Vecgada brīnums lauku pirtiņā

Lai arī kādi laika, ekonomiskie vai politiskie apstākļi nav bijuši, mēs - četras draudzenes, klasesbiedrenes - vienmēr jauno gadu esam sagaidījušas kopā pie manis lauku pirtiņā.

Lai arī kādi laika, ekonomiskie vai politiskie apstākļi nav bijuši, mēs - četras draudzenes, klasesbiedrenes - vienmēr jauno gadu esam sagaidījušas kopā pie manis lauku pirtiņā.
Ar vai bez vīriem, mīļākajiem, bērniem un suņiem, bet vienmēr esam uzticīgas rituālam - pirms pusnakts pirtī ejam tikai četratā. Un pa pliko, protams. Peramies, runājamies. Par dzīvi. Par Dievu. Par mūžību. Cik daudz radošu ideju tad esam dzemdinājušas kopā! Es teiktu, ka daudzi liktenīgi pagriezieni manā dzīvē ir notikuši, pateicoties šim rituālam. Mums nav bijis aizliegto saruntēmu. No pirts vienmēr esam iznākušas attīrījušās un dzīvesspara pilnas. Un tā tas turpinās jau 17 gadus.
Atkal tuvojās Vecgada vakars. Atkal mans mīļais vīrs Rūduks kūra pirti. Biju lūgusi sevišķi karstu. Vīrs man, ziniet, ir labs. Pārāk labs. Lai arī oficiāli skaitās bezdarbnieks. Faktiski viņš iet halturēt uz mežu un nopelna, ak, vai. Mums pietiek ar atliektiem galiem. Labs vīrs. Reizēm tikai nākas dzirdēt no kaimiņu sievām, ka mans vīrs laižot pa kreisi. Ar vietējā naktsbāra "Rožlapiņa" saimnieci Maigu, kurai pupi trīsreiz lielāki, nekā vajadzētu būt. Ak, bet es izliekos neko nemanām. Mums taču aug divi puikas!
Jancis ir tēvs kas tēvs. Labestīgs un meitenēm patīk, kaut mācās vēl tikai ceturtajā klasē. Normundiņš ir vairāk manī. Klusie ūdeņi. Kas zina, uz ko viņam būs ķēriens. Vēl jau viņš tikai trīs gadiņus vecs. Gan Rūdim pāries tas dullums uz Maigu. Galu galā drīz taču viņam būs 40. Ir laiks nomierināties.
Par Inesi, Rīgas žurnālisti, vecmeitu, nemaz nebažījos, skaidri zināju, ka atbrauks uz manu pirts vakaru. Savā prātā zīlēju, kādu brūtgānu viņa šoreiz būs paņēmusi līdzi.
Arī par Benitu viss skaidrs. Viņa tepat, rajona centrā, dzīvo. Ir skolotāja. Precējusies, šķīrusies un tagad dzīvo kopā ar vīrieti, kas jaunāks par viņu desmit gadus. Bērnu viņai nav. Nezinu, vai tāpēc Benita ir laimīga vai nabadzīte. Liekas, viņa nejūtas slikti. Noteikti būs klāt uz pirtsslotu vakaru.
Vienīgi par Elitu man nav skaidrības. It kā viņa esot atbraukusi mājās no Vācijas, kur strādāja pusotru gadu par bērnu aukli. Taču neviens skaidri nezināja, kur, kā un kāpēc viņa tagad atrodas.
Elita ir precējusies, un viņai divi bērni. Tie dzīvoja pie tēva, kamēr mamma Vācijā piepelnījās. Es vispār Elitu nesaprotu. Smuks skuķis. Es pat teiktu, ka viņa ir vissmukākā no mums četrām. Ar augstāko izglītību. Masu pasākumu režisore. Bet savā profesijā nekur nav ilgāk par gadu turējusies. Vienmēr sagājusi naidā ar priekšniecību un ar skandālu gājusi prom.
Vīrs viņai Visvaldis, inženieris pēc izglītības, tagad darbojas biznesā Ventspilī. Pagājušogad Elita neatbrauca, bet tikai tāpēc, ka viņa atradās Vācijā. Ļoti gribētos satikt. Viņa zina, ka gaidu ciemos. Ar visu vīru un bērniem.
Ak, jā, mēs četras esam dzimušas Līgo. Meitenes. Vai, jau 36 gadus vecas! Vai nav skaists mūsu ciema nosaukums? Pat špāsīgā žurnāliste Inese Rīgā kolēģiem nekaunās teikt, ka viņa ir atnācēja no Līgo. Smuki. Tad nu mēs līgosim arī šonakt lauku pirtiņā.
Mums būs "devičņiks" vai, latviski runājot, meiteņu vakars. Ne nu gluži viss, protams, bet savas divas stundas vismaz. Noteikti.
Drīz vien sētas suņa rējieni apstiprināja, ka atbraukusi automašīna "Volkswagen Golf". Tā ir Inesīte. Viņa neveikli iebrauca sniega kupenā un tur arī palika. Izkāpa nopuņķojusies. Gaidīju, kas vēl kāps ārā. Neviena nebija.
