Varbūt atgriezīšos “baltajā joslā”

Alūksnes apkaimē esot “baltā josla”. Tas nozīmē, ka tur sniegs ir arī tad, kad Eiropā tas ir vienīgi aiz polārā loka un Monblānā.

Alūksnes apkaimē esot "baltā josla". Tas nozīmē, ka tur sniegs ir arī tad, kad Eiropā tas ir vienīgi aiz polārā loka un Monblānā. Lai nu kā, bet varbūt patiešām "baltā josla" ir sekmējusi viena Latvijas izlases komandas biatlonista - Jēkaba Nākuma - panākumus. Viņš bija Eiropas čempions
un piektais Nagano olimpiskajās spēlēs un Pasaules čempionātā.
Jēkabs atzīst, ka viņa dzīvē beidzies lūzuma periods, kas sākās pirms trim gadiem. Tomēr biatlonists vēl nav stingri izlēmis, vai līdz ar šīs sezonas noslēgumu atteiksies no aktīvā sporta. Tā varētu būt.
"Interesējos par darbu Alūksnē. Iespējams, ka atgriezīšos šajā pusē, kur sāku biatlonista gaitas. Dzīvoju Gaujienas internātskolā. Fizkultūras skolotājs Valdis Lūsis aizsūtīja mani uz biatlona treniņnometni Strautiņos. Biju diezgan jēdzīgs slēpotājs savā grupā. Nometnē pirmo reizi rokās iedeva šauteni. Pēc tam mani aicināja uz Alūksni, kur 1986.gadā atvēra biatlona minicentru. Četrus gadus te mācījos vidusskolā un trenējos. Nebiju sevišķi talantīgs, bet uz priekšu virzījos."
Iepatikās šis grūtais sporta veids?
Kas man tur patika! Negribējās dzīvot internātskolā, un šādi bija iespēja tikt no tās prom. Kolosāla brīvības sajūta! Vecāku nebija. Dari, ko gribi. Patiesībā man bija vienalga, ka tikai projām no internātskolas.
Bet biatlons izrādījās veids, kā atrast savu ceļu dzīvē un nenomaldīties.
Protams, varēja būt visādi. Internātskolā bērni savstarpēji rīvējas, reizēm bijām nežēlīgi cits pret citu. Daudzi pēc skolas aizgāja neceļos un nokļuva cietumā. Audzinātāju attieksme nebija tā labvēlīgākā. Tiesa, mēs arī nebijām paraugbērni. Droši vien skolotājiem nervi bijā čupā, cenšoties mūs pāraudzināt. Diezgan agresīvs kļuvu, tāpēc varu teikt - paveicās, ka tiku prom no tās vides. Tomēr labāk internātskolā nekā pie draņķīgiem vecākiem.
Ko zini par saviem vecākiem?
Biju pat aizbraucis. Māti nepaspēju satikt, bet tēvs vēl bija dzīvs. Brāli apciemoju. Gribējās uz viņiem paskatīties, un viss. Arī mani brāļi un māsas (bijām septiņi) neauga pie vecākiem, bet pie tantēm vai internātskolā. Tomēr labāk tā, nekā dzīvot pie vecākiem alkoholiķiem.
Kas dod spēku un enerģiju?
Olimpiskās spēles Nagano, kur izcīnīju piekto vietu sprintā. Gadu pirms tam biju piektais Pasaules čempionātā. Sajūtas, protams, tajā brīdī ir patīkamas. Bet pēc tam aizmirst, un ir vajadzīgi jauni panākumi. Atmiņas dod spēku grūtos brīžos. Kad negribas vairs startēt, tad atgādinu sev, ka kaut kas tomēr ir izdarīts, lai sevi galīgi nenoniecinātu. Pēdējos gados tas ir arvien grūtāk.
Biatlons ir viens no smagākajiem sporta veidiem.
Tas ir "zirgu" sporta veids. Tajā strādā visas muskuļu grupas, un pēc lielas slodzes vēl ir precīzi jāšauj. Treniņos ir jāpavada daudz laika, un tie prasa visu spēku. Daugavpils Universitātē ieguvu trenera un fizkultūras skolotāja diplomu. Droši vien tagad pieredzi varētu nodot jaunajiem. Domāju, ka man tas man varētu patikt. Tomēr jāizsver visi par un pret. Noteikti svarīgs ir arī atalgojums. Tam ir jābūt tādam, lai varu nodrošināt ģimenei labu dzīvi.
