Vecumdienas vēlas piepildīt ar mīlestību

Trapeniete Mirdza Arkliņa nākamgad janvārī atzīmēs 78 gadu jubileju. Ilgajos mūža gados piedzīvots ne mazums skaistu un grūtu brīžu, iepazīti dažādi cilvēki, jo darba gaitas lika ar tiem būt nemitīgā saskarē.

Trapeniete Mirdza Arkliņa nākamgad janvārī atzīmēs 78 gadu jubileju. Ilgajos mūža gados piedzīvots ne mazums skaistu un grūtu brīžu, iepazīti dažādi cilvēki, jo darba gaitas lika ar tiem būt nemitīgā saskarē.
Divdesmit divus gadus nostrādājusi dzimtajā Trapenes un Ziemeru ciema padomē par sekretāri un izvērtējusi, ko nozīmē strādāt ar dažādiem priekšniekiem.
"Mani daudz skāra reformas, kad notika ciemu apvienošana un tad atkal to pārdalīšana, tomēr mans darbs bija interesants," laikrakstam stāsta Mirdza Arkliņa.
Bērnībā viņai, kā jau lauku bērnam, darba gaitas vecāku saimniecībā sākušās agri. Obligātas bijušas ganu gaitas un ravēšana, kas nav patikusi. "Tad nevarēja gudrot - darīt vai nedarīt, darbs bija jāpadara kārtīgi," uzsver viņa. Kara laikā Mirdza sākusi mācīties Gaujienas vidusskolā, taču mācības bijusi spiesta pārtraukt.
Mirdzas tēvs tolaik sargājis krievu gūstekņus, kuru nometne bija izveidota Līzespastā. "1945.gadā Trapenē bija izvešana, bet mums mājās - liels satraukums, vai tikai tēvs nav izvesto vidū, taču viņam bija palaimējies," atceras Mirdza. Ģimenē Mirdzai brāļu nebija, tikai divas māsas, tāpēc visām trijām nācies kārtīgi strādāt lauku darbos vecāku saimniecībā.
"Lielā pārdzīvojuma dēļ par tēvu Gaujienā skolu nepabeidzu, tur mācījos tikai vienu gadu, pēc tam atnācu atpakaļ uz mājām. Man bija žēl, ka mamma viena pati smagi strādā," skaidro Mirdza. Profesiju viņa savā dzīvē nav ieguvusi. "Esmu mācījusies tik, cik darba gaitās," apgalvo Mirdza.
Citu padomos neieklausās
Mirdza saka, ka viņas dzīvē nekā īpaša nav. Un neko tajā arī nenožēlo. "Ir bijis daudz laba, un arī kreņķu nav trūcis," spriež Mirdza. Pirmo reizi viņa apprecējusies 23 gadu vecumā, taču kopdzīve bijusi lemta pavisam īsa. Mirdzas vīrs slimoja un agri nomira. Mamma Mirdzu esot brīdinājusi, ka vīra slimība sabojāšot meitas dzīvi, taču Mirdza viņas teiktajā neesot iedziļinājusies. "Es nesapratu, ka tas ir tik nopietni. Likās - ja cilvēks šodien ir slims, tad rīt būs vesels," uzsver sieviete. Pēc pāris gadiem Mirdza apprecējusies otrreiz. Arī tad citi deva padomu - viņš ir labs cilvēks, taču par daudz mīl ieskatīties glāzītē. Arī šie vārdi Mirdzai likušies sveši un īsti nesaprotami.
Ciemu vērtē pēc kolhoza
1947.gadā Mirdza sākusi strādāt Trapenē, bet 12 gadus bijusi Ziemeru ciema padomes sekretāre. 1969.gadā notikusi liela traģēdija, kas likusi Mirdzai atgriezties no Ziemeriem atpakaļ Trapenē.
"Bija gadījums, kad trijatā, braucot ar laivu, Murata ezerā slīkām. Viens partijnieks aizgāja bojā, bet mēs, divi, palikām dzīvi. Padomju gados bija tā, ka vienam vajadzēja uzlikt vainu," stāsta Mirdza. Pēc tam rajona vadība meklējusi, kādu pantu Mirdzai piemērot, atbrīvojot no darba.
