Vēstures liecinieks – arhīvs

Pērn simtgadi svinēja Latvijas Nacionālais arhīvs. Gadu gaitā to skārušas dažādas pārmaiņas. Alūksnes zonālais valsts arhīvs ir Latvijas Nacionālā arhīva teritoriāla struktūrvienība, kas nodrošina Nacionālajā dokumentārajā mantojumā iekļaujamo dokumentu uzkrāšanu, uzskaiti, saglabāšanu un izmantošanu Alūksnes, Apes, Baltinavas, Balvu, Gulbenes, Rugāju un Viļakas novados.

Sāk  trīs telpās
“Alūksnes arhīva pirmsākumi datējami jau ar 1945. gadu, kad darbu atsāka PSRS okupācijas varas iestāžu izveidotās LPSR arhīvu iestādes un tika izveidots arī Alūksnes apriņķa arhīvs. 1950. gadā likvidēti apriņķu arhīvi un izveidoti 58 rajonu, arī Alūksnes un Apes rajonu arhīvi.  1956. gadā Apes rajona arhīvs pievienots Alūksnes rajona arhīvam. 1964. gadā pēc arhīvu tīkla reorganizācijas izveidotas 10 toreizējā LPSR Centrālā oktobra revolūcijas un sociālistiskās celtniecības arhīva filiāles, tajā skaitā Alūksnē,” stāsta Alūksnes zonālā valsts arhīva direktore Solvita Jermacāne.
Alūksnes apriņķa arhīvs savu darbību uzsācis trīs telpās Strādnieku ielā 3 (tagad Tirgotāju ielā) un tajā atradies līdz 1950. gadam. Pēc tam – Lielā Ezera ielā 11, kur aizņēma divstāvu mūra ēkas apakšējo stāvu ar četrām istabām. Lielā Ezera ielā 11 arhīvs strādāja līdz 1993. gadam.

25 000 lietu gadā
“Šajā mājā saveda daudz Latvijas laika dokumentu no iestādēm un pagastiem. Divi cilvēki veica dokumentu aprakstīšanu un to izdarīja līdz 1953. gadam. Kad izveidoja Apes rajona arhīvu, arhīviste tika pārcelta darbā uz Api un palika tikai direktore. Atskaitēs parādās skaitļi, ka gadā aprakstīti 25 tūkstoši lietu. Tas ir liels skaits, šajos laikos tādu apjomu grūti iedomāties. 1946. gada algu sarakstā redzams, ka arhīvā sākotnēji strādājuši divi cilvēki - arhīviste un priekšniece.
1950. gadā izveidoja Apes rajona arhīvu. Tam iedeva piecus priekšmetus – galdu, plauktu, krēslu, tabureti un ģīmetni, droši vien - Staļina. Savukārt Apes rajona arhīvā, nododot dokumentus Alūksnes rajona arhīvam, bija saglabāti “veci buržuāzistiskās Latvijas laika zīmogi, kurus vajag iznīcināt” (tas ir, dažādu biedrību, mazpulku, miertiesneša un citi). Tolaik bija arī  zīmogi, bet arhīvs lūdza šos zīmogus iznīcināt, atstājot vien to nospiedumus uz plāna papīra, kas ļoti labi saglabājies. Interesenti var nākt uz arhīvu un tos apskatīt,” stāsta S. Jermacāne.

Izsauc uz sacensībām
Viņa dalās vēl ar kādu interesantu arhīva vēstures faktu.1949. gadā, kad sākusies sociālistiskā sacensība, Alūksnes arhīvs uzņēmies veikt 25 000 lietu apstrādi un izsaucis uz sacensību Valmieras rajona arhīvu. Uz to Valmieras rajona arhīvs atbildējis, ka viņi nevarot šādu līgumu izpildīt, jo tas vienkārši neesot iespējams. Valmieras arhīva priekšnieks gan sacījis – sakarā ar to, ka neparakstu līgumu, neuzskatu to par iemeslu, lai Alūksnes arhīvs šādu rādītāju neizpildītu. “Alūksnes arhīvs to izpildīja un apstrādāja 25 105 glabājamās vienības! Vismaz uz papīra tas ir rakstīts, bet tā laikam arī notika,” saka arhīva direktore.

