Vajag mācēt neturēt ļaunu prātu

No Mirdzas Plūšas plūst dzīvesspēks un vēlme katru rītu ieraudzīt sauli. Tas nekas, ka ķermeni skārusi ļauna slimība. Uzņēmīgā anneniete M.Plūša priecājas, ka viņas domu rumaks vēl spēcīgi auļo un rīti viņu sagaida ar darba pilnām rokām.

No Mirdzas Plūšas plūst dzīvesspēks un vēlme katru rītu ieraudzīt sauli. Tas nekas, ka ķermeni skārusi ļauna slimība.
Uzņēmīgā anneniete M.Plūša priecājas, ka viņas domu rumaks vēl spēcīgi auļo un rīti viņu sagaida ar darba pilnām rokām. Ar rūpēm par mīļajiem, sevišķi par mazdēlu Ēriku, kuram drīz būs pieci gadi. Ēriku viņa pavada uz skolu un atved mājās. Mazdēls noskatījies, ka draugi un draudzenes 1.septembrī ar skolas somām plecos dodas uz skolu, un prasījies līdzi. Viņa atbalstījusi zēna vēlēšanos mācīties.
"Esmu dzimusi Pleskavas apgabalā - Abrenes apriņķī, piecu bērnu ģimenē. Mana mamma arī dzimusi Abrenē. Viņi saviem vecākiem bijuši 19 bērni. Tēvs nācis no Balvu rajona Sitas pagasta. Mamma stāstīja, ka es esot piedzimusi ratos pusdienas laikā, kad vecāki devušies bēgļu gaitās. 1943.gada 5.septembris bijusi īpaši saulaina diena, tāpēc mani nosaukuši par Mirdzu. Māsu, kura dzimusi, saulei lecot, nosauca par Ausmu. Toreiz no bēgļu gaitām vecāki atgriezušies atpakaļ Abrenē. Tikai triju gadu vecumā, bēguļojot pa meža ceļiem, tikām līdz Zeltiņiem. Vēlāk no kolhoza atpirkām pusceltu māju. Tā atradās netālu no vietas, kur mamma jaunībā strādājusi par kalponi. Pēc pamatskolas beigšanas turpināju mācīties par agronomi Stāmerienas lauksaimniecības tehnikumā. Mani pēc valsts sadales nosūtīja darbā uz zilo ezeru zemi - Latgali. Tur nostrādāju 18 gadus. Tie bija padomju laiki, bet es domāju, ka tie nebija sliktākie. Katram cilvēkam bija darbs un prieks dzīvot. Tur iepazinos ar nākamo vīru Pēteri Plūšu, piedzima dvīņu meitenes. Ar vīru kopā nodzīvoju 14 gadus. Pēteris vēl nebija miris, kad runāja, lai es nākot atpakaļ uz šo pusi. Vīrs uzskatīja, ka man Latgalē bez viņa būšot grūti dzīvot. Tā pārcēlos uz šejieni," atmiņās dalās Mirdza.
Kolhozā agronomu nevajadzēja, tāpēc Mirdza sākumā fermā slaukusi govis. Vēlāk strādājusi lauku brigādē. Viņa skumusi pēc vīra, bet, cik ilgi bēdāsies? Gribējies blakus stiprāku plecu. Iepazinusies ar vietējo puisi. Nolēmuši dzīvot kopā. Mirdza pieņemta darbnīcās par sargu. Tā bijusi viņas pēdējā darbavieta.
"Pirmā smagā operācija man bija 1993.gadā. Toreiz biju 50 gadus veca. Pēc tam sekoja starošana. Operācijas rētas dzija labi. Pat mati krāsu nemainīja, kļuva vēl tumšāki. Sākumā bēdājos, tad nolēmu cīnīties par dzīvi. Katru rītu sagaidīju ar prieku. Man toreiz bija prāva saimniecība. Meitas dzīvoja Alūksnē un strādāja sadzīves pakalpojumu kombinātā. Brauca uz mājām izslaukt govis. Pārējos darbus paveica dzīvesdraugs. Tiesa, viņam patika iedzert, bet darbus padarīja. Tajos laikos cilvēki mācēja ieturēt mēru. Tagad vai nu šņabis par stipru, vai cilvēki nekur neder. Žēl, ka dzeršanas dēļ izjūk ģimenes. Pirmais vīrs bija sešus gadus par mani vecāks, otrais - 10 gadus jaunāks. 13 gadu viens otru balstījām. Tagad abi vīri kapsētā. Vienam bija slimas plaušas, otram - sirds. Ja saliktu abus kopā, tad viens dzīvotu," ar humoru atzīst Mirdza.
Palikusi bez drauga, Mirdza vairs neilgojās pēc otra cilvēka. Domāja par meitu ģimenēm, strādāja savā saimniecībā. Sirdī piedeva pāridarījumus. Viņa atceras, ka pēc mammas nāves tēvs apprecējies otrreiz. Jaunā sieva bijusi 25 gadus jaunāka, pūrā tai bijuši pieci bērni. Tēvs saviem bērniem nav ļāvis palikt vecāku mājās. Arī Mirdza meklējusi jaunas mājas. Toreiz sirds sāpējusi, aizvainojums starp abiem radījis dziļu plaisu. Pirms nāves tēvs aicinājis meitu uz slimnīcu, lai izlīgtu. Mirdza no sirds piedevusi. Dzīvē vajagot mācēt neturēt ļaunu prātu. Mirdza to cenšoties ievērot.
2003.gada 16.oktobrī un viņu operēja otro reizi. "Pirms tam jutos sagurusi, bet gribējās padarīt pavasara darbus, pēc tam rudenī visu novākt. Negribēju visu atstāt pusceļā, tomēr vajadzēja iet slimnīcā. Pirmo palīdzību sniedza daktere Jansone. Toreiz daudzi neticēja, ka no Gaiļezera slimnīcas atgriezīšos mājās. Satiku ilgāk neredzētus cilvēkus, tie saka: "Mirdza, vai tu vēl..." Es saku: "Turpini vien - vai es vēl dzīva?" Pati reizēm brīnos - no kā man tā enerģija. Vēlos, lai katra diena būtu ar labām domām piepildīta. Meitām teicu, ka jādzīvo. Citādi nebija vērts izturēt visus pārbaudījumus. Tagad sāp locītavas, bet es par to neuztraucos. Manos gados tādas kaites mēdz piemeklēt," izjūtās dalās Mirdza.
Viņa ir samierinājusies ar likteni. Mirdzas roka liegi apņem mazdēla plecus. "Nekad nevajag domāt par savām slimībām, tas tikai vairo sāpes. Nevajag turēt ļaunu prātu uz citiem, bet paturēt sirdī gaišumu, to dvēseles gaismu, kas kvēlo ilgāk par aizejošo dienu," uzskata Mirdza.