"Darbs ciema padomē man patika. Toreiz rajonā rīkoja ciemu un kolhozu priekšsēdētāju sanāksmes, visus vadošos darbiniekus un daudzus cilvēkus iepazinu. Kad Alūksni pievienoja Gulbenes rajonam, tad braucām uz turieni. Katru mēnesi bija sanāksmes, sekretārēm vienmēr bija jādodas līdzi," atceras Mirdza. Padomju gados ciemi sadalīti labajos un ne tik perspektīvajos.
"Trapene bija starp labākajiem. Kas ciemus tolaik cēla - tie bija kolhozi. Trapenē kolhozu godam turēja Raimonds Apinītis. Ja kolhozs bija slikts, tad arī ciemam nebija slavas," atklāj sieviete.
Ar vīriešiem ir vieglāk
Mirdzai iznācis strādāt pie dažādiem ciema padomju priekšsēdētājiem. Ar vīriešiem šajā amatā bijis vieglāk strādāt, bet par sievietēm Mirdza nav bijusi īpašā sajūsmā.
"Atceros, ka viena priekšniece bija tāda, kas tikai sevi vien gribēja izcelt. Savukārt vīrieši nebija lieli sēdētāji kabinetā," stāsta viņa. Pašai nav bijusi vēlēšanās virzīties uz augšu par karjeras kāpnēm. Mirdzai vienmēr paticis labi ģērbties un sevi sapost.
"Man tas bija iespējams, taču citas sekretāres, kam mājās bija saimniecība, noskrējās, viņām tam laika neatlika. Ar bažām skatījos uz viņu sastrādātajām rokām, jo bija taču jāiet sabiedrībā," uzsver Mirdza.
Mājās nesēdēja
Viņa spriež, ka cilvēkam dzīvē lielākā atbildība ir par ģimeni un darbu.
"Ģimenē abiem jābūt saprotošiem. Ar prieku skatos uz daudzām ģimenēm, kas ilgus gadus pratušas noturēties kopā, lai arī tām bijis ne mazums grūtu brīžu," secina viņa.
Mirdzai paticis piedalīties arī sabiedriskajā dzīvē, viņa nav bijusi mājās sēdētāja. Darbojusies sieviešu padomē, bijusi aktīva donore, dziedājusi korī Ziemeros un Trapenē. Piedalījusies lielajos dziesmu svētkos Rīgā.
"Kādi toreiz notika kolhoznieku un lopkopēju vakari! Ballēšanās bija grandiozas," saka Mirdza.
Ar cilvēkiem Mirdza veido labas attiecības. "Pēc rakstura neesmu šerpa. Centos labi satikt ar citiem," atklāj trapeniete. Tad, kad sirds ir pilna, viņa vienmēr sāpes pratusi noglabāt dziļi sevī. Viņa bilst, ka nav īpaši meklējusi, kur izmisuma dēļ spēku smelt. "Gāju tikai uz darbu tālāk. Laiks visu izkoriģē. Ir kā dziesmā - viss aiziet tālumā un sākas no jauna," prāto Mirdza.
Lasa par Sibīriju
Pirms aizgājusi pelnītā atpūtā astoņdesmito gadu sākumā, sekretāres pienākumus piecus gadus veikusi Trapenes kolhozā. Tagad viņas iemīļotākā nodarbe ir grāmatu lasīšana.
"Mani īpaši interesē atmiņas par Sibīriju. Es ar to neesmu bijusi saistīta, taču, lasot šādu literatūru, laikā gaitā uzzinu par daudziem pazīstamiem cilvēkiem, kas aprakstīti šajos darbos," apgalvo viņa.
Daudz prieka sirmgalvei sagādājot mazmazmeita Līva, kas rudenī uzsākusi skolas gaitas. Par to viņa ir visvairāk sajūsmināta. Kopīgi pavadītais laiks aizritot lielā mīlestībā. "Mazmazmeitiņas ģimene dzīvo Gaujienā, viņi bieži brauc pie manis ciemos un rūpējas par manu labklājību, jo dēls un meita nedzīvo Alūksnes rajonā," apgalvo Mirdza.
Viņa saka, ka arī tagad darba mājās pietiek. Kaut vai sniegu tīrot un uzmanot kaķēnu Miku, ko tuvinieki viņai uzdāvinājuši, lai vienai nebūtu skumji.

Citu datumu laikraksti