"Anitiņ, esmu tik nelaimīga. Redzi, autiņu ar neprotu vadīt," mani apkampa un šņukstēja Inese. Glaudīju viņai plecu un sacīju, lai nomierinās, gan viss būs labi. Bet Inese elsoja: "Un mīļotais vīrietis arī mani ir pametis. Jau Ziemassvētkos vairs nebijām kopā. Tu, Anitiņ, nevari iedomāties, kā tas ir - tādā dienā būt mājās un pilnīgi vienai."
Kā sarunājusi, nupat pagalmā ietecēja Benita, viņa aulēkšiem pakaļ joņoja savam jauniņajam brūtgānam Leonam. Abi nākuši trīs kilometru no autobusa pieturas. Neprātīgie! "Benitiņ, vai tad nevarēji iepriekš piezvanīt, cikos lai braucam tev pretī uz pieturu?" izrāvos no Ineses apkampiena, lai steidzami sasildītu Benitu.
Viņai burtiski klabēja zobi. Tikmēr mans krūmu suns Dingo, kā es viņu saucu, gandrīz iekrita biksēs Leonam. Svešinieks bija par tuvu piegājis zvēram.
Gājām istabā. Iemalkojām karstvīnu, ēdām manu sarūpēto cepto cūkgaļiņu, putraimdesas, auksto gaļu. Un slavējām Miķeli. Tā sauca suķi. Žēl jau bija nokaut. Bet tā nu ir pierasts, ka tieši starp Ziemassvētkiem un jauno gadu mūsmājās jānotiek cūkas bērēm.
Kņadā pa vidu mums joņoja mani puikas. Mans vīrs Rūduks ar Benitas Leonu niekojās ar pašbrūvētu degvīnu. Bet mēs, meitenes, gaidījām Elitu. Un tas vien bija uz mēles - atbrauks vai ne.
Inesei bija nožuvušas asaras, un viņa jau smaidīja un bija skaļāka par mums visām. Benita bija sasilusi, un, klēpī turēdama manu rudo runci Rūsiņu, glaudīja viņu. Kaķis skaļi murrāja.
Te pagalmā sagriezās sniega vērpetes. Dingo mežonīgi rēja. Uzreiz sapratu, ka Elita ir klāt. Jā, jaunākā modeļa ugunssarkanais "Audi" bija ieripojis manā sētā. Atvērās durvis, un pirmais izkāpa Elitas vīrs Visvaldis, tad izvēlās abi bērni - Mareks un Liene. Nodomāju, ka bērniem nav vairāk par sešiem un četriem gadiem. Nu ja. Tā arī ir.
Un tad lēni un maigi no automašīnas izkāpa Elita. Baltā lapsādu kažokā. "Elitiņ," mēs, draudzenes, spiegdamas metāmies apskaut viņu. Vedām ģimenīti mājā iekšā.
Atkal pulcējāmies pie galda, cienājāmies ar suķa Miķeļa labumiem. Bērni spiedza, lēca un smējās vēl divtik jaudīgāk. Elita gaļai nepieskārās. Tikai kādu kartupelīti, kāpostiņu, magoņmaizīti negribīgi apēda. Uz mūsu pamudinājumiem ēst viņa atbildēja, ka esot kļuvusi par veģetārieti.
"Viss, meitenes, pietiek, ēdīsim vēlāk, bet tagad jau satumsis. Veikli uz pirti prom!" es nokomandēju. Un visas paklausīgi sekoja man gluži kā gāganu gājienā. Tad jau plikas sēdējām uz lāvas. Mēs trīs - Inese, Benita un es - piepeši zaudējām valodu. Pēdējā plika pie mums ienāca Elita.
Un viņai bija pilnīgi jaunas krūtis. Burvīgas. Spirgtas. Apaļas kā āboli seksfilmu zvaigznēm. Elita izlikās, ka mūsu reakciju nav pamanījusi. Viņa klusējot apsēdās uz lāvas maliņā.
Es paskatījos uz savām krūtīm. Nožēlojamas, nokārušās un pārāk mazas. It kā es nebūtu nemaz divus bērnus zīdījusi. Inesei krūtis nebija labākas par manējām, kaut arī viņa nevienu bērnu nav dzemdējusi. Nu Benitai bija smuki pupiņi. Tur nu vīrietim ir, kur pieķert. Noliegt nevar. Un tomēr pat Benitas krūtis nebija salīdzināmas ar Elitas spirgtajiem grēkāboliem.
"Paklau, Elit’, tev ir mākslīgie pupi vai?" pirmā, kautrību atmezdama, ierunājās Inese. Kā jau žurnāliste. Nekaunīga. Tā nodomāju. Un iesmējos tā neveikli, situāciju glābdama.
"Ko nu, Inesīt. Laikam vīrs tā noilgojies pēc Elitas pa to pusotru viņas prombūtnes gadu, ka labi pacenties - pamatīgi izmasējis Elitiņu. Mums ar tādi masieri derētu, vai ne, meitenes," teicu es.
