Valentīndienā satikt Valentīnu...

Jau sesto reizi Silvija pārskatīja sasvītroto lapu un galu galā tikai četrus uzrakstītos teikumus, bet vēl joprojām viņu kaut kas tajos neapmierināja.

Jau sesto reizi Silvija pārskatīja sasvītroto lapu un galu galā tikai četrus uzrakstītos teikumus, bet vēl joprojām viņu kaut kas tajos neapmierināja. Nu, protams - kā lai dažās īsās rindiņās atklāj visu par sevi? Nē, nu ne jau gluži visu, tikai to, kas varētu likties svarīgāks vīrietim, kurš tās izlasīs. Jau dažas neveiksmīgas reizes Silvija bija izmēģinājusi roku sludinājuma rakstīšanā, sākot no pavisam tradicionālā "Simpātiska pusmūža sieviete... vēlas iepazīties ar patīkamu pensionāru" līdz daudz sarežģītākai formai, kādu nupat bija uzrakstījusi: "Simpātiska sieviete, materiāli patstāvīga, atraitne..., labprāt dalītos savā maigumā ar vīrieti vecumā ap 60 gadiem. Strādāju sociālajā dienestā, ir personiskā māja ūdens tuvumā, neliels dārziņš un maza saimniecība. Ja Tev būtu autovadītāja apliecība, no darba brīvajā laikā labprāt kopīgi paceļotu. Ja vēlies romantiku, sveču gaismā lai mūs vieno dziesma." Lai gan vēl tika izsvītrots teikums par izaugušajiem bērniem un tām dažām prasībām, ko viņa vēlētos no šā vīrieša, teksts vienalga šķita pagarš. Tomēr, ja labi pacentīsies, sludinājuma veidlapā izdosies saspiest.
Pēc kāda laika, apmierināta ar paveikto, Silvija aizlīmēja aploksni un, lai atkal kaut kas šo soli viņai neliktu pārdomāt, nekavējoties devās uz tuvāko pastkasti. Pārāk ilgi viņa bija pa dzīvi kūlusies viena - māja prasīt prasījās pēc vīrieša rokas, un arī pašai ziemas vakari bija šķituši par gariem un nepiepildītiem. Kas zina, varbūt šoreiz paveiksies...
Pasitis padusē kioskā nopirkto avīžu žūksnīti, Valentīns ņipru soli pagriezās uz kafejnīcas pusi. Pensijas dienās ierasta lieta viņam bija kafejnīcas apmeklējums, kur, uzvalkā sapucējies un šlipsi aplicis, varēja netraucēti izmest pa mēriņam, uzkost kādu salātiņu, pārlapot avīzes un justies kā lielam kungam pienākas, kad itin jaunā oficiante ar smaidu viņu apkalpoja. Kaut vai reizi mēnesī. Bet vispār jau - pēdējais laiks atkal bija ieskatīties iepazīšanās sludinājumos. Kas zina - varbūt šogad veiksies labāk nekā iepriekšējās reizēs. Nē, nekāds regulārais sludinājumu pētnieks viņš nebija - tikai vienu vai divas dienas janvāra beigās - ar tādu aprēķinu, lai uz Valentīna dienu jau būtu saņēmis ielūgumu atbraukt ciemos... Šo tradīciju viņš bija aizsācis jau pirms četriem gadiem, kad pavisam nejauši tieši Valentīna dienā pirmo reizi satika Birutiņu - smuku, bet šerpu sievišķi, kas itin apsviedīgi prata visu izkārtot un jau pirmajā reizē bija saskatījusi viņā liktenīgo vīrieti. Vēl joprojām staltu, iznesīgu, platiem pleciem, brūnām acīm, uzmanīgu un asprātīgu. Tieši viņa bija tā, kas izteica liktenīgo domu: "Satikt Valentīnu Valentīna dienā ir Likteņa zīme." Un tā centās viņu apbērt ar dāvanām, pīrāgiem un glāstiem, ka pa īstam viņš atjēdzās tikai pēc dienām trim. Sevī apsvēris, ka nav nemaz tik slikti, viņš mierīgi ļāvās dzīves plūdumam. Kādu laiku...
Pēc pāris mēnešiem Birutiņai parādījās zobiņi, tad - radziņi, un vienā jaukā dienā Valentīns saprata - nu reiz pietiek...Tad jau labāk turpināt savu ierasto vecpuiša dzīvi. Bet arī tai bija savi mīnusi, un nākamā gada janvārī viņš atkal sāka domāt par sievišķi sev blakus.
Doma par liktenīgo Valentīndienu nemaz nelikās tik peļama - drīzāk romantiska un maģiska. Bez tam - kāpēc gan nesagādāt sievietei un, protams, arī sev prieku, gaišus brīžus un cerību? Kāpēc neizmantot to, ko pati dzīve sniedz? Nekas taču nenotiek tāpat vien... Visam ir kaut kāda tālejoša jēga.
