieris - mehāniķis, to ieguvis Lauksaimniecības akadēmijas mehanizācijas fakultātē. Studiju laikā padomju saimniecībā "Alūksne" strādājis visas ražošanas prakses un bijis nodarbināts arī brīvdienās. Tā bijusi arī pirmā darbavieta deviņdesmito gadu sākumā.
"Tolaik nemaz nebija slikti iegūt izglītību lauksaimniecībā. Cerēju, ka nebūs jāiet armijā, taču diemžēl nepaveicās. Tas bija pirmais gads, kad studentus iesauca. Kad atnācu mājās, armijā viņus neņēma," atklāj Guntis.
Viņš atzīst, ka Arhangeļskas apgabalā, dienot krievu armijā, guvis pamatīgu rūdījumu, tāpēc tas bijis svētīgs laiks.
Šķita kā puišeļi
"Tur bija diezgan skarbi klimatiskie apstākļi. Dzīves uztvere divu gadu laikā mainījās par 180 grādiem - vairs nelidinājos, zināju, ko vēlos un vai to spēšu sasniegt. Kad atnācu mājās, man vienaudži šķita kā puišeļi," atceras vīrietis. Ja tagad Guntim vajadzētu iet dienēt, tad tas pēc viņa domām būtu veltīgi izšķiests laiks. Materiālā nodrošinātība šobrīd Latvijā cilvēkiem nav tāda kā agrāk. Tagadējos valsts ekonomiskajos apstākļos cilvēkam ir grūti atrast savu vietu dzīvē, tā tas būtu arī pēc armijas.
"Pēc atgriešanās būtu sāpīgu pārdzīvojumu laiks. Dzirdot par dienestu Latvijas armijā, tas izraisa smīnu. Tagad jaunieši var atļauties dienestā to, ko agrāk nevarēja. Tad, kad es dienēju, tādi gadījumi bija kas ārkārtējs," spriež Guntis. Arī par studiju laiku Guntim saglabājušās jaukas atmiņas - daudzveidīgas izklaides iespējas, jāmācās tikai divas reizes gadā uz sesijām. Guntis joko, ka, mācoties šajā mācību iestādē, studenti to varējuši atļauties.
Var strādāt uz traktora
Guntis apstiprina, ka pavisam neesot aizgājis no lauksaimniecības. Reizi nedēļā nākoties appļaut zālāju pie mājas, aplaistīt puķu dobes. Jāsniedz dzīvesbiedrei Ilzei padomi puķu kopšanā. "Man nesagādā problēmasar traktoru apstrādāt zemi," stāsta Guntis.
Kad turpinām sarunu par muitnieka darbu, viņš izstāsta, ka sākums tam bijis nejaušs. Laikā, kad sēdējis bezdarbinieka krēslā Nodarbinātības dienestā, alūksnietis Pēteris Zālītis viņam jautājis, ko viņš šajā iestādē darot. Sekojis piedāvājums nākt strādāt uz Alūksnes muitas kontrolpunktu. Guntis piekritis.
Saņem balvu par pūlēm
"Dzimšanas dienā - 1992.gada 1.decembrī - mani uzņēma muitas rindās. Darbs nebija garlaicīgs. Tuvojās iestāšanās Eiropas Savienībā, iekšējā dzirkstele lēnām dzisa un dzisa. Pats kā ierēdnis balsoju par iestāšanos tajā, lai gan kā pilsonis domāju citādāk. Laikam tomēr pilsoņa pārliecība ir pareizāka nekā ierēdņa," secina Guntis. Viņš spriež, ka otrreiz dzīvē droši vien šāda nelaimīga nejaušības mirkļa nebūs. Daudzkārt situācijas dzīvē izveidojušās viņam labvēlīgi, taču pieliekot pūles.
Guntis ir pārliecināts, ka labvēlība esot balva par pūlēm, taču noliedz to, ka viss viņam nāk viegli. Dzīve ar gadiem kļūstot grūtāka, taču interesantāka. "Katru brīdi ir jābūt gatavam cīnīties. Mazpilsētā tas nav tik aktuāli kā lielpilsētā. Man ir svarīgi saglabāt stabilitāti. Līdzko tā tiek apdraudēta, cilvēks kļūst piesardzīgs. Nevar atļauties riskēt. Lai cik arī vulgāri skan, bet visu ierobežo nauda. Var izvārīt, kā smejas, no cirvja kāta zupu, bet, cik ilgi? Arī ar rozā brillēm ilgi nevar dzīvot, jāatgriežas realitātē," atzīst alūksnietis.
Uz vietas nesēž
Gunta aizraušanās brīvajā laikā ir riteņbraukšana, kas arī sākusies nejauši. Viņš ir riteņbraukšanas kluba "Velo" aktīvists un piedalās dažādu pasākumu organizēšanā. "Man nepatīk sēdēt uz vietas. Esmu aktīva dzīvesveida piekritējs. Arī darbā nevaru ilgstoši sēdēt, man vajag kaut ko jaunu, patīk darboties," atklāj Guntis. Jau skolas laikā draudzējies ar sportu. "Tad, kad mācījos Apes arodskolā, ar riteņbraukšanu aizrāvos nopietnāk. Sezonas laikā uz skolu un mājām braucu ar velosipēdu," atklāj Guntis. Arī tagad viņš labprāt brauc ar velosipēdu.
Guntis domā, ka zināmā mērā kādreizējais velosipēdu, vēlāk mopēdu un motociklu laiks ir atgriezies viņa dzīvē. "Ja velosipēds būtu zaļā krāsā, tad būtu pieskaņots muitnieka formai," joko viņš. Velosipēdi Gunta ģimenē ir visiem - dzīvesbiedrei Ilzei, meitai, piektklasniecei Leldei. Arī rīdziniece - kaķene Dafne - sēž grozā uz velosipēda. Savulaik Guntis piedzīvojis to, ka velosipēds nokļūst garnadžu rokās.
Izjauc smēķētājs
Guntis ir dzimis alūksnietis. Arī agras jaunības gados nav izjutis vēlēšanos meklēt laimi citur. "Droši vien nav bijis piedāvājuma. Viss atkarīgs no tā. Šeit ir spēcīgas saknes, arī māja, kas piesaista, ģimene," spriež vīrietis. Lielpilsētā Guntim būtu grūti dzīvot, tur varētu strādāt, nevis dzīvot.
Viņam nepatīk burzma. "Zvanot kolēģiem uz Rīgu, saku, ka varu piecelties tikai nedaudz pirms astoņiem un paspēt laikā uz darbu. Mazpilsētā, no rīta izejot cauri visai pilsētai, var nesatikt nevienu cilvēku un baudīt rīta burvību. Sliktāk ir tad, ja, piemēram, vasarā ir nolijis lietus, ir svaigs gaiss, bet pa priekšu aiziet smēķētājs," komentē viņš. Pārsvarā dzīvē Guntis esot sasniedzis to, ko iecerējis. Tas nenozīmē, ka viņš nav azartisks cilvēks, labprāt ļaujas piedzīvojumiem. Ģimenē visi esot atraktīvi, tāpēc viņiem kopā ir labi un interesanti.

