Veco dzirnavu noslēpums

- Kā jūs sauc? - aizmugurē atskanēja sauciens. Laura pasteidzās iejukt pūlī. Svētdienas vakarā atgriezusies kopmītnēs, meitene smiedamās stāstīja istabas biedrenēm par uzbāzīgo veci.

- Kā jūs sauc? - aizmugurē atskanēja sauciens. Laura pasteidzās iejukt pūlī.
Svētdienas vakarā atgriezusies kopmītnēs, meitene smiedamās stāstīja istabas biedrenēm par uzbāzīgo veci. Tieši tā - par večuku. Jo vai tad vīrieti ap četrdesmit gadiem, apaļīgu un jau paplānu matu rotu varēja uzskatīt par jaunu? Cita lieta, ja tas būtu kāds no vecāko grupu studentiem.
- Bet varbūt viņš ir bagāts, - Agrita aizrādīja.
- Kā tad! Tev tikai nauda un manta prātā. Padomā labāk par rītdienas kontroldarbu, - Laura attrauca.
Pēc mirkļa viņa aizmirsa stāstīto. Pietika problēmu, kāpēc lai noslogo smadzenes ar lieku informāciju? Pēc dažām dienām, izsteidzoties no universitātes ēkas, Lauras soļi kļuva lēnāki. Netālu no kāpnēm stāvēja tas pats svešais vīrietis, ko viņa bija sastapusi autoostā. Viņš vērīgi lūkojās no ēkas iznākušo studentu sejās. Pamanījis Lauru, vīrietis atplauka smaidā un paspēra dažus soļus viņas virzienā. Laura apmulsa. Mirkli viņa nezināja, kā izturēties: paiet vienaldzīgi garām un izlikties nepazīstam vai arī…?
- Es jūs gaidīju, - svešinieks uzrunāja Lauru.
- Jā? - jauniete apstājās. Tagad viņa vērīgāk ieskatījās vīrietī. Pelēcīgs uzvalks, kaklasaite, spožas kurpes, tas jau vien liecināja, ka viņš nav no klaidoņiem. Rokās viņš turēja baltā zīdpapīrā ietītu ziedu.
- Nebija tik viegli jūs atrast, - viņš smaidīja.
- Kādēļ? - Laura piesardzīgi jautāja.
- Jūs kaut kur steidzaties?
- Jā, protams. Uz bibliotēku, - Laura attapās. Kāpēc viņai ir jāvelta uzmanība kaut kādam svešiniekam?
- Mani sauc Monvīds, - vīrietis piemērojās meitenes naskajiem soļiem.
Laura mēģināja iet pēc iespējas ātrāk, cerēdama, ka steidzīgais gājiens nogurdinās vīrieti. Parka vidū viņa apstājās. Monvīds bija gājis tikpat ātri.
- Ko jūs īsti gribat? - Laura nopietni uzprasīja.
- Neko tādu, kas tev nepatiktu, - Monvīds pārgāja uz "tu".
Laura nosarka.
- Varbūt ieiesim kafejnīcā un aprunāsimies pie kafijas tasītes, - viņš piedāvāja.
- Man jāiet uz lasītavu, - studente aizbildinājās.
- Ak jā, studentiem daudz jāmācās, - Monvīds ironiski sacīja.
- Jā! - atcirta Laura.
- Nedusmojies. Tu man ļoti atgādini bijušo sievu, - Monvīds klusi teica.
- Un tad?
- Apbrīnojami līdzīga, - viņš turpināja.
- Vai viņa ir mirusi? - pašai pret savu gribu Laura painteresējās.
- Jā, jau sen, - Monvīds sērīgi nopūtās, tad pie sevis nočukstēja.
- Priekš manis.
Laura atsāka iet. Monvīds klusēdams gāja blakus.
- Tu nepateici, kā tevi sauc, - viņš aizrādīja.
- Laura, - meitene negribīgi atbildēja.
- Tas tev, Laura, - Monvīds pagriezās pret viņu un pasniedza iesaiņoto ziedu. - Ceru, ka vēl tiksimies.
Nedroši paņēmusi rokās uzmanības apliecinājumu, Laura skatījās, kā vīrietis attālinās. Garām steidzās cilvēki, tie nepievērsa uzmanību apmulsušajai jaunietei. Laura attina balto, plāno papīru. Sarkana roze! Tad viņa turpināja ceļu. Izgājusi no parka, jauniete pagriezās kopmītņu virzienā. Viņas plānos nebija paredzēts bibliotēkas vai lasītavas apmeklējums. Istabas biedrenes skaudīgiem skatiem vēroja, kā Laura ieliek rozi vāzē.
- Paklau, skuķi! Kā Laurai ir veicies, - Agrita čivināja - Ak, ja es būtu sastapusi šo bagātnieku!
- Nākošreiz, kad sastapšu viņu, iesaiņošu un uzdāvināšu tev kā dzimšanas dienas dāvanu, - Laura zobojās.
- Tu mani tiešām iepazīstināsi?! - Agrita bija sajūsmā.
- Nemels niekus, - atcirta Laura. - Labāk skaties televizoru. Ziņu diktore stāstīja vietējos jaunumus: -…policijā iesniegts ziņojums par izvarošanu. ….ielā ap pusnakti. Uzbrucējs bija maskā. Ja kādam ir kas zināms par uzbrucēju, zvaniet…
- Muļķības, - Agrita izslēdza televizoru. - Droši vien pati uzprasījās. Kā tad būs ar iepazīstināšanu? Es no tiesas gribu ar to vīrieti iepazīties.
- Nē! - strupi atbildēja Laura. Viņā ierunājās sievietes greizsirdība.

Citu datumu laikraksti