Valsts esam mēs katrs

Valsts nav tikai valdība Saeimas namā, valsts esam mēs katrs - saka Zemessardzes 31. kājnieku bataljona komandieris pulkvežleitnants Jānis Ritenis. Pēc vairākiem studiju, darba un dienesta gadiem tepat Latvijā un ārpus Latvijas robežām J.Ritenis atgriezies dzimtajā Alūksnē - pilsētā, kura viņam ir ļoti mīļa. 4.maija – Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienas – priekšvakarā aicinām J.Riteni uz sarunu par patriotismu, Zemessardzes lomu valsts drošībā, iespējamajām briesmām un to, ko mēs katrs pats varam darīt, lai savā zemē, savā valstī justos droši.
- Kā sākās jūsu ceļš Zemessardzē?
- Pēc vidusskolas absolvēšanas kā jau visi biju izvēles priekšā, ko darīt tālāk. Tolaik populāri bija mācīties jurisprudenci un biznesa vadību, taču tās nebija manas jomas. Gribēju mācīties par policistu, bet viens no klasesbiedriem mani uzrunāja doties mācīties uz Aizsardzības akadēmiju. Mājās pārrunājot ar vecākiem šo iespēju, tētis mani pārliecināja, sakot, ka, esot policists, strādāšu ar sabiedrības ne to labāko daļu, savukārt virsnieks vienmēr būs prestiža lieta, pie tam, armijā dienot, vienmēr būsi paēdis - lai kādas situācijas arī notiktu un kāda krīze būtu valstī, armijā būs valsts garantēts atalgojums. Pie tam militārajā nozarē ir lielākas iespējas sevi attīstīt. Riskēju un aizgāju uz Aizsardzības akadēmiju. Savu izvēli nenožēloju. Esmu padomju gadu bērns, kurš ir spītīgs un neatkāpjas no izvirzītajiem mērķiem. Šodienas jaunieši daudz biežāk izlemj atkāpties, nevis iet uz priekšu. Darbs ir ļoti interesants. Esmu redzējis pasauli, ieguvis labu izglītību, protu svešvalodas. Zinu, ko es daru, un zinu, kādai ir jābūt armijai. Šīs visas lietas veido profesionalitāti.
- Šodien esat Zemessardzes 31. kājnieku bataljona komandieris. Kāds ir bijis ceļš līdz šim amatam?
- Profesionālās karjeras ceļš nav bijis viegls – ir bijuši gan kāpumi, gan kritumi. Taču, ja tu zini, ka gribi iet uz priekšu, un zini, ka nebūs viegli, tu iesi uz priekšu. Jebkuram cilvēkam, pat tiem, kuriem ir kaudzēm naudas, ir savas grūtības. Bet, ja šīs grūtības nespēj pārciest un cilvēks salūst, tad no viņa vairs nekā nav, cilvēks pazūd. Tas ir jebkurā jomā. Ja tu salūsti un nespēj piecelties, ar tevi ir cauri. Tas ir fakts! Nevienu dzīve nelolos. Ja tu gribi dzīvot dzīvi un sasniegt kaut ko, negaidi, ka tevi dzīve lolos. Ir dzīvē stūrakmeņi jeb krustpunkti, kad jāizvēlas - iet taisni, pa kreisi vai pa labi. Reizēm dzīve piespēlē dāvanas jeb kaut ko labu, bet tas ir tikai reizēm, un lielākoties tev pašam viss ir jāizcīna.
Savu karjeru nesāku Zemessardzē, bet armijā, un sākotnēji mācījos par virsnieku. 1999.gadā ieguvu pirmo virsnieka dienesta pakāpi – leitnantu un sāku dienestu Zemessardzes 12.bataljonā, kurš tolaik bija dislocēts Rīgā, Mežaparkā. Tad arī radās pirmais iespaids par Zemessardzi un sapratu, ka zemessargs pats par sevi ir brīvprātīgais. Karavīrs tolaik saistījās vairāk ar obligāto dienestu. Ja godīgi, negribēju strādāt ar obligāto dienestu, gribēju strādāt Zemessardzē, jo zemessargiem tolaik bija lielākas izglītošanās iespējas. Pie zemessargiem brauca karavīri no Lielbritānijas, Dānijas, ASV un veica militāro apmācību. Tajā pašā laikā Mobilo strēlnieku bataljonā, kas bija dislocēts Alūksnē, bija minimālas iespējas nokļūt šajos kursos. Es pilnveidojos un turpināju attīstīties. Nevar noliegt, ka Aizsardzības Spēkos tolaik strādāja vēl PSRS armijas virsnieki un nesa līdzi PSRS mantojumu. Zemessardzē bija ļoti maz šo PSRS armijas virsnieku un mācījāmies jau pēc NATO principa. Atšķirība tolaik bija jūtama.
