Vēlas dzīvot ar tīru sirdsapziņu, lai tā nemoka

Alūksnietes Ilzes Līviņas stihija ir deja. Ne vienreiz vien kā jebkura meitene dejojot gozējusies spoguļa priekšā un vērojusi savu attēlu tajā.

Alūksnietes Ilzes Līviņas stihija ir deja. Ne vienreiz vien kā jebkura meitene dejojot gozējusies spoguļa priekšā un vērojusi savu attēlu tajā. Viņa dejo kopš trīs gadu vecuma, allaž darbojusies mākslinieciskajā pašdarbībā un vienmēr bijusi sabiedriski aktīva. Dejošana Ilzei mācījusi izvērtēt attiecības ar pretējo dzimumu.
"Matemātika ir svarīga, bet partnera izvēle un saskaņa dzīvē veidojas caur deju," saka Ilze. Skolas laikā viņa dziedāja korī, ansamblī, spēlēja flautu skolēnu, vēlāk pieaugušo pūtēju orķestrī, vienmēr bija aizņemta. Mācoties Alūksnes 1.vidusskolā, Ilzei bijusi iespēja strādāt par horeogrāfi Kaspara Skujas grupā "Lolli". Arī tagad viņa mūziku nav atstājusi novārtā, joprojām no flautas mēģina izvilināt brīnišķīgas skaņas.
Ikdienā Ilze ir Alūksnes vidusskolas direktora vietniece audzināšanas darbā, māca psiholoģiju. Ir 11.b klases audzinātāja. Alūksnes rajonā vada vairākus tautisko, sarīkojumu un sporta deju kolektīvus. Skolā Ilze strādā kopš Alūksnes 1.vidusskolas absolvēšanas 1990.gadā. Tolaik Ilze vēlējās iestāties Mūzikas akadēmijā Horeogrāfijas fakultātē, taču klātienē tajā gadā neuzņēma, tāpēc nācās uzsākt studijas neklātienē.
Gadu gatavojās cītīgi
"Konkurss bija liels - septiņi cilvēki uz vienu vietu, taču es ar savu deju partneri Vasiliju Koļegovu veiksmīgi iestājāmies," stāsta Ilze. Gatavošanās bijusi nopietna - gadu iepriekš ik sestdienu Ilze cītīgi apmeklējusi kursus.
Ilze cerēja, ka nākamajā gadā varēs pāriet uz mācībām klātienē, diemžēl tādas iespējas nebija. Neilgu laiku Ilze strādājusi Rīgas 93.vidusskolā, taču tad nolēmusi atgriezties Alūksnē. "Tas bija saistīts arī ar mīlestību. Studiju laiku klātienē man nav bijis lemts izbaudīt, taču, ja šāda iespēja nav dota, tad dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir," spriež Ilze.
Ar žurkām nestrādās
Tas, ka Ilze strādās skolā, viņai bija skaidri zināms. Sākumā sapņojusi, ka būs bioloģijas skolotāja, darbojusies jauno biologu skolā. "Tad es sapratu, ka tomēr ar žurkām, pelēm un vardēm nevēlos strādāt un tās preparēt. Tas bija kā lūzums. Arī radi mani centās atrunāt no šāda darba," atklāj Ilze.
Ilzei patīk strādāt skolā, mācīt dejot. Viņa darbā cenšas smelties pozitīvas emocijas, lai gan piekrīt, ka tas rada lielu nervu slodzi. "Katram darbam ir sava garoza. Ir skaisti mirkļi, ko nekas cits nevar atsvērt, piemēram, kad skolēni pasniedz ziedus un saka "paldies" vai nāk pēc padoma," vērtē I.Līviņa.
Visi māca skolotājus
Viņa apzinās, ka dzīvē nevar iztikt bez negācijām, bez savstarpējiem pārpratumiem un tā, ka cilvēki cits citam nodara pāri. "Katrā vecumā var teikt: "Kad mēs augām, tad tā nebija." Arī šodienas jaunieši tā darīs. Viss dzīvē notiek pa spirāli, nevis atkārtojas," secina viņa.
Ilze atceras, savulaik skolēni nevērtēja to, ka skolotājs neder savam darbam un neatļāvās neapmeklēt viņa stundu. "Grūti izvērtēt, vai tas ir labi. No otras puses - ir labi, ka skolēni var izvēlēties skolotāju," saka Ilze. Sieviete ir neizpratnē, kāpēc citu profesiju pārstāvji māca skolotājus, kā vajag mācīt.
