Vēlas uzcelt dievnamu vienā no Latvijas novadiem

Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs Almants Liepiņš Alūksnes un Gulbenes draudzē kalpo nesen - kopš rudens.

Septītās dienas adventistu draudzes mācītājs Almants Liepiņš Alūksnes un Gulbenes draudzē kalpo nesen - kopš rudens.
Kopīgi ar ģimeni - sievu Ilvu un divpadsmitgadīgajiem dvīņiem Aneti un Marku - viņi turpina katru dienu apbrīnot Alūksni, kur tagad ir viņu mājas, tās sakoptību un romantiku. Viņš neslēpj, ka pirmās emocijas bija visnotaļ negatīvas, uzzinot, ka turpmākās darba gaitas būs saistītas ar mazu Vidzemes pilsētu Alūksni. Viņš pat klusībā domājis, ka diezin vai to darīs, taču, atbraucot uz šejieni, ambīcijas nolicis malā un sapratis, ka te ir viņa vieta.
- Kāpēc pesimistiski uztvērāt pārmaiņas, kas solīja jaunas tikšanās ar cilvēkiem?
- To var salīdzināt ar Bībelē aprakstītā sentēva Mozus aicināšanu kalpošanā, kad Dievs aicināja Mozu kļūt par viņa sūtni. Viņa atrunas bija daiļrunīgas, tāpat kā mūsējās. Visa ģimene krita vieglā panikā, rēķinot, ka 300 līdz 400 kilometru mūs šķirs no draugiem, tuviniekiem un domubiedriem, ko bijām ieguvuši, strādājot Liepājas, Priekules, Dobeles, Auces un Ezeres draudzē. Sieva Ilva avīzē izlasīja kādu ar kurzemnieka lepnumu rakstītu ceļojuma aprakstu par Alūksni, kurā bija minēti arī šādi vārdi: "Savāda pilsēta, tā piedāvā brīvbiļeti uz padomju laikiem." Tam pievienojām arī loģisku secinājumu, ka pusotras nedēļas laikā, kas atlicis līdz mācību gada sākumam, nepaspēsim dvīņus iekārtot skolā. Māca uztraukums, kā Ilva atradīs darbu.
- Tomēr īsā laikā esat paspējuši Alūksni iemīļot.
- Alūksnē esam pavadījuši pirmo ziemu. Alūksnieši stāsta, ka citugad sniega bijis vēl vairāk, bet mēs smejamies, ka tas bija mūsu dēļ - lai mēs pakāpeniski pierastu pie ziemas priekiem un arī grūtībām. Pārmaiņas dzīvē uztveru pozitīvāk nekā citi ģimenes locekļi, lai gan ir sāpīgi šķirties no ierastās vides, tuviem cilvēkiem. Citreiz, kaut ko zaudējot, mēs daudz vairāk iegūstam. Mans darbs saistīts ar cilvēkiem, tāpēc tā ir liela priekšrocība, lai gan nozīmē arī grūtības. Cilvēkam pārmaiņas palīdz neiesūnot. Šī ģimenei nebija pirmā pārcelšanās, tāpēc tas nebija nekas jauns. Esmu dzirdējis teicienu, ka trīsreiz pārcelties ir tas pats, kas vienreiz nodegt. Man tas palicis prātā. Tad, kad jūtu, ka būs jāmaina dzīvesvieta, to vienmēr atceros. Esmu dzimis Jūrmalā, bet līdz šim lielāko dzīves daļu pavadīju Kurzemē, Talsu rajonā.
- Vai atceraties, kad pirmo reizi rokās paņēmāt Bībeli?
- Atceros, ka Bībeli man uzdāvināja 18 gadu vecumā. Tad tās bija nelegāli ievestas. Diemžēl tā man vairs nav saglabājusies, to man nozaga. Jutos tā, ka man ir iedots kaut kas vērtīgs, sens un patiess. To es uzskatu par vēstures šedevru. Tā ir Dieva vēstule, ko varam lasīt. Skumji, ka daudzi to nenovērtē. Jāmāk Bībeli saprast, to nevar uztvert kā vienkāršu grāmatu. Tā nav sarakstīta hronoloģiskā secībā, ko var izlasīt no pirmās līdz pēdējai lappusei. Tā ir dziļi jāiepazīst, tad arī vieglāk var izprast tajā rakstīto vārdu.
- Kāda ir jūsu līdzšinējā garīgā darba pieredze?
- Aicinājums kļūt par mācītāju nāca nejauši, kad biju atgriezies no padomju armijas. Tad bija Atmodas laiks un iespēja piedalīties seminārā, kas sagatavo jaunos adventistu draudžu darbiniekus. Vecāka gadagājuma mācītāji bija sasnieguši pensijas vecumu. Tad es nezināju, kas mani nākotnē sagaida. Līdz tam mana saikne ar Dievu ir šāda - biju audzis kristiešu ģimenē. Kopš bērnības gāju vecākiem līdzi uz draudzi, tēvs bija ērģelnieks un diriģents. Nācās pielāgoties viņa darbam. Divus gadus biju palīgmācītājs, bet pēc tam kalpoju draudzēs kā mācītājs. Neklātienē studēju Ņūboldas teoloģiskajā koledžā Anglijā. Man patīk strādāt nelielā draudzē, jo tad var justies kā vienkāršā ģimenē, kur cilvēki ir pazīstami, zināms, kāds katram ir vārds un uzvārds. Alūksnē draudzei ir 85 gadi, bet Gulbenē tā pērn tika izveidota.
- Kalpojot vairākās draudzēs, droši vien esat novērtējis, ka cilvēki dažādos Latvijas novados ir atšķirīgi. Arī to, ka Dieva svētību daļa uzlūko kā kaut ko nereālu un nepieņemamu.