- Kā Zemessardze ir mainījusies?
- Attīstība ir ļoti gājusi uz priekšu. Ja sākumā pats virsnieks ne līdz galam zināja, kas un kā ir jādara, tad tagad virsnieki ir skoloti soli pa solim, pie tam izglītība ir atbilstoša NATO standartiem. Nevar teikt, ka britu vai amerikāņu virsnieks ir labāks par Latvijas virsnieku. Nē. Latvijas virsnieki ir līdzvērtīgi. Dažreiz pat esam pārāki. To esam pierādījuši savos darbos gan Afganistānā, gan Irākā. Pats personīgi esmu bijis mācībās Gruzijā, un Gruzijas karavīri cieņpilni par latviešiem saka, ka esam gudri. To nevar noliegt - mēs esam izglītoti, zinoši un standartam pieturamies stingri.
- Karjera jūs ir atvedusi atpakaļ uz dzimto Alūksni.
- Man ir prieks dzīvot un strādāt Alūksnē. Šī ir mana vieta. Ne tikai tādēļ, ka esmu te dzimis, audzis un saglabājušās bērnības atmiņas, bet man tiešām patīk dzīvot Alūksnē. Šeit ir manas mājas. Esmu dzīvojis Rēzeknē, arī Rīgā, bet man nepatīk lielpilsētu burzma. Es esmu provinciāls cilvēks, un man patīk dzīvot mazpilsētā. Krīzes laiks lika man sakārtot prioritātes, un 2008.gadā mana ģimene pārcēlās uz Alūksni. Ja arī mani pārvietos uz citu vienību, tad mana ģimene dzīvos Alūksnē un mājas būs Alūksnē.
Alūksne kā pilsēta ir ļoti mainījusies. Ja salīdzinām Alūksni pirms 15 gadiem un tagad, Alūksne ir uzplaukusi. Iepriekš te bija bedraini ceļi, pelēkas mājas, tagad paši alūksnieši panākuši, ka šeit ir skaisti. Nevar teikt, ka to izdarīja kāds cilvēks domē, to darīja paši alūksnieši. Piemēram, pati sabiedrība gribēja renovēt daudzdzīvokļu mājas. Mājas, kas ir sakoptas un sakārtotas, kas dod šo skaisto skatu. Arī pilsētas publiskās vietas ir skaisti apzaļumotas un ziedošas. Dzīvei Alūksnē ir vairāk plusu, kādu nav citās pilsētās. Tur, kur var nopelnīt vairāk un vairāk apgrozībā ir nauda, arī noziedzība ir lielāka. Alūksnē var pie mājas atstāt velosipēdu un to nenozags, var neizslēgt dzīvokļa durvis un neviens svešs tur neieies. Rīgā tas nav iedomājami. Arī bērni aug drošā un zaļā vidē. Jā, lielpilsētās var nopelnīt vairāk, bet mūžsena ir patiesība – jo vairāk nopelni, jo vairāk gribas. Naudas vienmēr būs par maz, bet jāsaprot, kas tev ir būtiski. Ienākumiem un izdevumiem jābūt līdzsvarotiem, nevis visu laiku jādzenas pēc jaunāka telefona vai automašīnas. Tās ir ārišķības, kas nav nepieciešamas. Bieži vien ekonomisko nesamērīgumu jeb naudas trūkumu rada paši cilvēki, ņemot kredītus, kurus nespēj atmaksāt.
- Diemžēl daži finansiālo spiedienu neiztur un dodas peļņā uz ārzemēm.
- Ja runā par darbu – Latvijā ir daudz darba. Ir iespēja būt policistam, stāties armijā, ir iespējas izglītoties internetā un pelnīt ar IT spējām, bet ir jāpiepūlas, ir jāmācās. IT tehnoloģijas ir jauna iespēja, ko vajag izmantot. Labāk braukt uz Vāciju un strādāt melnstrādnieka darbu? Jā, melnstrādnieks Vācijā saņem vairāk nekā melnstrādnieks tepat Latvijā, bet tur tu arī maksā lielākus komunālos maksājumus, maksā par pakalpojumu vairāk un bagātāks neesi. Pusotrs tūkstotis šeit ir liela alga, pusotrs tūkstotis tur nav nekāda īpašā alga, tāpēc dzīvo nabadzīgāk nekā šeit. Iespējas ir, tikai bieži vien mēs kā aitas blējam līdzi tam, kurš skaļāk blēj, un, ja kaut ko nenoliek priekšā uz šķīvīša, esam neapmierināti. Neviens nekad neko nepienesīs uz šķīvīša, un ir pašam jādara. Ja gribam lielu algu, ir arī daudz jāstrādā.
- Vai mēs, latvieši, esam savas valsts patrioti?
