Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vecumdienās lepojas ar to, ko dzīvē spējis paveikt

Iebraucot mālupiešu Lilijas un Kārļa Ūbeļu glīti sakoptajā mājas pagalmā, vispirms sagaida tās četrkājainie sargi - Beiža, Džeina un Rondo.

Iebraucot mālupiešu Lilijas un Kārļa Ūbeļu glīti sakoptajā mājas pagalmā, vispirms sagaida tās četrkājainie sargi - Beiža, Džeina un Rondo. Viņi ir mīlīgi un ar ienācējiem vēlas draudzēties. Vēlāk mājas saimnieks pastāsta, ka naktī gan nevienu svešinieku suņi iekšā nelaidīšot, jo esot īsti mājas sargi. Mirkli vēlāk iznāk arī Kārlis un laipni vedina iekšā.
Ūbeļu pāris "Akmeņu" mājās dzīvo kopš 1995. gada, uz šejieni pārcēlušies no Alūksnes.
"Domājām, kas tad mums vecumdienās daudz vajadzīgs - lai tikai būtu jumts virs galvas un silti," sarunu uzsāk Lilija.
Garais mūža gājums - vairāk nekā 80 gadu garumā - Ūbeļu pārim ir bijis interesants. Darba gaitas Kārli aizvedušas uz dažādiem Latvijas rajoniem - Viļāniem, Dobeli, Liepāju un citiem, kur strādājis vadošos amatos.
Savulaik sēdējis prezidijā blakus padomju gadu autoritātei Hruščovam, lasījis lekcijas par kolhozu celtniecību Minskā, apmācījis no Baltkrievijas uz Latviju atbraukušās strādnieku brigādes. Slavu padomju gados izpelnījies, uzbūvējot spēkstaciju Dobeles rajonā. Ar kaimiņu - Alūksnes un Gulbenes - rajoniem saistība bijusi līdzīga, jo bijis to rajona izpildkomiteju priekšsēdētājs. Tad, kad aizgājis pensijā, Alūksnē vadījis Dabas aizsardzības biedrības darbu, kas viņam, dabas mīļotājam, bijis īpaši tuvs.
Līdzi lidoja vanags
Mīlestība pret dabu Kārlim esot veidojusies jau kopš bērnības Jēkabpils rajona Sēlpilī. Būdams lauku zēns, gājis ganu gaitās, viņu vienmēr pavadījis suns, kaķis un līdzi lidojis vanags. "Tā es kopā ar dzīvniekiem gavilēju pa mežiem. Ne jau velti arī tagad man ir trīs suņi," smaida Kārlis.
Arī mamma bijusi dabas mīļotāja, uz to mudinājusi arī dēlu.
"Man patika vērot dabu, uzskaitīt putnu ligzdas. Atceros, ka puišeļi bija izņēmuši no ligzdas divus peļu vanadziņus, ko mežzinis man piedāvāja ņemt sev. Vienu izaudzināju, tas vienmēr man lidoja līdzi ganos. Vēlāk viņš pazuda, kāds droši vien putnu iznīcināja," skumīgi atceras Kārlis. Brīvajā laikā allaž gājis palīgā mežsargiem apzīmogot kokus.
Ciestu no mežabrāļiem
Jaunībā bijis grūti izvēlēties, vai savu dzīvi saistīt ar mežsaimniecību vai tehniku, kas arī interesējusi. Priekšroku devis dzelzceļnieku skolai Daugavpilī, tur bijis liels konkurss. Kad mācījies šajā skolā, kur bijusi stingra disciplīna, vasarā, atbraucis uz mājām, devies uz mežu, no tā nedēļu neesot bijis dabūjams ārā. Tomēr arī uz dzelzceļa neesot iznācis strādāt, jo aizsūtīja komjaunatnes, vēlāk - padomju darbā. Kā būtu veidojies Kārļa tālākais liktenis, ja viņš būtu izvēlējies mežsarga profesiju? "Būtu bēdīgi. Kad sākās meža- brāļu laiks, es noteikti būtu tajā visā iejaukts. Ar mani būtu bijis cauri. Visi mani skolas- biedri ir krituši dzimtajā pusē," atklāj mālupietis.
Pārveido visu pilsētu
Kārlis vērtē, ka savulaik dzīvē lustīgi gājis. Dobelē, kur iznācis diezgan ilgu laiku pavadīt, bijis daudz draugu. Lilija vēl tagad nespējot aizmirst pārcelšanos no viena vietas uz citu. "Pārvest visas mantas nebija viegli. Cik daudz labu trauku netika saplēsts! Tagad neparko vairs nekur projām neietu," stāsta Lilija. Dzīvesbiedrs novērtē, ka dzīves un darba gaitās satikti labi cilvēki. Ar īpašu lepnumu viņš stāsta par alūksniešiem un to, kas izdarīts pilsētas sakopšanā.