Ir pierasts pie popularitātes. Vai nebūs grūti to zaudēt?
Es ar to rēķinos. Tiesa, pagaidām to vēl nejūtu. Tomēr ir skaidrs, ka agri vai vēlu popularitāte zudīs. Tas ir dabiski, jo manu vietu ieņems jaunie. Atpazīstamam būt bieži vien ir izdevīgi. Kad sieva gaidīja pirmo bērnu, gājām pirkt ratiņus. Veikalā tiem iedeva krietni lielu atlaidi. Taču reizēm ir arī nepatīkami, ja seko līdzi. Piemēram, ja skatās, ko tu veikalā liec groziņā. Vai arī savā starpā sarunājas - es domāju, ka viņš ir lielāks. Jā, televizorā visi izskatās lielāki un dūšīgāki.
Kā varētu sevi raksturot?
Varbūt citi mani pazīst labāk, tāpēc baidos minēt kādu īpašību. Laikam esmu kašķīgs. Piekasos vārdiem. Tiesa, bez ļauna nodoma. Ir vajadzīga neatlaidība, lai kaut ko sasniegtu. Protu arī nogaidīt. Ja man kaut kas neizdodas, neskrienu ar pieri sienā. Ir jāpaiet laikam, lai panāktu savu.
Dzirdēts, ka ievērojat organisma attīrīšanas kūres.
Savulaik tādas bija, bet sevišķi ar to neaizraujos. Tā iespējams atjaunoties un attīrīt organismu no sārņiem. Lietot sulas un daudz šķidruma, kā arī iet pirtī. Tomēr, manuprāt, tie ir diezgan ekstrēmi atjaunošanās līdzekļi. Pagaidām nejūtu vajadzību pēc tiem.
Kā vislabāk var atpūsties pēc intensīvas treniņu un sacensību slodzes?
Patīk lasīt grāmatas. Vladimira Kaijaka darbs, pēc kura uzņēma "Likteņa līdumniekus", šķiet labāks nekā filma. Vilmas Lūles grāmatas ļauj iepazīt sevi un paplašināt redzesloku, risināt problēmas. Autore uzsver, ka ir svarīgi iemācīties sev piedot.
Cik tuva ir Bībele un ticība Dievam?
Pirms diviem trim gadiem Veco Derību lasīju kā aizraujošu stāstu. Jauno Derību esmu lasījis vairākkārt. Diemžēl neko daudz vairāk par klasiskiem izteicieniem neatradu. Prasīju cilvēkiem, kas ir tuvi baznīcai, izskaidrot. Dzirdēju tikai standartfrāzes un saputrotas atbildes. Jā, Bībelē ir dzīves gudrības. Kad nākas saskarties ar problēmām, tad tās ir aizmirstas. Iznāk mācīties no savām kļūdām. Tas ir efektīvāk, lai gan gudrāk esot mācīties no citu kļūdām.
Pagājušajā gadā abi ar meitu kristījāmies. Tik daudz esmu izdarījis. Justīnei palika gads, kad startēju Latvijas biatlona čempionātā Alūksnē. Nevarēju būt klāt svinībās. Edžus jau ir lielāks - rudenī būs trīs gadi. Kad viņam uzdāvināju slēpes un zābakus, sākumā ņēma līdzi gultā. Tomēr aktīvs slēpotājs vēl nav. Jāgaida, kamēr paaugsies.
Vai vaļasprieks joprojām ir fotografēšana un zīmēšana?
Tagad tie atvirzījušies tālākā plānā, jo brīvais laiks jāvelta bērniem. Patika fotografēt dabasskatus, arī komandas biedrus, bet bildes esmu izdalījis. Nejūtos tik stiprs fotografēšanā, lai tās saglabātu un domātu par izstādi. Man patīk process! Ar zīmēšanu nodarbojos vēl senāk. Kad biju viens, tad varēju laiku izmantot, kā vēlējos. Tagad jāmāca dēlam. Viņš staigā notriepies ar krāsām.
Kā ir ar makšķerēšanu un medībām?
Tas man nepadodas. Esmu mēģinājis makšķerēt, bet tikai sapiņķerējos auklā. Arī medības - nulle. Kad trenējos bijušās PSRS izlasē, Altajā braucām medīt irbes.Tuvojoties tās pacēlās gaisā, un nekāda šaušana nesanāca. Pa kustošu mērķi šaut ir grūtāk nekā biatlonā.
Mašīna ir vajadzīga komfortam?