Citu datumu laikraksti

  • Nepaliek tikai savā lauku sētā

    Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo kolhoza “Umara” lopkopības speciālisti, satiekam pagalmā.Lāčplēšu mājas saimnieci Ritu Gorbāni, bijušo...

  • Kazai Mušai piedzimst četrīši

    Inresesants un visai negaidīts notikums pārsteidzis “Sprekstu” mājas saimieci Ināru Ķeseli. Viņas četrgadīgajai kazai Mušai 27.martā piedzimuši...

  • Katrs saimnieks pēc savām iespējām

    Pārmaiņas valstī vairāk vai mazāk skārušas katru pagastu un tā cilvēkus. Noteikušas likteņus, ražošanas iespējas, ievilkušas vaibstus katrā lauku...

  • Dejotāji sadanco Apes arodvidusskolā

    28. aprīlī Apes arodvidusskolā uz kopīgu draudzības vakaru sanāca ne tikai pašu skolas dejotāji, bet arī viesi no citām arodvidusskolām.28. aprīlī...

  • Robežpārejas punktā darbs nav mainījies

    Valsts robežsardzes Viļakas pārvaldes priekšnieks Vladislavs Skromāns apgalvo, ka Pededzes robežpārejas punktā darbs rit ierastajā ritmā, lai gan...

  • Virešu pagastā ir trakumsērgas karantīna

    Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas karantīna.Divus mēnešus līdz jūnija beigām Virešu pagastā spēkā ir trakumsērgas...