"Kāpēc mēs nemācām vecākiem, ja viņi strādā veikalā, pārdot, vai arī ārstēt, ja viņi ir ārsti? Katram ir jādara savs darbs un pēc iespējas labāk," ir pārliecināta I.Līviņa.
Vērtē savas kļūdas
Ilze uzskata, ka ir prasīga pret citiem. Viņu kaitina, ja cilvēkiem nav pienākuma apziņas un trūkst konkrētības. "Esmu audzināta, ka savs darbs ir jāpadara līdz galam. Man patīk tiešums, tas, ka cilvēks spēj atzīt savas kļūdas, vērtēju arī savējās, lai gan tas ir grūti. Ne vienmēr kļūdas var labot, bet ir jācenšas to darīt," atklāj Ilze.
Viņa ir atklāta pret citiem un apzinās, ka citiem tas nepatīk. "Varbūt ar to ne vienmēr var lepoties, taču tāda es esmu. Pēc horoskopa - Lauva," stāsta viņa. Ilze cenšas nenožēlot to, ko kādreiz ir darījusi. "Sev nepārmetu. Arī savu izvēli. Katram jākuļas uz priekšu tā, kādu izvēli cilvēks ir izdarījis," atzīst I.Līviņa.
Vientulību daudz nevajag
Tādu mirkļu, ko Ilze vēlētos pavadīt vientulībā, nevajag daudz. Viņai ir vajadzīga sabiedrība, ilgstoši nepatīk sēdēt mājās. Sevi lutina, kārtīgi izguļoties. "Viens relaksācijas veids man ir dejošana. Tā var būt balle, kur pati varu dejot, nevis stunda, kur mācu citus," saka viņa. Ballē izdejoties iznāk diezgan reti, tās parasti notiek dažādos kolektīvos, ar kuriem Ilze un viņas vīrs Sandors ir saistīti.
Ilzei būtu grūti dzīvot laukos. "Tētis, lauksaimnieks, teica, ka man šāds darbs nepatiks. Arī par bioloģiju viņam bija taisnība. Protams, arī lauku darbos var atrast radošu procesu," secina alūksniete.
No bērniem daudz prasa
Ilzei ir laimējies, ka abi ar vīru ir skolotāji, tāpēc vieglāk izprast vienam otra darbu. Viņa novērtē, cik svarīga ģimenē ir savstarpējā uzticēšanās. Ilze pieļauj, ka būtu grūti, ja tā nebūtu. Abus iepazīstināja mūzika. Meita Kristella Adele ir ceturtklasniece, bet dēls Alberts Kristolds ir pirmklasnieks. Ilze ar bērniem nav ilgi sēdējusi mājās, bet ātri atsākusi strādāt un vienlaikus spējusi beigt studijas augstskolās. "Es vienmēr citiem vecākiem saku, ka esmu tikai mamma un ka nekur nav rakstīts, kā katram bērnu vajag audzināt. No bērniem ir daudz jāprasa, jāved uz dažādiem pulciņiem, taču tas ir atkarīgs tikai no vecākiem," bilst Ilze.
Vasarā ir vairāk laika
Viņa novērtē to, cik lielu atbalstu bērnu audzināšanā sniedz vecvecāki. "Daudzreiz dzīvē tā ir, ka bērniem vecmammas un vectēvi dvēseliski ir tuvāki, nekā mammas un tēti," spriež Ilze. Vasarā Ilzes ģimene ceļo pa Latviju, viņa cenšas vairāk laika veltīt bērniem nekā tas iespējams ikdienā, lai gan vasarā ir daudz aktivitāšu, kas saistītas ar dejošanu. Šovasar - piedalīšanās dziesmu un deju svētkos, Alūksnes Pilsētas svētki.
Ilze vēlas dzīvo tā, lai bērniem nebūtu kauns par mammu un viņas darbiem. "Nekādus grandiozus Minhauzena plānus es nekaļu. Dzīvē daudzko var darīt fiktīvi, taču tas pie laba nenoved un arī bagātību nevairo. Cilvēkam ir jābūt godīgam pret sevi un citiem," bilst viņa. Ilze brīnās, kā tos, kas tā dara, nemoka sirdsapziņa. "Es vēlos dzīvot ar tīru sirdsapziņu," ir pārliecināta Ilze Līviņa.

Citu datumu laikraksti