Varbūt palīdzēs ābols?

Paraugoties laukā pa man tuvējo redakcijas logu, ievēroju, ka vairs tikai viena ābeles zara galā spītīgi pretim vējam turas liels ābols.

Paraugoties laukā pa man tuvējo redakcijas logu, ievēroju, ka vairs tikai viena ābeles zara galā spītīgi pretim vējam turas liels ābols. Katras darbdienas sākumā, redzot, ka tas tur vēl ir, augli salīdzinu ar vienkāršo latviešu tautu. Ne to sabiedrības daļu, kas mēnesī pelna tūkstošus un var atļauties tikai vienām pusdienām tērēt gandrīz simts latus. Domāju par tiem, kas nesteidzīgi iet garām ar pārtikas precēm pārblīvētajiem plauktiem, metot bažīgu skatienu nodeldētajā naudas makā, sak, sanāks vai nesanāks pienam, krējumam un lētas desas līkumam. Domāju par tiem vecajiem cilvēkiem, kas katru pensijas indeksāciju gaida kā svētkus un divus, trīs, četrus un piecus latus uzlūko kā bagātību. Domāju par sirgstošajiem, kas tā vietā, lai apmeklētu galvaspilsētas veselības centrus un nopelniem bagātos ārstus, no agra pavasara līdz vēlam rudenim pārstaigā pļavas un mežmalas, vācot ārstniecības augus un gatavojot zāļu tējas. Tās nav pastaigas un cilvēka sarunas ar dabu, bet nepieciešamība, jo nav iespējams samaksāt par speciālista konsultāciju, nepietiek līdzekļu dārgu medikamentu iegādei. Man sāp sirds par tiem mazajiem bērniem, kas ar saviem vecākiem sarunājas ar elektroniskā pasta starpniecību, jo viņi strādā ārzemēs. Ne tāpēc, ka viņiem tīk sveša valoda un svešu zemju skaistums, bet tāpēc, ka ir vajadzīga nauda. Nauda, lai beidzot varētu iegādāties savu dzīvokli, izskolot bērnus, atgriezt redzi vecmāmuļai, lai beidzot varētu dzīvot, nedomājot par to, kas būs rīt, ja šodien izdošu dažus latus vairāk, nekā var atļauties.
No vēstures zināms, ka tieši tāds pats ābols uzkrita uz galvas Ņūtonam un viņš trieciena rezultātā izstrādāja gravitācijas likumu. Man gribētos, lai šis ābols uzkrīt uz galvas tiem, kas nemitīgi izstrādā un vēl nemitīgāk groza likumus, stāstot, cik labi dzīvojam, cik daudz pelnām, ka dzīve valstī iet tikai uz augšu, lai viņi beidzot saprastu, ka piketus dažādu profesiju pārstāvji nerīko tāpēc, ka viņiem nebūtu ko darīt, bet tāpēc, ka viņus nesadzird un pacietības mērs beidzot ir pilns. Cik tas būtu labi, ja ābola trieciena rezultātā amatpersonas sāktu saprast, ka nevar visu uzvelt tikai tautas pleciem, arī tie var salīkt vai arī spītīgi izslieties. Būs jāmācās taupīt, būs jāmaksā dārgāk, jāpārdod ārzemju firmai, nāksies bankrotēt - tie ir vārdi, kas kā lavīna gāžas no augšas. Tad jau labāk uzreiz ieteikt, lai atgriežam petrolejas lampas vai tauku "pečkas", lai mūsdienīgo gāzes pavardu nomainām pret kopīgu ugunskuru mājas pagalmā un tamlīdzīgi.
Šodien skatos - ābols beidzot ir nokritis. Ceru, ka trāpījis īstajā vietā, liekot tiem, kas kaut ko spēj mainīt vienkāršās tautas labā, saprast, ka nevar samierināties ar to, ka no
25 Eiropas Savienības valstīm Latvija ir 25.vietā un kontekstā tiek uzlūkota par visnabadzīgāko valsti starp pārējām.

Citu datumu laikraksti

  • Oktobris - zemliku mēnesis

    Šis ir laiks, kad, atstājot aiz sevis krāšņu lapu zeltu, dienu nomaina tumši violeta nakts, pilna mistikas, burvības un smeldzes.Šis ir laiks, kad,...

  • Zemes dienestā gatavojas reorganizācijai

    Līdz nākamā gada sākumam tiks pabeigta Valsts zemes dienesta reorganizācija, kas paredz mainīt zemes dienesta funkcijas un izveidot jaunu...

  • Alūksnē atver daudzveidīgu pakalpojumu biroju

    Alūksnē šonedēļ ir atvērts jauns Juridisko, grāmatvedības, tūrisma un lietišķo pakalpojumu birojs. To izveidojušas piecas alūksnietes - Ilze Rubene,...