Citu datumu laikraksti

  • Nezina, pa kuru laiku aizskrējusi dzīve

    Veclaicenietis Viktors Plaums zina, kāda vērtība ir smagam un grūtam darbam, cik salda garša ir maizes kumosam.Veclaicenietis Viktors Plaums zina,...

  • Mudina bērnus lasīt grāmatas

    Lai veicinātu bērnu lasītprieku un vēlmi apmeklēt Jaunalūksnes pagasta Kolberģa bibliotēku, tajā rīko interesantus lasīšanas maratonus.Lai veicinātu...

  • Kaķi un suņi vairs nedrīkst ceļot bez pasēm

    Suņu un kaķu īpašniekiem, kas kopā ar mīluli uz kādu Eiropas Savienības dalībvalsti dosies pēc 1.oktobra, uz robežas vajadzēs uzrādīt ne tikai savu,...

  • Divas taisnības - viena vēsture

    Pagājušajā nedēļā bija vairāki politiski sabiedriski notikumi. Pēkšņās premjera Induļa Emša problēmas ar veselību neietekmēja Latvijas politikas...

  • Sāk ganīties pirmās gaļas šķirnes govis

    Gaujienas pagasta zemniekam Andrim Jegorovam atvestas gaļas šķirnes baltas, melnas un brūnas govis, kas turpmāk ganīsies Ziemeļgaujas ielejā un...

  • Rīko Rudens balli un savdabīgu loteriju

    Gandrīz 200 ilzeniešu sestdien tikās Rudens ballē, kur lustējās, saņēma pateicību no pagasta padomes un piedalījās loterijā, kurai laimestus bija...