- Jā, tāpat kā dažādu tautību, tā arī novados cilvēki ir dažādi. Esmu iepazinis cilvēkus, kuriem sarunās nav vietas Dievam, kuri neiet uz baznīcu. No vienas puses, Dievs neuzlūko cilvēkus pēc noskaitīto lūgšanu kvalitātes un kvantitātes un pēc laika, ko cilvēks pavada, sēžot uz baznīcas sola. No otras puses - dzīvē bieži pienāk brīdis, kad formula - "man bez Dieva ir labi" - vairs nedarbojas. Ir labi, ja cilvēks pārbaudījumos, problēmās un neziņā meklē Dievu. Viņš prot pieņemt cilvēkus arī tad, kad viņiem klājas labi, un reizē priecāties.
- Kāds ir mācītāja ikdienas ritms?
- Esmu pakļauts neparedzētām situācijām un apstākļiem. Protams, plānoju laiku ģimenei, lai gan citreiz varbūt tā atliek mazāk nekā vajadzīgs. Mīļie cilvēki nereti man to pārmet. Taču tas ir mans pienākums un darbs - kalpot cilvēkiem. Tas bieži vien nav viegli, bet ir svētīgs darbs. Esmu sajutis, ka mans aicinājums ir būt mācītājam. Esmu kļuvis bagātāks ar pieredzi, ko esmu guvis, strādājot ar cilvēkiem. Man ir dota iespēja uzzināt to, ko citi nezina, izjust citu sāpes, palīdzēt atrisināt dažādas problēmas. Mācītājam dažreiz vienlaikus ir jābūt ārstam un sociālajam darbiniekam, arī psihologam, lai gan viņš jau nav universāls.
- Katrs cilvēks dzīvē pieļauj vairāk vai mazāk kļūdu.
- Tā ir, taču pozitīvais ir tas, ka tās var labot. Domāju, ka par kļūdām nav jākautrējas. Atzīt kļūdas ir cēli, bet grūti. Mēs visi esam grēcīgi un arī ar savām kļūdām. Varbūt pats esmu pieļāvis daudz kļūdu bērnu audzināšanā. Jāatzīst, ka ne mūsu vecāki, ne mēs neesam ideāli šajā ziņā. Bērni to pamana. Vislabāk ir izrunāties. Tā tas ir arī ģimenē - draudzē, kur pozitīva kritika ir pieņemama.
- Mācītājs var palīdzēt ar padomu, taču lēmums tomēr jāpieņem katram pašam.
- Jā. Mēs nevaram izdzīvot citu dzīvi, katram dota sava. Varam dalīties tikai pieredzē un ar padomu. Katrs uzņemas atbildību par savu dzīvi.
- Jūs spēlējat vijoli. Mīlestība pret mūziku acīmredzot mantota no vecākiem.
- Augu muzikālā ģimenē. Mamma un tēvs savulaik mācījušies mūzikas skolā, līdz ar to arī mēs, bērni. Mamma un tēvs spēlēja klavieres, tēvs mācījies arī diriģēšanu, darbojies kopīgi ar Haraldu Medni. Sieva Ilva strādā Alūksnes mūzikas skolā par klavierskolotāju. Sevi mūzikā tomēr uzskatu par diletantu, jo man nav attiecīgas izglītības un diploma. Kāds man ir talants un cik esmu iemācījies no vecākiem, tik ir. Es nekautrējos dziedāt un spēlēt. Prieks, ka arī bērniem mūzika ir tuva.
- Vai esat kādreiz domājis, ko jūs darītu, ja nebūtu mācītājs.
- Domāju, ka man nebūtu problēmu atrast citu darbu. Pirms armijas strādāju dzīvokļu saimniecības pārvaldē par remontstrādnieku, esmu apguvis dažādus darbus. Esmu nodarbojies ar biškopību, mācījies šo arodu neklātienē. Algotu darbu esmu strādājis kopš 15 gadu vecuma, jo bija smagi dzīves apstākļi, tāpēc esmu daudz ko ieguvis un iemācījies.
To papildina armijas rūdījums, kas gūts Tālajos Austrumos, būvējot sliežu ceļu jaunajām ogļu raktuvēm. Arī šo laiku es nenožēloju. Tajā laikā man nebija viegli, jo biju kristietis, nācās izcīnīt ne mazums cīņu un pastāvēt par sevi. Varētu pat teikt, ka armijas gadi bija pagrieziena punkts manā dzīvē, kad bija jāizvēlas, kas un kāds es būšu. Adventistu draudzei ir savas īpatnības - tās locekļi sestdienās nestrādā. To armijā respektēja, lai gan dzirdēju arī pārmetumus un ieguvu ienaidniekus. Protams, sestdienas es atstrādāju.
- Kas jums ir vajadzīgs labsajūtai?
- Ir svarīgi, lai mani atbalsta tuvinieki un radinieki. Tad rodas prieks, un viss arī izdodas. Viens nav karotājs. Mēs dzīvojam sabiedrībā un esam daļa no tās. Es pārdzīvoju, ja tā nav, izjūtu rūgtumu.
- Kādas ir jūsu intereses no kalpošanas brīvajā laikā?
- Man patīk remontēt vecas automašīnas. Interesē tehniskas lietas, radošs process. Palīdzēju radiem un draugiem, tas man sagādāja baudu. Pēdējos gados gan šī nodarbe atstāta novārtā. Zinu, ka arī citiem mācītājiem ir šāda aizraušanās. Es nekautrējos par to.
- Kādi plāni ir jūsu nākotnes vīzijā?
- Es ar skaudību skatos uz tiem cilvēkiem, kas dzīvē izdara ko paliekošu. Domāju, ko es varētu izdarīt un atstāt nākamajām paaudzēm. Mans sapnis ir diezgan nereāls - gribētu uzcelt skaistu, jaunu dievnamu kādā no Latvijas novadiem, kur tas visvairāk ir vajadzīgs. Es šim mērķim veltītu visus savus spēkus un enerģiju.