Pie Līgas viņš nodzīvoja vairāk nekā pusgadu - viņa bija mātišķāka, klusāka, pacietīgāka. Nekad nepacēla balsi, nekad nekomandēja. Līga bija pateicīga Valentīnam, ka tas divreiz dienā izveda pastaigāties suni, reiz salaboja pilošo ūdenskrānu un, viņu gaidot mājās no darba, reizēm mikroviļņu krāsniņā uzsildīja ledusskapī atstātās vakariņas. Tomēr diviem ar viņas mazo apkopējas algu un Valentīna pensijas daļu nepietika, - dzīvoklis paņēma savu tiesu. Un maizes rieciens kļuva plānāks...
Pieradis pie šī mierīgā dzīves ritma, Valentīns centās starp sludinājumu rindiņām atkal izlasīt kādas sev domātas. Uzrakstīja dažas vēstules, aizbrauca palūkoties, bet - tā arī netrāpījās neviena sirdij tīkama sieviete. Reti kura bija patstāvīga, nenoplukusi, dzīves likstu nenomākta. Pirmā runa uzreiz sākās par naudu un darbu, bet par to Valentīns nevēlējās runāt. Pensiju sev viņš bija nopelnījis.
Pagājušā gada februāra sākumā, saņēmis ielūgumu no Annas, devās paciemoties Kurzemes pusē. Tur, labi iekoptā lauku sētā, Valentīns veiksmīgi pavadīja gandrīz gadu. Anna pati vadīja mašīnu, aktīvi iesaistījās sabiedriskajā dzīvē, pie pensijas saņēma pieklājīgu algu un vēl paspēja Valentīnu apčubināt. Viņa darbs bija mājas kurināšana un dārza laistīšana. Bet pats galvenais - glaunā štātē sapostam atrasties blakus Annai svētku reizēs, plati smaidīt, izrādīt uzmanību viņas draugiem un paziņām. Uzturēt sarunas, skaisti griezt valsi un skanīgi uzdziedāt. Te nu viņš jutās kā zivs ūdenī. Bija brīži, kad viņš pat uzdrošinātos teikt, ka saticis lielo mīlestību, ja vien ne Annas dēls, kuram ātri vien bija sākusi nepatikt jaunā īrnieka prasme saimniekot. Un pašam jau arī šis tas sāka nepatikt. Arvien biežākās nesaskaņas lika izšķirties par prombraukšanu, un tikai tagad Valentīns aptvēra, ka atvadoties Anna nebija nobirdinājusi ne asaras...
Šobrīd, starp daudzajiem sludinājumiem pamanījis tikai pāris, kas izskatījās visumā daudzsološi, Valentīns tos iekrāsoja ar dzeltenu marķieri, lai pēc tam mājās kārtīgāk apsvērtu visu, kas tajos rakstīts.
Visvairāk saistīja viens - "Simpātiska sieviete, materiāli patstāvīga, atraitne, personiskā māja ūdens tuvumā, neliels dārziņš, maza saimniecība..." Simpātiska - tas ir svarīgi, jo galvenais, lai acij tīkama. Materiāli patstāvīga - neprasīs grašus no viņa pensijas. Atraitne - tas nozīmē, ka bijusi uzticīga savam vīram līdz kapa malai un par to tikusi pie laba mantojuma - kā redzams - mājas un mašīnas. Saimniecība - tas nozīmē, ka gan jau ir arī kāds puscūcis. Ja dārzs, tad gan jau netrūkst arī siltumnīcas ar tomātiem. Un vēl ezers! Atpūta laivā... Sociālie vienmēr ir nodrošināti ar humāno palīdzību, gan jau arī labām ārzemju lietiņām. Un vēl muzikāla!
Nekas tik vērtīgs Valentīnam vēl nebija gadījies. Te nu ne druskas nedrīkstēja kavēties! Atpakaļadresē norādītais telefona numurs gan drusku sabojāja Valentīna omu, bet gaidāmais rezultāts šķita gana daudzsološs, lai šobrīd nepārdzīvotu par kādu iztērētu latu.
Saruna jau arī nebija nekāda ilgā - viņš vēloties uzrakstīt garāku vēstuli, kurā vairāk pastāstītu par sevi, un, ja radīsies interese, vēlāk varētu arī aizbraukt ciemos.
Dienā pēc sludinājuma publicēšanas, Silvija saņēma ne vienu vien zvanu. Dažs jau pēc balss izklausījās stipri nenopietns, citi uzreiz sāka uzdot konkrētus jautājumus - cik liela māja, kādas markas mašīna utt. Skumji. Cerības deva viens zvans, kad simpātiska vīrieša balss apjautājās pēc adreses un solījās uzrakstīt vēstuli. Pateikusi adresi, Silvija gan tā kā nobijās - vai mazums dzirdēts par ļaunprātīgiem izmantotājiem, bet nu jau bija par vēlu ko mainīt. Tagad atlika tikai gaidīt vēstuli...
Ja citiem gaidot laiks vilkās lēni, Silvija to pat nemanīja - jau pēc divām dienām pienāca ļoti akurātā rokrakstā rakstīta vēstule, kurā, lai arī nekas daudz par pašu rakstītāju nebija pateikts, bija jaušama dzīves izpratne, intelekts un humors. Šoreiz Silvija nešaubījās, pirms īsā atbildes vēstulē uzaicināja Valentīnu atbraukt ciemos.