- Kas ir patriots? Cilvēks, kurš ir par savu zemi un valodu. Valsts ir mana zeme, sabiedrība ir mana valoda. Domāju, ka latvieši ir savas valsts patrioti. Tas pierādījās, kad referendumā bija jābalso par savu valodu. Balsotāju procents bija ļoti liels salīdzinājumā ar cita veida vēlēšanām, kuras ir kūtri apmeklētas. Procents būtu vēl lielāks, ja valstij no ārpuses būtu jūtams kāds apdraudējums. Jā, cilvēks var teikt, ka nav Latvijas patriots, bet tanī pašā laikā ir par savu sētu, ģimeni. Ja tev ir svarīgi savi draugi, ģimene, māja vai dzīvoklis, vide, tad tu jau savā ziņā esi Latvijas patriots. Reti kurš cilvēks teiks, ka ir patriots par valsti kopumā, un tas ir normāli, jo svarīgākie ir sev tuvie cilvēki. Problēma ir apstākļī, ka daļa sabiedrības pakļaujas informācijas plūsmai – ja ar dažādiem faktiem apgalvo, ka tava valsts tevi nemīl, tad tā arī šiem cilvēkiem sāk likties.
Protams, mēs katrs gribam dzīvot drošībā, bet, lai mēs spētu nodrošināt šo drošību, mums ir jābūt šīs sabiedrības sastāvdaļai. Jo drošāk jūtamies, jo vairāk šī valsts patīk. Arī tā veidojas patriotisms.
Valsts attīstība ir mūsu pašu attīstība. Viss ir saistīts. Esmu bijis Ukrainā, vairākas nedēļas pavadījis Gruzijā dažādās pilsētās un varu teikt, ka mums ir ar ko lepoties. Mēs esam ļoti tālu no tā, kur bija Padomju Savienība. Ja Padomju Savienības laikā visas valstis bija apmēram vienādā statusā, tad nu mēs esam lielu soli priekšā. Viņiem vecais brūk, bet nekas jauns vietā nav uzcelts, arī pašiem cilvēkiem attieksme pret savu zemi, tās sakoptību nav augsta. Mēs esam tālu priekšā. Mēs esam Eiropa. Jā, neesam tik bagāti kā Somija, bet mēs ejam pareizajā virzienā, attīstība notiek. Mums visiem reizēm patīk teikt, ka kaimiņzemēs - Igaunijā vai Lietuvā - viss ir labāk. Jā, ir lietas, kur viņi ir soli priekšā, bet ir lietas, kur mēs esam soli priekšā. Šāda salīdzināšana lielākoties ir mūsu nelabvēļa Krievijas propaganda. Ja sevi salīdzinām ar Krieviju, esam galvastiesu pārāki.
- Ar kādu pārliecību šodien cilvēki stājas Zemessardzē?
- Iesaistīšanās Zemessardzē ir ļoti cieši saistīta ar cilvēka sajūtām – cik apdraudēts viņš jūtas. Kad Ukrainā sākās krīze, iestāšanās procents palielinājās. Lielākoties cilvēki stājas Zemessardzē, lai pilnveidotu sevi un spējas aizstāvēt sevi, savu ģimeni un arī valsti. Zemessardzē nav vienas konkrētas nozares profesijas pārstāvju, cilvēki ir ļoti dažādi. Mazāk ir uzņēmēju, jo viņiem ir maz brīvā laika. Jā, ir arī bezdarbnieki, kuri izmanto brīvo laiku, lai apmeklētu militāros kursus. Pamatā Zemessardzē stājas vecumā no 18 līdz 25 gadiem un pēc 40 gadiem. Laikā, kad cilvēks dibina ģimeni un attīsta karjeru, Zemessardze tāpat kā citi hobiji paliek otrajā plānā. Jā, reizēm jaunieši nāk uz Zemessardzi, jo paši nezina, ko grib darīt nākotnē. Bet tas nav slikti - atnāk, pamēģina un reizēm saprot, ka šī ir īstā vieta. Jaunieši Zemessardzē stājas, lai pamēģinātu, bet tie, kuriem ir 40 gadu, lielākoties Zemessardzē stājas jau ar pārliecību, zinot, ko grib.
- Daudz runā par to, ka mūsdienu jaunieši ir fiziski vāji.
- Jā, tā ir problēma visā sabiedrībā. Katru gadu jauniešu fiziskā sagatavotība pasliktinās. Bet tas ir likumsakarīgi, jo cik bērnu izvēlas spēlēties pagalmā un cik paliek sēdēt mājās pie datora vai citām ierīcēm? Varbūt vecāki baidās, ka bērns gūs traumas, nomaldīsies, tādēļ izvēlas bērnu turēt mājās. Es savā bērnībā dzīvojos ārā, skrēju, kāpu kokos. Šodienas bērni ārā pavada mazāk laika un ir vājāki. Bet arī prasības šodien ir citādākas - spēt nevis strādāt astoņas stundas, bet spēt risināt uzdevumus un sarežģītas situācijas. Dinamika ir pilnīgi cita. Fizisko trūkumu kara laukā kompensē tehnoloģijas – raķetes, kaujas tehnika, droni. Nevar teikt, ka