Vajag, bet ir grūti!

Aiva, septiņus gadus vecā Jēkaba mamma:Dzīvojam sabiedrībā, kurā pastāv savi pienākumi, kas jāveic.

Aiva, septiņus gadus vecā Jēkaba mamma
Dzīvojam sabiedrībā, kurā pastāv savi pienākumi, kas jāveic. Lai arī mums ar vīru skatījums uz to atšķiras, vēlamies, lai Jēkabs saprastu un iemācītos, ka viņš ir tās daļa un arī viņam ir pienākumi pret sabiedrību, ģimeni un sevi. Man vienmēr šķitis ļoti svarīgi, ka pašreiz dēla galvenais pienākums ir mācīties, paklausīt un ar cieņu izturēties pret vecākiem un skolotājiem, jo uztraucos par situāciju, kas veidojas mūsu sabiedrībā. Skolas bērni var nemācīties, ļoti labi zināt savas tiesības, bet tajā pašā laikā aizmirst pienākumus. To apziņa jāaudzina jau kopš mazām dienām ģimenē, piemēram, liekot sakārtot savu istabu un nomazgāt traukus, ko mēs ar vīru arī cenšamies panākt, lai gan jāatzīst, ka tas ne vienmēr izdodas. Dažkārt mums pietrūkst vienotības prasībās.
Uzskatām, ka ir svarīgi mūsu dēlā ieaudzināt apziņu, ja viņš sācis ar ko nopietni nodarboties ārpus skolas, tas ir viņa pienākums, kas jācenšas veikt ļoti labi, un jāmācās pašam par to atbildēt. Jēkabs pirmo gadu trenējas futbolā, tāpēc vēlamies viņam iemācīt atcerēties par treniņiem un neaizmirst paņemt līdzi nepieciešamo. Ar to gan mums klājas diezgan grūti.
Iveta, piecus gadus vecās Rebekas mamma
Salīdzinot, kā darbos un pienākumos mani ievadīja vecāki un ko es mācu savai meitai, tajā ir diezgan būtiskas atšķirības. Pirmkārt, mainījies laiks. Manā bērnībā tas skaitījās tikai normāli palīdzēt mammai ravēt dārzu, piedalīties obligātajās siena, kartupeļu un cukurbiešu talkās, no kā man līdz šim brīdim ir tāda kā alerģija. Tomēr pienākumiem jābūt, jo uzskatu, ka tie vienkārši palīdz dzīvot. Piemēram, mūsu mājās bija kārtība piektdienās iztīrīt māju, lai brīvdienās varētu bez raizēm uzņemt ciemiņus, un traukiem katru vakaru bija jābūt nomazgātiem. Man vajadzēja parūpēties par zaļajiem augiem, mainīt smiltiņas kaķa kastē, noslaucīt traukus.
Pašas meitu iedīdīt pienākumos nav nemaz tik viegli. Varbūt pie vainas aizņemtā ikdiena, kad nav laika mācīt, stāstīt, ierādīt un atgādināt. Ātrāk visu izdarīt pašai, kaut saprotu, ka tas viņai varētu kaitēt. Tad klusi pateicībā nopūšos, ka ir vēl vecmāmiņas un arī bērnudārzs, kur viņai tomēr daudz ko iemāca. Taču pie prasības sakārtot savas mantas un neatrunāties doties uz dārziņu es palieku!

Citu datumu laikraksti

  • Dejotprieks – visās paaudzēs

    Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām.Pasākumā iepazīstinās ar pagasta dejošanas tradīcijām Kā Alsviķu pagastā veidojušās dejošanas...

  • Ģimene - Latvijas lepnums un spēks

    Jau trešo gadu Latvijā tiek organizēti ģimenes svētki „Ģimene – Latvijas lepnums un spēks”. Svētku ideja ir atbalstīt tradicionālās ģimenes vērtības...

  • Balso par savu veikalu!

    Jau otro gadu vadošais tirdzniecības aprīkojama piegādātājs Latvijā uzņēmums „HL Display Latvia” sadarbībā ar informatīvajiem atbalstītājiem -...

  • Miljoni pasta maisā

    Citiem šī nedēļa saistīsies ar «aukliņu raustīšanu», kombinējot sakaru monstra jaunā saimnieka meklēšanas procesus, vēl kādam – ar jautrību mēneša...

  • Par alianses sanākšanu un divdomībām

    Vai NATO vārti vērsies plašāk, vai jeņķu ērglis ir pietiekami draudīgs, lai liktu mazliet piesargāties Krievijas lācim – uz šiem jautājumiem šonedēļ...

  • «Mēs krītam!»

    Anglija. Disciplinārsodu izpelnījusies kādas britu aviokompānijas stjuarte, kas, nespēdama izturēt lidmašīnas turbolenci, salonā sākusi kliegt...

  • Darot gribas darīt vairāk

    Vienmēr optimisma un labas gribas pilna ir alūksniete Gunta Zālīte. Ikdienu viņa aizvada, esot par sociālo darbinieci Alūksnes Sociālās palīdzības...

  • Pārdomas par agresiju

    Tikko nākusi klajā Klaiva Steiplza Lūisa grāmata „Svarīgā izšķiršanās”, kas sākas ar galvenā varoņa, par grēkiem pēc nāves Šķīstītavā nokļuvuša...

  • Kāpēc sabiedrībā valda agresija?

    Jūlija Hatilova no Alūksnes: Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka cilvēki ir tik dažādi. Ja runā par agresiju skolās, tad tur liela nozīme ir tam, no kurienes...