Kad pēc dažām dienām viņš atzvanīja, lai pateiktu, ka atbraukt varēs 14.februārī, Silvija vēl neapjauta šo sakarību. Bija daudz kas svarīgāks - nepilnas nedēļas laikā vajadzēja kaut kā izvākt liekām mantām piebāztos stūrus, atsliet pusapgāzušos vārtiņus un vēl daudz ko citu, ar ko sieviete viena pati diendienā nespēj tikt galā. Un kur nu vēl cienasts! Nez kas viņam varētu garšot? Līdzīgus jautājumus risinot, laiks pagāja nemanot. Tikai dienu pirms norunātās tikšanās, nejauši ieskatījusies kalendārā, Silvija attapa, ka vēl jāpērk dāvana... Nelielā alga bija izkususi nemanot. Un ko gan vispār var dāvināt vēl ne reizi nesatiktam vīrietim? Pēc garām pārdomām izšķīrusies par kādu no savām jau pasen gleznotajām ainavām, viņa izvēlējās vienu, kas šķita pietiekami laba dāvanai. Ja gribēs, varēs paturēt piemiņai. Ja ne...
Autobuss galapunktā pienāca bez kavēšanās, un Valentīns bija pārliecināts, ka sagaidītāju vidū tūlīt atpazīs Silviju - kā runāts, tērpušos sīkrūtainā mētelī un platmalē. Tas vien jau liecināja, ka viņa ir dāma, un par godu šim faktam, Valentīns bija īpaši tērējies - vienā rokā turēja lielā sainī iepakotu alpu vijolīšu podu, otrā - tīkliņu ar lēta vīna pudeli un konfekšu kasti.
Viņa priekšā stāvošā sieviete pirmajā brīdī nelikās nemaz tik simpātiska - maza auguma, nedaudz korpulenta, ar brillēm un vēl bez kosmētikas. Šī pirmā iespaida dēļ arī sasveicināšanās iznāca tāda pavēsa. Divdesmit minūšu garajā gājienā līdz Silvijas mājām tika izrunāti visādi nieki - par laiku, autobusu, slideno ceļu, nīgrajiem pasažieriem, un Silvijai jau sāka likties, ka atbraukušais ir pavisam cits cilvēks, - ne tas, kurš bija rakstījis vēstuli.
Nonācis pie Silvijas mājas, atbraucējs vēl vairāk palēnināja soli - skatam pavērās neliela vienstāvu mājiņa, kura prasīt prasījās pēc kosmētiskā remonta. Sēta arī pusapgāzusies. Vārtus vispār labāk būtu izņēmusi! Ieejot mājā, apņēma patīkama siltuma un svaigu pīrādziņu aromāts, un izrādījās, ka zem rūtainā mēteļa Silvijas augums tērpts labi šūtā kostīmā. "Varbūt vēl nebūs tik traki," sevi mierināja Valentīns.
Pie pusdienu galda sarunas ritēja jau atraisītāk, un viņš mēģināja tās virzīt sev vēlamajā gultnē - par mašīnu, saimniecību, darbu... Saņemtās atbildes nebūt nebija tādas, kā viņš gribētu dzirdēt. Drīzāk Valentīns jutās kā šūpolēs - uz augšu, uz leju, - un nevarēja saprast, vai tā ir labi vai slikti. Vispirms jau viņu satrieca Silvijas dāvana - glezna... Ko viņš ar tādu? Ne pārdot, ne... Mašīna? Vecais "Moskvičs" vēl no vīra laikiem. Tad bija braukšanas kārtībā. Nē, pati viņa nebraucot. Cerējusi, ka viņš kā jau vīrietis. Vīrs, gan pirmais, gan otrais - dzīvi beiguši mežā - viens medību laikā nejauši pagadījies lodei ceļā, otram zāģējot uzkritis koks... Bērni? Abiem pašiem savas ģimenes un jau palieli mazbērni, reizēm ienākot ciemos. Biežāk vasarā, kad dārzā zemenes un citas ogas. Dārzs - dažas dobes ar zaļumiem un puķes, kāda vaga kartupeļu. Saimniecība? Pieci truši mazbērniem par prieku. Dažas vistas un reti kareivīgs gailis. Ciemiņu gaidot, šķūnī iesprostots suns, arī pensijas vecumā. Darbs sociālās aprūpes dienestā nebūt nav tāds, kā to iedomājies Valentīns. Pašai ar savu algu pietiekot un vēl nebaltai dienai šo to varot nolikt. Bet tūlīt jau pensija, tik nez vai gribēšoties mājās sēdēt. Tas ūdens tuvumā - pārsimts metru attālumā garām tekošā upīte. Silvijai patīkot malā pasēdēt un viļņos palūkoties - tā dzīve aizsteidzas... Pie šiem vārdiem neierasti aizdomājies, Valentīns uzreiz nesaklausīja Silvijas aicinājumu uzkāpt bēniņos.
Līdz galam neizbūvētā istabiņā uz zemiem plauktiņiem rindojās visdažādākie māla trauki, pie