tas ir labi. Ja karavīrs būs fiziski attīstīts un labi sagatavots, viņš būs spējīgāks par ne pārāk attīstītu un tehnoloģiski nodrošinātu karavīru. Tādēļ aicinu cilvēkus stāties Zemessardzē, attīstīt sevi un nepieciešamības gadījumā aizstāvēt savu valsti. Pirmkārt, tas dos iespēju pašam saprast, kāda ir valsts aizsardzības sistēma, un būt vienai no sastāvdaļām. Otrkārt, zemessargi par mācībās pavadīto laiku saņem kompensāciju. To nevar uzskatīt par algu, bet par labu bonusu. Piemēram, vasarā Daugavpilī notiek 22 dienas ilga nometne, par piedalīšanos tajā samaksā 500 eiro.
- Izklausās ļoti vienkārši, bet kāda būs mana kā zemessarga misija brīdī, kad tiešām kaut kas notiks?
- Brīdī, kad būs krīze, zemessargs būs viens no cilvēkiem, kurš veidos valsts aizsardzību. Katram būs savs uzdevums – kāds apsargās bāzi, kāds veidos aizsardzības pozīcijas, bet nebūs tā, ka neko nezinošs, nobijies un nesagatavots tiksi nolikts pretim tankam. Nē, tā tas nenotiek. Vispirms iemācīsim, nodrošināsim ar bruņojumu. Mācības ir nepārtraukts process. Nebūs tā, ka pēkšņi nakts vidū zvanīsim un teiksim, ka jāstājas pretim ienaidniekam. Ir dienesti, kuri novēro potenciālo ienaidnieku, un ienaidnieka rīcību var prognozēt. Arī ienaidnieks nevar stundas laikā uzsākt kauju, vajag laiku, lai sagatavotos uzbrukumam. Taču mums vienmēr ir jābūt gataviem aizstāvēt savu valsti, un mēs esam gatavi.
- Dzīvojot pierobežā, bieži rodas jautājums – vai varam justies droši?
- Tā ir Krievijas propaganda, ka mēs kā pierobežas NATO valsts kara gadījumā tiksim iznīcināta. To saka, lai sabiedrību biedētu un noskaņotu, ka Latvijā nevajag NATO klātbūtni. Nevar teikt, ka savā pilsētā negribam redzēt NATO karavīrus. Arī es esmu NATO karavīrs – Latvijas armijas karavīrs ir NATO karavīrs. Runājot par drošību, NATO ir pierādījusi, ka Baltija tai nav vienaldzīga. Jā, Krievijas rīcība ir nesaprotama, tādēļ NATO spēki uzturas mūsu teritorijā. Taču tas nenozīmē, ka mēs gatavojamies karam. NATO demonstrē, ka Baltija ir mūsu sabiedrotā un nepieciešamības gadījumā tiksim aizstāvēti. Ja salīdzinām potenciālā ienaidnieka un NATO spēkus, NATO ir daudzreiz pārāka par Krieviju. Jā, mums NATO ir vajadzīga. Ja Krievija izdomātu uzbrukt Latvijai, tā nevar uzbrukt vienai pašai Latvijai, bet jāuzbrūk visai NATO, bet tas jau ir pārāk liels kumoss priekš Krievijas.
- Tas nozīmē, ka nevajag satraukties par to, ka armija attīstās, ceļ jaunas bāzes?
- Attīstība ir nebeidzams process, un ir tikai loģiski, ka armija paliek stiprāka, un līdz ar to vajag vairāk teritorijas, kur mācīties. Deviņdesmito gadu sākumā bijām jauna armija un bija maz bruņojuma, tagad bruņojuma ir vairāk un ir vajadzīga infrastruktūra, lai šo bruņojumu glabātu un trenētos. Krīzes gados finansiālās iespējas bija ierobežotas, tagad līdzekļi ir un tiek īstenots tas, kas jau sen bija vajadzīgs un par ko ir ilgi domāts. Ilgu laiku armija pieticīgi iztika tikai ar vienu poligonu Ādažos, taču tagad notiek attīstība. Cilvēku skaita ziņā armija īpaši lielāka nepaliek. Valsts aizsardzība nav tikai valsts uzdevums - tas ir katra pilsoņa uzdevums. Mums visiem ir jāturas kopā. Iebrucējs neatnesīs labāku ražošanu vai vairāk naudas, to varam mēs paši. Jāsaprot arī – ja sabiedrība gribēs karu, karš būs, ja sabiedrība negribēs karu, kara nebūs. Uzspiest karu sabiedrībai ir ļoti grūti. Piemērs ir deviņdesmito gadu barikādes – sabiedrība gribēja brīvību un zināja, ka nedrīkst šaut pretim provokācijām. Ja šautu pretī, ievestu armiju, bet sabiedrība bija disciplinēta, sabiedrība negribēja karu.
— Agita Bērziņa

