Veco dzirnavu noslēpums

- Ir! Ir, ir, ir, - Asnāte, strauji elpodama, pavērās uz Stellu, tad no kabatas izņēma salocītu lakatiņu. -Viņa pieteica neņemt nekādas mantas, taču es nenoturējos. Es biju iedomājusies, ka ar šo zilo lakatiņu Bruno patikšu vēl vairāk.

22.
- Ir! Ir, ir, ir, - Asnāte, strauji elpodama, pavērās uz Stellu, tad no kabatas izņēma salocītu lakatiņu.
-Viņa pieteica neņemt nekādas mantas, taču es nenoturējos. Es biju iedomājusies, ka ar šo zilo lakatiņu Bruno patikšu vēl vairāk.
- Šis lakats ir manējais, es to iedevu lugas spēlēšanai, -Stella paraustīja plecus.
- Piedošanu, - Niks izņēma Asnātei no rokām lakatu un to aplūkoja.
- Par nožēlu jāsaka, ka tas ir zagts.
- Stulbene! - nošņācās Stella, sapratusi, ka ir zaudējusi un izlikties vairs nav jēgas. Tik labi izdomātais plāns izgāzās nieka lakateļa dēļ. Iesaistījusi Bruno zādzībā, Stella zināja, ka puisis ir viņas rokās, nekur neizspruks. Tagad Bruno nāksies viņu precēt, ja negribēs sēdēt aiz restēm. Tāļa Tālberga māja un dēls šķita jau esam viņas rokās, ja ne šī meitene… Stella bija piemirsusi vecveco patiesību - mīlestība reizēm pārvēršas naidā. Ja man nav, tad arī tavs viņš nebūs. Kas to lai zina, cik nopietni Bruno izturējās pret Asnāti, bet Stella piedraudēja puisim, lai liek mierā to bārabērnu, citādi nāksies uzņemties atbildību par mazgadīgās pavešanu. Jā, tad izmeklētājs varētu līst laukā no ādas, lai kaut ko pierādītu. Viss sagāja grīstē zilā lakatiņa dēļ…
- Kā redzu, tā ir mana vaina, ka bērnībā nebiji dabūjis labas sukas, -Tālis cietā balsī noteica, skatīdamies uz dēlu.
- Bet papu, es neko nedarīju! Stella tikai palūdza viņu aizvest, lai ļaudīm varētu sniegt koncertus, -Bruno īstenībā bija zaķapastala. Ja pirmīt viņš bravūrīgi rieza krūtis, sarunājoties ar izmeklētāju, tad tagad - plinte krūmos un balsī neviltotas bailes un žēlabas. - Es neko nezināju.
Uz skatuves kāds paziņoja, ka tūlīt ansamblis sāks koncertu.
- Man ļoti žēl, ka sabojāju jums jubileju, - Niks atvainojās direktoram. - Vainīgos nāksies nogādāt iecirknī.
- Labi, -Tālis Tālbergs pamāja. Tagad viņš uznāks uz skatuves un pateiksies par jauko priekšnesumu. Ansamblis dārdinās savu mūziku, un cerams nebūs tik daudz liecinieku, kas redzēs "teātra" pēdējo cēlienu. Sieva Lilita droši vien nosēdēs visu vakaru pie telefona, līdz atradīs advokātu, kas palīdzēs dēlam izķepuroties no nepatikšanām. Bet ko darīt viņam? Iesniegt atlūgumu? Vienīgais, ko viņš tagad skaidri zināja - nepakustinās ne pirksta, lai palīdzētu Bruno. Par visu ir jāmaksā…
***
Rotaļa
Autostacija. Cilvēku lielo drūzmu papildināja studentu pulciņi, kā nekā ir piektdienas diena. Laura žigli apsēdās brīvajā vietā uz sola. Autobuss bija gaidāms tikai pēc pusstundas. Jauniete izstiepa kājas, autobusā pasēdēt droši vien nebūs iespējams, jo braukt gribēju bija pietiekami. Turklāt viņai nebija pat nopirkta biļete, jo kasē visas bija jau pārdotas. Nāksies paļauties uz šofera žēlastību. Piespiedusi lielo somu pie sāniem, viņa izklaidīgi skatījās svešajās sejās.
Pēkšņi Laura satrūkās. Kāds bija satvēris viņas roku virs elkoņa. Blakus sēdēja apaļīgs vīrietis un mīlīgi lūkojās pretī.
- Cik skaista meitene, - viņš sajūsmināti teica.
Laura uzmeta dusmīgu skatienu. Viņai derdzās šis pieskāriens.
- Jūs laikam esat studente, - vīrietis turpināja. - Tagad brauksiet uz mājām papildināt produktu krājumus nākamajai nedēļai.
- Jā, - Laura neviļus pasmaidīja. Svešinieka laipnais tonis viņu atbruņoja.
- Jauka diena. Es gaidu savu paziņu, bet viņš nez kāpēc kavējas, - vīrietis palūkojās visapkārt. - Ko jūs studējat?
- Valodas, - Laura īsi atbildēja.
Svešinieks vēlreiz mīlīgi uzlūkoja studenti. Laura novērsa skatienu. Pārlieku uzbāzīgs likās šis smaids.
- Paziņas meita arī studē. Nākamajā vasarā beigs.
- Ak tā? - Laura vienaldzīgi teica.
- Kurā kursā studējat? - jautājums, šķiet, nebija uzdots pieklājības pēc. Skanēja interese.
- Otrajā, - Laurai jau sāka apnikt uzmācīgais vīrietis. Viņa piecēlās kājās, jo bija pienācis autobuss.

Citu datumu laikraksti