sienām - dažnedažādas gleznas un pie griestu sijām - sakaltušu zāļu buntītes. Tāpēc tā dīvainā smarža, kas savādi mulsināja prātu un vilka uz miegu. Vai varbūt izdzertais vīns? Pēkšņi ieinteresējies par gleznām, Valentīns nepamanīja, pa kuru laiku telpa pielija ar dīvainu siltu gaismu - Silvija bija aizdegusi sveces. Atzvēlies istabas kaktā novietotajā dīvānā, viņš pēkšņi palūdza: "Padziedi..." Uz Silvijas izbrīnu viņš reaģēja ar dīvainu mieru: "Šūpuļdziesmu..." Šīs telpas mājīguma pārņemts, Valentīns uz mirkli atcerējās kādu bērnības ainu - viņš, vēl pavisam mazs, mātei klēpī. Skala gaismā izgaismojas pirtiņa, silti garaiņi apņem visus. Savāds maigums un mīlestība. Visu aptveroša, gaiša un piepildīta. Tikai tur viņa arī palika. Pēc tam vairs neko tādu vai līdzīgu Valentīns neatceras. Varbūt šīs nebijušās izjūtas vispār ir tikai kāds sens sapnis?
Silvijas zemais alts it kā piepildīja telpu ap viņiem, un Valentīns pēkšņi jutās tā, it kā beidzot būtu atradis savu vietu uz zemes. Tieši šeit un šobrīd viņa domas raisīja neparastus pavedienus, atsaucot arvien jaunas un jaunas ainas - visbiežāk saistītas ar Valentīna vecāku mājām. Mājām, kas, laika zoba saēstas, sen sabrukušas. Tēvu, kas smagā darbā muguru liecis, ilgu mūžu nenodzīvoja. Dienas gaitu nogurdināts, ciemiņš pat nepamanīja, kā aizsnaudies atslīga dīvānā un ciešā miegā nogulēja visu nakti.
Rīts Valentīnu pamodināja ar saulainu spirgtumu. Ar skatienu aptvēris vakar iepazīto telpu, viņš pēkšņi te jutās kā mājās. Kaut kā vairs neuztrauca nosapņotā, bet neesošā villa - tāda kā kurzemniecei Annai, labi koptā un iespaidīgā āriene kā Birutiņai un nevilināja tas dzīves laiskums, kāds bija pārņēmis, dzīvojot Līgas dzīvoklī. Savāda darba spara pārņemts, viņš steidzās lejā pa trepēm, lai runātu ar Silviju. Ieskatījies abās istabās un sapratis, ka saimnieces tur nav, Valentīns pierima. Kā tad tā? Aizbēgusi? Bet to jau viņš arī būtu pelnījis! Kādu iespaidu tad viņš pats bija atstājis? Varbūt vēl var ko labot?
Izgājis pagalmā, pārlaidis skatienu tuvējai saimniecības ēkai un pamanījis tās pievērtās durvis, Valentīns saprata, ka Silvija ir tur. Jau pa gabalu saklausījis klusu murmināšanu, viņš uzmanīgi ieskatījās pa pavērto spraugu. Paņēmusi klēpī lielu raibu trusi, Silvija kaut ko viņam čukstēja ausī. Vārdus Valentīns nesaklausīja, bet nez kāpēc viņam šķita, ka izskanēja arī viņa vārds. Toties pavisam skaidri sadzirdēja Silvijas jautājumu: "Kā tu domā, vai viņam šeit patiks?"
Man šeit patiktu, ja vien tu atļautu man salabot vārtiņus un, kad nokusīs sniegs, arī sētu. Tu jau redzi, ka esmu vecs sakārnis ar saviem niķiem un principiem. Ar mani būs grūti. Līdz šim man šķita, ka es dzīvoju kāda cita dzīvi - ne savu. Virzos līdzi kādai straumei kā bezsvara skaida. Nevajadzīga, vadāma. Nezinu, kas mainījās, bet te es pēkšņi sajutos vajadzīgs. Es redzu, ka es vēl kaut ko varu. Te ir tik daudz darāmā! Es gribētu pamēģināt...
Gadu vēlāk, janvārī, pensijas saņemšanas dienas pēcpusdienā, Valentīns, kā parasti nedaudz uzcirties, svaigi skūtu bārdu un smaržūdeņa aromāta apņemts, iekārtojās pie galdiņa tuvējā kafejnīcā. Atritinājis līdzi paņemto avīžu žūksnīti, viņš izvilka no kabatas dzelteno marķieri, lai ērtāk būtu atzīmēt vajadzīgo. Tad, pamanījis zālē ienākam sievieti, strauji piecēlās un no galda atvilka krēslu, lai viņai ērtāk apsēsties. Sieviete kautrīgi pasmaidīja un atmeta ar roku: "Ko nu āksties..." Atmetis malā avīzes, jo tā arī nebija atradis kāroto - ziņu par "Moskviča" detaļu pārdošanu, Valentīns, ērti atsēdies krēslā, ilgi pētīja ēdienkarti, līdz beidzot izvēlējās abiem saldējumu. Silvija, jo tā tiešām bija viņa, ar smaidu piekrita. Tomēr, to pasūtot, vīrietis pārdomāja un uzsauca vēl divas glāzes šampanieša. Uz Silvijas izbrīnu par tādu izšķērdību viņš, ūsās smīnot, gudri atbildēja: "Valentīndienā satikt Valentīnu ir liktenīgi.