Citu datumu laikraksti

  • Atjaunos muižas parku

    Biedrība “Alsviķu pagasta attīstībai un labklājībai” ir uzsākusi projekta “Alsviķu muižas parka atdzimšana” īstenošanu, ko finansiāli atbalsta...

  • Lauksaimniecība kā dzīvesveids 4

    Lauksaimniecība kā dzīvesveids

    (Turpinās no 1.lappuses)Drosme, uzņēmība un strādīgums - šie trīs vārdi visspilgtāk raksturo divus lauksaimniekus no Alūksnes novada piemājas...

  • Miniatūrām  iedvesmu rod mūzikā

    Miniatūrām iedvesmu rod mūzikā

    Jaunā rakstniece Elīna Gabrāne (26 gadi), kuras dzimtā vieta ir Gaujiena, izdevusi savu otro grāmatu – dzejprozas krājumu “Mūzikas lādīte”, veltot...

  • Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinēs svētkus un pasniegs apbalvojumus

    Svinot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu, Alūksnes pilsētā svētku pasākumi notiks gan 3. un 4.maijā.“Valsts svētku svinības sāksim 3.maija...

  • Alūksnē - koru skate

    Svētdien, 22. aprīlī, pulksten 12.00 Alūksnes Kultūras centrā notiks Alūksnes, Gulbenes, Balvu koru apriņķa skate.“Ikviens kora mūzikas mīļotājs...

  • Visiem vietas nepietiek

    Visiem vietas nepietiek  2

    „Jūsu bērnam šobrīd vietas bērnudārzā nav, jāgaida rindā” – tie ir vārdi, kurus, tuvojoties vecumam, kad bērnam vajadzētu uzsākt gaitas pirmsskolas...

  • Drosmīgi un atklāti par TO

    Latviešu bestsellers – tādu apzīmējumu izpelnījies pagājušajā gadā izdotais romāns „Saplēstās mežģīnes”, kura autore ir Karīna Račko. Tas bija viņas...

  • Aizvada otro sabraukumu

    Kārtējās spēles aizvadītas Apes novada čempionātā florbolā. “Gaujiena”, kuras spēlētāju sastāvs ir viens no jaunākajiem čempionātā, pēcspēles...

  • Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes džudistiem labi rezultāti

    Alūksnes pilsētas Bērnu un jaunatnes sporta skola aizvadītās nedēļas nogalē piedalījās džudo sacensībās Saldū – 9.Starptautiskajā džudo turnīrā...