Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Veco dzirnavu noslēpums

Dažam autovadītājam nācās steidzami ko darīt, jo sals neļāva iedarbināt motorus, ja akumulators izrādījās vājāks. Sētnieki, bruņojušies ar lāpstām un slotām, šķūrēja tīro baltumu nost no ietvēm.

32.
Dažam autovadītājam nācās steidzami ko darīt, jo sals neļāva iedarbināt motorus, ja akumulators izrādījās vājāks. Sētnieki, bruņojušies ar lāpstām un slotām, šķūrēja tīro baltumu nost no ietvēm.
Alīda piecēlās ar sāpošu galvu, un tikai stipras kafijas krūzīte un prieks par pārmaiņām laukā atgrieza viņai normālas sajūtas. Reinis palika vēl guļot, jo šodien bija sestdiena.
Izgājusi laukā, viņa dziļi krūtīs ievilka auksto rīta gaisu. Zābaki dipēja pa notīrīto trotuāru, kad Alīda steidzās uz autobusu pieturu. Vēlu vakarā bija piezvanījis Ksenijas vīrs, uztraucies par sievu, ka rīt nevarēs aiziet uz slimnīcu, jo jādodas darbā. Viņam bija maiņas darbs. Vai viņa nevarētu aiziet uz slimnīcu apraudzīt draudzeni? Jā, protams, viņa aizbrauks pie viņiem, paņems Ksenijai nepieciešamās mantas un aizvedīs uz slimnīcu. Nabadzīte. Labi, ka tikai smadzeņu satricinājums un izmežģīta roka, varēja taču ļaunāk būt. Alīda pieskārās ar cimdoto roku pāri žogam pārkārušajam zaram. Kā pasakā, viņa nodomāja, skatoties kā birst smalkas, sudrabotas pārsliņas. Atsākusi ātrāk iet, Alīda steidzās, lai varētu sastapt Ksenijas vīru pirms aiziešanas darbā.
- Jancis parādīs, kas ņemams līdzi, - draudzenes vīru viņa sastapa jau uz kāpnēm.
Jau tā šaurais gaitenis bija piestūķēts ar dažādām mantām, ka viņa nezināja, kur paspert kāju. Gaiss piesmacis, oda pēc pelējuma un sazinia no kā. Izstīdzējis pusaudzis, žāvādamies un berzēdams miegainās acis, norādīja uz tīkliņu.
-Tik vien? - aizdomīgi noprasīja Alīda.
Izbērusi mantas uz galda, viņa no jauna tās salika tīkliņā. Tā arī ir, Ksenijas vīram nebija ne mazākā priekšstata, kas ir ņemams līdzi uz slimnīcu.
- Vajadzīgs halāts, čības, - Alīda paziņoja Jancim, nosaukdama vēl veselu virkni mantu. Pusaudzis nelaimīgu sejas izteiksmi mētājās no vienas istabas uz otru, dzīdams rokā vajadzīgās lietas. Galu galā Alīdai nācās iet palīgā.
- Vai tad tu nevari palīdzēt mammai sakārtot istabu? - Alīda sāka bārties.
- Viņa to neliek darīt, - Jancis paziņoja. - Tas ir sieviešu darbs, kā saka tētis.
- Un tev pašam patīk tāds haoss? - Alīda saskaitās.
Virtuvē bija vēl lielāka postaža.
- Tā, puisīt, - Alīda sameta izlietnē netīros traukus un atgrieza karstā ūdens krānu. - Ķeries pie darba. Lai tad, kad es vēlreiz atnākšu, viss spīdētu un laistītos. Mammai ir jāpalīdz, it īpaši tagad.
Zēns nosarka. Negribīgi paņēmis sakaltušu trauku lupatu, viņš nemākulīgi sāka berzt šķīvi. Pasmējusies pie sevis, Alīda ar divām somām steidzās uz slimnīcu, pa ceļam vēl ieskrējusi tirgū pēc apelsīniem. Ksenija pat apraudājās, ieraudzījusi draudzeni.
- Es sabojāju tavu kažoku, bet tu… - viņa noslaucīja asaras. - Paldies.
- Tāpēc jau draudzenes esam, -Alīda čaloja. - Tavu Jančuku liku pie trauku mazgāšanas. Pēc ieskriešu vēl, palūkot vai puisis būs sakārtojis istabu.
- Paldies, - Ksenija vēlreiz pateicās. - Tu taču zini, kāda man ir dzīve. Tev varbūt pašai ir kādas darīšanas…
- Nē, nē. Es labprāt tev palīdzu. Mājās ir garlaicīgi, - Alīda atzinās.
- Kad Reinis aiziet uz darbu, nezinu, ko iesākt.
- Šodien taču sestdiena. Tev varbūt gribas pabūt divatā ar vīru, - Ksenija mēģināja iebilst.
- Nerunā, - Alīda pārtrauca Kseniju. - Došos uz tavu dzīvokli. Kad atgriezīsies mājās, nevajadzēs lieku reizi kārtot.
Un tiešām, kādēļ lai viņa nekļūtu par žēlsirdīgi samārieti? Ksenija nav vainīga, ja dzīve ir iegrozījusies sliktāk kā viņai pašai. Ejot pa gaiteni prom, Alīda apstājās. Pēkšņi uznākušais galvas reibonis lika pieķerties pie sienas. Tas notika tik ātri, ka nācās pabrīnīties, kas tas bija. Soļojot lejup pa kāpnēm, atkal noreiba galva. Šoreiz tik stipri, ka nācās apsēsties turpat uz pakāpieniem. Sienas dejoja, likās, viss gāzīsies virsū. Kāds vīrietis viņai kaut ko jautāja, taču Alīda redzēja kustamies lūpas, līdz apziņai vārdi nenonāca, bet palika gaisā. Atžirgusies no pussamaņas, sieviete konstatēja, ka guļ uz kušetes. Pie viņas bija noliecies ārsts un taustīja pulsu.
- Necelieties, - viņš iespīdināja acīs ar nelielu lukturīti. - Kā jūtaties?
Atbildēt viņa nejaudāja. Kaklā kāpa nelabums, acīs kļuva tumšs.

Citu datumu laikraksti