Kas man ir vajadzīgs? Lai vasarā mašīnā ir kondicionieris. Bet citādi tā man ir nepieciešama kā transporta līdzeklis, nevis, lai zīmētos. Pirmo "Honda Civic" pēc pusgada iestūrēju grāvī un nācās atvadīties, lai gan biju domājis braukt visu mūžu. Uz sniegaina ceļa putenī un naktī gadījās šī kļūme. Bet ātri braukt man nepatīk, nejūtos pārliecināts par savu prasmi.
Pirms kāzām tu žurnālistiem teici, ka vēlies satikt sievieti, kas būs draugs. Vai tagad tā ir?
Gandrīz. Ar sievu Anitu varam runāt gandrīz par visu. Kaut ko tomēr paturu tikai sev.
Kādas ir pašas svarīgākās lietas dzīvē?
Nu gan pajautājāt! Es tādus jautājumus sev neuzdodu, lai lieki nesatrauktu. Šobrīd svarīgi, lai kopā ar ģimeni justos labi. Gribu atrast darbu, kas nodrošinātu iespēju nedzīvot kā lielākā daļa - no algas līdz algai, un vienmēr trūkst naudas.
Vai ir piedzīvots arī trūkums?
Kad netiku uz 1994.gada olimpiskajām spēlēm Lillehammerē, tad finansiāli bija grūti. Vasarā algas nebija, tāpēc trīs reizes dienā ēdu auzu pārslu putru. Jāatzīst - ne katru dienu jutos paēdis.
Kad netiku uz Lillehammeri, man vajadzēja pārdomāt savu dzīvi - kāda tā ir bijusi un kāda varētu būt. Biju sasniedzis labus rezultātus un šķita, ka visi ceļi vaļā, ka visu varu atļauties. Tomēr izrādījās, ka nevaru vis.
***
Vizītkarte
- Vārds, uzvārds: Jēkabs Nākums.
Dzimis: 1972.gada 4.februārī Priekulē.
- Ģimenes stāvoklis: precējies, divi bērni .
- Sporta veids: biatlons.
- Pirmais treneris: Valdis Bērziņš.
- Olimpiskā pieredze: 1998.gadā Nagano - piektā vieta 10 km sprintā; 34.vieta 12,5 km iedzīšanā; 2002.gadā Soltleiksitijā 17.vieta 4x7 kilometru stafetē; 52.vieta 10 km sprintā; 54.vieta 12,5 km iedzīšanā.
***
Labākais stāstnieks
Iespējams, daudzi vēl nezina, ka Jēkabs Nākums ir labākais stāstīšanas meistars Latvijas biatlona izlasē. Viņam līdzīgu būs grūti sameklēt visā Latvijas sportā. Par to liecina arī viņa stāsts par pielūdzēju igauni.
Otepē kādā naktsklubā bija vasaras sacensību noslēguma balle. Sēžam pie galdiņa trijatā: Gundars Upenieks, viņa sieviņa Gunita un es - kājas plati, rokas plati, gari mati... Pienāk pie mums apkodies jauneklis ar šņabja mēru vienā un glāzi suliņas otrā rokā, prasa man kaut ko igauņu valodā. Atbildu angliski, ka nesaprotu. Nu arī viņš pāriet uz angļu mēli - gribot dejot ar mani. Saku, ka ar vīriešiem nedejoju. Tad igaunis vēl galantāk klanās Gundaram, sak", vai tomēr nedrīkstot uzlūgt viņa meiteni. Un Gunča pārskaities kliedz: "Viņš ir vīrietis!" Jauneklis iepleš acis, iepleš rokas, belž ar abām glāzēm sev pa "bēniņiem" un bļauj vēl skaļāk: "Bet mati tak līdz pleciem!"

Citu datumu laikraksti

  • Nenožēlo nevienu dzīves mirkli

    Alūksniete Ausma Lietaviete šodien ir laimīga, ka dzīvo, var būt kopā ar tuvajiem un mīļajiem cilvēkiem un ka viņiem klājas labi. Arī par to, ka nav...

  • Vai Einars Repše beidzis savu misiju Latvijā?

    Neviltotu prieku daudzos politiķos izraisīja Einara Repšes paziņojums, ka viņš atsakās no savas kandidatūras premjera amatam par labu Krišjānim...

  • Apbalvo čaklākos izplatītājus

    Ojāra Vācieša Gaujienas vidusskolas skolēnus svētdien Rīgā apbalvoja kā vienus no čaklākajiem UNICEF atklātņu izplatītājiem.Ojāra Vācieša Gaujienas...