"Ko nu, Anita, nieki, viņai takš ir silikona krūtis, vai tad tu neredzi. Tādu formu neviens masieris nevar uzmasēt, arī pats seksuālākais ne," nīgri, pat naidīgi pateica Inese.
Benita metās ar mani uz vienu roku, teikdama: "Tev laikam skauž, Inesīt, ka Elitai tik smuki pupiņi. Taisi tu arī operāciju un dabūsi tikpat smukas krūtis."
Es savukārt sāku klāstīt kaut kur izlasītu teoriju, ka skaistas sievišķās formas var dabūt arī ar vingrinājumiem. "Jā, jā," Inese mēdīdamās izbāza mēli, "daudz tu esi izvingrinājusies." Es uzstājīgi turpināju stāstīt, ka esmu televīzijā redzējusi tādus masējamos aparātus - sūklīšus. Tajos iepumpē krūti iekšā tādā kā vakuumā. Un to atkārto katru dienu. Krūtis palielinās un kļūst tvirtas. Visas smējās. Bet Inese teica, ka esot tādus aparātus iegādājusies. Labuma nebijis nekāda. Toties kāda bauda! Ar to pašu mute man bija ciet. Mēs skatījāmies uz Elitu un gaidījām, kad viņa pati sāks runāt. Mēs taču esam tā pieradušas, ka aizliegto tēmu mūsu četrotnei nav.
"Meitenes, tie pupi man izmaksāja vairāk nekā pustūkstoti latu. Pati nopelnīju," klusi, varbūt pat bēdīgi pateica Elita.
"Nu un kā, kā pati jūties? Kā tavs Visvaldis to vērtē?" jautāju es. Bet Inese indīgi piebilda: "Kā tad viņš jūtas, čamdot silikona krūtis. Brr."
Te nu Benita Inesei iemauca ar pirtsslotu tik pamatīgi, ka šī iekaucās.
"Meitenes, ir skaisti būt skaistai," teica Elita un izstiepās uz lāvas visā augumā. Mums visām žokļi atkārās. Īsta nimfa, nevis sieviete kļuvusi mūsu draudzene.
Te atkal Inese bija atguvusi runātspējas un indīgi jautāja: "Kā tad tu to naudiņu operācijai sapelnīji Vācijā, taču ne jau ar bērnu auklēšanu? Droši vien naudu piemeta arī vīrs biznesmenis. Būtu man tāds, es arī iztaisītu sev ne vienu vien plastisko operāciju."
Elita sāka runāt. Bet par gluži ko citu. Uz Vāciju aizbraukusi, bērnus vīram un vecmāmiņām atstādama, tāpēc, ka vīrs gribējis šķirties. Elita viņam, lūk, neesot īstā. Visvaldis ar viņu nejūtoties laimīgs. Tad nu Elita sakravāja čemodānus un aizbrauca.
"Tur es redzēju pasauli. Vācijā katrai trešajai ir silikona krūtis. Tas nav nekas īpašs. Kāpēc neizmantot mūsdienu zinātnes sasniegumus savā labā? Atbraucu mājās un uzreiz gūlos uz operāciju galda. Sadzija viss labi. Un nu jūs redzat rezultātu," teica Elita.
Un turpināja: "Vīrs ir kopā ar mani. Viņš ir kā bez prāta. Greizsirdīgs. Iztop man, kā tik varēdams. Redzējāt manu jauno kažoku?"
Tā nu es jauno gadu sāku ar dzelžainu lēmumu. Kad draudzenes bija aizbraukušas, es vīram paziņoju:
"Mīļais, aizmirsti to bufetnieci Maigu. Man drīz būs tikpat skaistas krūtis. Ej mežā, strādā čakli. Es taisīšu operāciju. Vajadzēs drusku vairāk par pustūkstoti latu."
Manam Rudukam mute palika vaļā. "Anitiņ, tu taču esi aptrakusi. Kam tev, pastniecei, mākslīgie pupi kā tādai sekszvaigznei."
"Jā, mīļais, es gribu būt tava zvaigzne. Arī seksā," uzstājīgi turpināju es.
"Anitiņ, tu taču esi māte. Mums varbūt vēl būs bērni. Turklāt tu man patīc dabiska," teica vīrs.
Bet es turpināju viņu pārliecināt, ka var zīdīt arī ar silikona krūtīm. Un tad viņš paķēra mani pār plecu un stiepa prom uz pirti. Viņš atkal bija to sakūris. Lai dabūtu projām Jaungada dullumu. Vīrs mani izģērba un izpēra, un ...
Pēc deviņiem mēnešiem mums piedzima bērniņš. Nosaucām par Pēterīti. Mans Rūdis vairs nesagājās ar Maigu.
Nākamreiz to visu pastāstīšu draudzenēm, kad pirms jaunā gada atkal būsim kopā un četratā pērsimies pirtī.