Citu datumu laikraksti

  • Jaunannā kultūra sākas ar skolu

    Jaunannas pagasts bija pēdējā pašvaldība, kurā notika Alūksnes rajona kultūras darbinieku izbraukuma seminārs. Varēja iepazīt darbu pamatskolā,...

  • Gatavojas “Keggi Velo” sacensībām

    Ikgadējo starptautisko riteņbraukšanas sacensību “Keggi Velo” laikā otro gadu risināsies arī netradicionālo braucamrīku konkurss.Ikgadējo...

  • Īpašnieki vēl var reģistrēt zirgus

    Alūksnes rajona zirgu pārraudze - reģistrētāja Alita Meijere mudina īpašniekus reģistrēt šo dzīvnieku ganāmpulkus vai atsevišķus zirgus līdz...

  • Dienas rit, rūpējoties par citiem

    Ik dienu tiekamies ar dažādiem cilvēkiem - gan labiem, gan ne tik labiem. Skumstam, ja nākas satikt nelaipnus cilvēkus, bet priecājamies, ja...

  • Dieva zaimošana vai atklāts populisms?

    Pēdējās septiņas dienas sabiedrības un nacionālo ziņu dienestu uzmanības centrā bija zvejas kuģa “Astrīda” liktenis.Pēdējās septiņas dienas...

  • Uzņēmums atbilst ES prasībām

    Ir iegādāta: jauna olu šķirojamā mašīna. Ziemeru pagasta olu ražošanas un realizācijas uzņēmums SIA "Vistako" vakar saņēma Pārtikas uzņēmuma...

  • Kļūdas labojums

    8.maija laikrakstā “Alūksnes Ziņas” 3.lappusē rakstā “Pašvaldību vadītājiem maz papildu ienākumu” nepareizi minēts, ka Mālupes pagasta priekšsēdētājs...

  • Atklāta un aizturēta svētbilžu kontrabanda

    Ceturtdien Pededzes robežpārejas punktā atklāta un aizturēta 20 svētbilžu kontrabanda vairāku tūkstošu latu vērtībā. Pēc iepriekšējas informācijas...

  • Rajonā atzīmē Ģimenes dienu

    Alūksnes rajona pašvaldībās notiek ANO Ģenerālās Asamblejas izsludinātajam Starptautiskajam Ģimenes gadam un Starptautiskajai Ģimenes dienai, kas...