"Kad sāku Alūksnē strādāt par izpildkomitejas priekšsēdētāju, visu pilsētu pārveidojām, strādājot sabiedriskā kārtā. Milzu darbu padarījām. Šodien brīnos, kā to varēja izdarīt. Cilvēki man gāja līdzi, es pats visos darbos piedalījos," atzīst Kārlis. Lielas talkas rīkotas, tajās piedalījās daudz cilvēku, uz tām brauca arī kolhoznieki.
Nosfaltē pilsētas ielas
Vēlāk, pensijas gados, darbu pilsētas sakopšanā turpinājis, vadot Dabas aizsardzības biedrības darbu. "Kad septiņdesmitajos gados sāku strādāt biedrībā, tajā bija 10 000 biedri. Izpētījām visu Alūksnes rajonu, tur ir plašas aizsargājamās teritorijas, saskaitījām dižkokus, akmeņus un avotus, tas tagad nevienam nav vajadzīgs. Stādījām parkus un veidojām apstādījumus, sakopām upju un ezeru krastus ne tikai Alūksnes pilsētā vien, bet arī rajonā," stāsta sirmais vīrs.
Viņš atminas, kā Alūksnē izveidotas strūklakas. "Tur, kur tagad ir strūklakas, bija kārklu puduris. Neviens nezināja, kas tur ir apakšā. Kad sākām tīrīt, atklājās, ka tur ir četrkantīgas ūdenskrātuves, izbruģētas ar akmeņiem. Lielo dīķi Alūksnē divas ziemas rakām. Vardes kurkstēja. Vasarā ar tehniku nevarēja braukt, jo tur bija purvs," atceras Kārlis. Tagadējā Alūksnes parkā auguši kārklu krūmi, tie izcirsti. Pilsētā neesot bijis nevienas asfaltētas ielas, tās divu gadu laikā pārklātas ar asfalta segumu. "Man nav kauns par savu darbu. Es lepojos ar to, ko esmu paveicis. Zinu gandrīz katru kociņu, ko esmu iestādījis es, kāds mans draugs vai paziņa. Pie katra kociņa, ko esmu iestādījis, aizeju un aprunājos. Ja tas jūt, ka par to rūpējas, tad arī aug," uzsver Kārlis. Tagad viņam sāpot sirds, ka Alūksnē parku ainavu neizkopjot.
Mācījās par bitenieku
Uzsākot dzīvi Mālupē, Kārlis daudz laika pavadījis pastaigās pa mežu un priecājoties par dabas skaistumu. Vasarās - visu dienu, bet mājās katru dienu pa spainim ogu pārvedis. Tagad to iznākot darīt mazāk, jo liedzot vecuma kaites. Laukos dzīvojot, iemācījies arī bitenieka darbu. Saimniecībā esot septiņas bišu saimes, tās dienā Kārlis apciemojot vairākas reizes.
"Laukos jūtamies brīnišķīgi. Vasarā te ir skaisti, viss vienās puķēs. Kad atnācām uz šejieni, te viss bija tukšs, neviena koka. Tos sastādījām. Dēls ar ģimeni bieži brauc uz šejieni. Ziemā te ir garlaicīgāk, apkārt nemana nevienu cilvēku un nav arī satiksmes," stāsta viņi.
Lilijai īpaši pietrūkstot cilvēku, tāpēc viņa priecājas, ka var aizbraukt uz Alūksni. Savukārt Kārlis nespēj iedomāties dzīvi pilsētā. Kad darbs bijis Rīgā, allaž nevarējis vien sagaidīt, kad tiks no tās projām. Dodoties pelnītā atpūtā, atteicies no iespējas pārcelties uz dzīvi galvaspilsētā, lai tur pavadītu vecumdienas. Taču ar Rīgas rajonu saistītas arī īpaši skaistas jaunības atmiņas. Pēc kara Kārlis dienējis latviešu divīzijā Ādažos, tur iepazinies ar Liliju. Liktenīgā tikšanās izvērtusies par kopdzīvi daudzu gadu garumā, no tās viņi prot smelties spēku ikdienas gaitām arī šodien.

Citu datumu laikraksti

  • Viņš izvēlējās jaunu kombainu, nevis mīļoto sievieti

    Divi mēneši pagājuši, kopš Ludmila zaudēja darbu un viņai izjuka attiecības ar mīļoto cilvēku, taču joprojām viņa par to domā katru dienu.Divi mēneši...

  • Dosies uz sacensībām

    Pieci Alūksnes kinologi rīt, 9.novembrī, dosies uz Smilteni, lai piedalītos Latvijas čempionātā suņu nacionālajā daudzcīņā un vienlaikus arī...

  • Cepts sams ar citronu un medu

    Ikdienā ēdienkartes dažādošanai gaļu var aizstāt ar zivīm, kas ir bagātas ar olbaltumvielām un fosforu. Zivis var gatavot daudzveidīgi.Ikdienā...