Citu datumu laikraksti

  • Tāpat kā bērniem garšo piparkūkas

    Laikraksta "Alūksnes Ziņas" akcijas laikā ziedotās grāmatas, žurnālus un redakcijas saldumu paciņas pansionāta vecie cilvēki saņēma ar...

  • Sadedzina visus šā gada grēkus

    Dziedot tautas dziesmu "Ķekatā, ļekatā, lēksim kāļu dārziņā! Lai aug kāļi, kāpostiņi apaļām galviņām", Alsviķu pagasta pirmsskolas izglītības...

  • Aicina apmeklēt pasākumus nedēļas nogalē

    Dievkalpojumi. 24.decembrī pulksten 18.00 Alūksnē, Pils ielā 15 (Glika zālē), Alūksnes baptistu draudzes Ziemassvētku vakara dievkalpojums.Dievkalpoju...

  • Ziemassvētki bez pases

    Kā noreibis Mariss izsprāga ārā no dzimtsarakstu nodaļas.Kā noreibis Mariss izsprāga ārā no dzimtsarakstu nodaļas. Lana palika gaidīt. Viņš bija tā...

  • Auksts ūdens stiprina organismu

    Ārstē ne tikai zāles. Atziņu, ka cilvēkam ir jādod makšķere, nevis zivs, ģimenes ārste Ausma Mininga attiecina uz slimniekiem.Ārstē ne tikai zāles....

  • Devums, ko novērtē tikai sirds

    Lēni dejā griežas sniega pārslas. Eglītē spoži deg svecītes, kas izstaro mieru.Lēni dejā griežas sniega pārslas. Eglītē spoži deg svecītes, kas...

  • Afiša

    21.decembrī pulksten 11.00 Jaunannas tautas namā sarīkojuma deju kolektīva, Jaunannas pamatskolas un Jaunannas mākslu skolas un pašdarbības kolektīvu...

  • Piedāvā Ziemassvētku vecīša adresi Lapzemē

    Ikvienam, kurš vēlas nosūtīt vēstuli vai pastkarti Ziemassvētku vecītim, tā jāsūta uz adresi: Santa Claus Greeting Center.Ikvienam, kurš vēlas...

  • Decembris smaržo pēc piparkūkām

    Lielais piparkūku pārdošanas un pirkšanas "bums" sākas jau decembra pirmajās dienās un beidzas tikai pēc Jaungada ap Zvaigznes dienu.Lielais...