Veco dzirnavu noslēpums

Ko lai dara, ja cilvēkus ir piemeklējusi tāda nelaime. Justīne negribīgi sameklēja pirts bļodu.

Ko lai dara, ja cilvēkus ir piemeklējusi tāda nelaime. Justīne negribīgi sameklēja pirts bļodu. Liekas klapatas, ka tik neievazā kādu slimību. Uz plīts katliņā vienmēr turējās silts ūdens, paredzēts trauku mazgāšanai, tā ka ūdens sildīšana izpalika.
- Jēzus Marija! - Augusts iesaucās un sāka skaitīt, iebāzis degunu loga rūtī. - …septiņi, astoņi…
Justīne nometa bļodu. Vesels bars sieviešu raibos, garos lindrakos, kaut ko buldurēdamas savā starpā, stiboja šurp. Svešiniece, kura pirmīt bija lūgusi ūdeni, pirmā iegāja istabā. Pārējām atšķirībā no viņas bija neapautas kājas. Basās pēdas putekļu noklātas, skatam atklājās noplanckātas, ielāpu ielāpiem izraibinātas drēbes. Tik lielam cilvēku skaitam istaba šķita par mazu. Justīne bažīgi vērās, kā jauna skuķe berzēja netīrumus uz viņas nesen izmazgātā pašaustā grīdceliņa.
- Vai! Mēs jums piepēdosim grīdu. Laukā, laukā meitas! -svešiniece sasita plaukstas, pēc saņemdama Justīni aiz rokas. -Parādiet, uz kuru pusi mums jābrauc. Tēvainīt, jūs kā vīrieša cilvēks, labāk paskaidrosiet. - Viņa metās pie Augusta.
Vecais vīrs negribīgi cēlās no gultas. Meitas nometās pagalmā uz zāles un sāka sist plaukstas. Tā, kura turēja uz rokām zīdaini, sāka dziedāt. Tas bija jautrs meldiņš bez vārdiem. Augusts nokāsējās un sāka stāstīt, cik tālu jābrauc, kur jānogriežas, bet tur jau būs zīme ar norādi.
- Labie cilvēki, kā lai mēs jums atlīdzinām? - svešiniece piesteidzās pie Justīnes, kura bija atspiedusies pret durvīm, un, saņēmusi to zem rokas, pagāja dažus soļus prom no durvīm.
- Ko nu! - Justīne atmeta ar roku.
- Pie mums ir ļoti augsti kalni, bieži notiek zemestrīces. Braucam ar ēzeļiem. Pie jums jau nav tādu dzīvnieku, - sieviete ar delnu noslaucīja degunu. - Tantiņ, mēs atvedīsim jums rudenī augļus. Paskatieties, lūk, tādu grozu. Melones, vīnogas un bumbierus.
Justīne neticīgi paskatījās uz lielo kurvi, kurā viņa mēdza nest no pūnes sienu. Tā bija viegli un ērti, neizkaisījās ne sīkākais zāles stiebriņš, kad nācās brist uz kūti pa sniega kupenām.
- Meitas, meitas! - svešiniece uzsauca. Sievietes trūkās kājās un vēl skaļāk plaukstas sizdamas, klanījās abu saimnieku priekšā.
- Paldies, paldies, mīļie saimnieki, - svešiniece, baltus zobus rādīdama, paspieda Augustam roku. Viss bars, skaļi un trokšņaini, traucās lejup pa taku. - Sabojāja visu diendusu, - Augusts neapmierināti noburkšķēja, uzlikdams galvā naģeni, tad, salicis rokas uz muguras, čāpoja atpakaļ pie malkas kaudzes.
Justīne palūkojās istabās. Nē, grīdsega tomēr nav netīra. Paķērusi priekšnamā nolikto slauceni, sieviete gar kartupeļu lauka galu joza uz ganībām. Bija pienācis laiks slaukt Raibaļu.
***
Biežās lietavas bija darījušas savu: sētais timotiņš un sarkanais āboliņš kupli sazēla, bet kamolzāle vīrietim sniedzās pat līdz padusēm. To droši vien sekmēja arī pavasarī bagātīgi kaisītie minerālmēsli. Galvenais, lai būtu saulainas dienas, re, visa dienvidu debess puse aizmākoņota. Visu tīrumu nevarēja tā uzreiz ņemt un nopļaut. Ievilksies mirkoņa nedēļu, otru un pāri paliks mēsli. Protams, bezizejas situācijā lops sagrauzīs arī nomelnējušu, lietū ilgi mērcētu sienu, tikai kāds no tā labums? Apraus pienu.
Šogad viņš pie mežmalas bija uzaris papuvi un iestādījis kartupeļus. Viss uz vietas plašajā līdzenumā: zāle, kartupeļi un pushektāra linu. Tos viņš iesēja pirmo reizi, rudenī būs redzams, vai ir vērts tos sēt nākamgad. Toties tupeņi raizes sagādāja jau tagad. Vārpata kā nikns pūķis - nocērt vienu galvu, izaug trīs - centās pārņemt varā kartupeļus. Eižens bija vagojis lauku nedēļu atpakaļ, šodien nācās atkal soļot pakaļ arklam.

Citu datumu laikraksti