Citu datumu laikraksti

  • Ziema turpina valdīt

    Februāra 2.dekāde (no 11. līdz 20. februārim) sola daudz aukstu un sniegotu dienu. Par to laikrakstu informē Latvijas hidrometeoroloģijas aģentūras...

  • Mežu “veselība” uzlabojas

    Valsts meža dienesta novērojumi liecina, ka desmit gadu laikā kokaudzes kļuvušas veselīgākas. Tomēr pagājušā gada rezultātos minēts, ka parauglaukumi...

  • Ar kiberpilsētas projektu iepazīstina uzņēmējus

    Alūksnē bija ieradušies pārstāvji no Vidzemes augstskolas, reģiona Profesionālās izglītības centra un Pasaules brīvo latviešu apvienības, lai kopīgi...

  • Tiekas Absolventu vakarā

    Alūksnes vidusskolā 97 cilvēki pagājušās nedēļas nogalē apmeklēja tradicionālo Absolventu vakaru.Alūksnes vidusskolā 97 cilvēki pagājušās nedēļas...

  • Saeimas deputāts mudina zemniekus neklusēt

    Alūksnē darba vizītē pagājušās nedēļas nogalē bija ieradies Saeimas deputāts Andis Kāposts, kas ir arī “Zaļo un Zemnieku savienības” frakcijas...

  • Arhīvā palielinājies sagatavoto izziņu skaits

    Pagājušajā gadā Alūksnes Zonālais valsts arhīvs sagatavojis gandrīz par 300 izziņām vairāk nekā 2002.gadā.Pagājušajā gadā Alūksnes Zonālais valsts...