Joprojām daudz
pieprasījumu
Līdz 1950. gadam arhīva pamatfunkcija bija dokumentu aprakstīšana un sakārtošana. Līdz piecdesmito gadu vidum izziņas izsniegtas tikai Iekšlietu ministrijai, milicijas daļai.
“Mūsdienās ir mainījušies darba veidi, bet princips palicis tas pats – tā ir dokumentu saglabāšana un izmantošana. Tā mēs glabājam vēsturi. Ja domājam par to, cik svarīgs ir arhīvs, tad savu reizi tas ir bijis vajadzīgs katram. Ja 90.-tajos gados nebūtu arhīvā paņēmuši kolhozu, padomju saimniecību dokumentus, cilvēki nevarētu pierādīt darba stāžu. Mums ir daudz pieprasījumu arī tagad. Līdz ko ir kādas izmaiņas valstī, tas attiecas arī uz arhīvu, un uzreiz ir pieprasījumu pieplūdums. Ir mainījušies apstākļi, darba apjoms. Esam arhīvisti, fondu glabātāji un eksperti. Ir jāievēro glabāšanas apstākļi. Mums māja Rūpniecības ielā 1 jau ir stipri par mazu, jo arhīva fondu telpas ir pilnas līdz griestiem,” stāsta S. Jermacāne.

Uzrauga valsts un
pašvaldību iestādes
Lai tiktu uzkrāti dokumenti ar arhīvisku vērtību, arhīvs uzrauga valsts un pašvaldību iestādes. “Sniedzam iestādēm metodisko palīdzību, lai dokumenti būtu pareizi sakārtoti, aprakstīti un tiktu savlaicīgi nodoti pastāvīgā valsts glabāšanā arhīvā,” stāsta Alūksnes zonālā valsts arhīva vecākā eksperte Anita Sprene.
1958. gadā arhīva uzraudzībā bija 152 iestādes, no tām 56 pilsētas un 96 lauku iestādes. Iestāžu skaits strauji palielinājies, kad 1992. gadā tika izveidotas Alūksnes zonāla valsts arhīva personāla dokumentu saglabāšanas nodaļas Alūksnē, Balvos un Gulbenē. Uzskaitē tika ņemtas iestādes, kurās uzraudzības darbu arhīvs iepriekš neveica, līdz ar to 2018. gadā uzraudzībā jau bija 237 iestādes.

Līdz ar reformām
dokumentu vairāk
Arhīva glabāšanā tiek nodoti pastāvīgi glabājamie dokumenti, bet personāla dokumenti paliek glabāties iestādēs - valsts glabāšanā tos nodod pēc iestāžu likvidācijas.
1958. gadā valsts glabāšanā tika pieņemtas pastāvīgi glabājamās 4000 lietas no 77 iestādēm, pērn – 5000 lietas no 94 iestādēm. Dokumentu uzkrāšanu ietekmē dažādas reformas valstī, kad tiek likvidētas un reorganizētas iestādes un ir jānodrošina šo iestāžu dokumentu komplektēšana. Lielākais pieņemto lietu apjoms bija 2007. gadā, kad valsts glabāšanā tika nodoti PSRS periodā radītie pastāvīgi glabājamie un personāla dokumenti par periodu no 1945. līdz 1991. gadam – gandrīz 46 000 lietu.

Sagatavo un izsniedz arhīva izziņas
“No glabāšanā esošajiem dokumentiem arhīvs pēc pieprasījuma sagatavo un izsniedz arhīva izziņas: par nekustamā īpašuma piederību, atsavināšanu, par darba gaitām, mācībām, dienestu bruņotajos spēkos, par dzīvesvietu, ģimenes sastāvu un citiem jautājumiem.
Pieprasījumus ietekmē izmaiņas likumdošanā. Sākoties namīpašumu denacionalizācijai, pieauga pieprasījumu skaits par mantas konfiskāciju, par īpašumu piederību, par izsūtīšanu. Uzsākoties Zemes reformai Latvijas Republikā, tika izsniegts liels skaits izziņu un dokumentu kopiju par zemes īpašumiem un to piederību. Pieprasījumu par darba stāžu skaits mainās, pieņemot grozījumus pensiju likumā,” stāsta arhīva galvenā fondu glabātāja Aivija Voroņina.


Dokumenti jāglabā
Astrīda Ievedniece, vēsturniece:
“Varam būt priecīgi, ka arhīvs ir tepat Alūksnē. No personiskās pieredzes varu teikt – personas dokumenti ir jāglabā: gan, tie, kas saistīti ar darbu, gan izglītību. Ir dažādi arhīvu veidi, tie glabā dažādus materiālu, bet sistēma ir cieši saistīta. Ja ieeju arhīvā, varu vēlēties tikai vienu – lai tur būtu ilggadīgi darbinieki, kuri labi pārzina fondus, lai es pati skaidri zinu, ko vēlos noskaidrot, lai māku formulēt, ko gribu atrast. No tā ir atkarīgs, cik ātri kāroto lietu atradīs un iedos.
Slodze arhīva darbiniekiem ir liela, lietas jāpārnēsā ar rokām. Pēc pieredzes Latvijas Valsts arhīvā varu teikt, ka atnesīs desmit lietas, bet noderēs varbūt divas. Par Alūksnes zonālo arhīvu varu teikt to labāko un priecāties, ka tajā ir zinoši darbinieki, kuri var mani konsultēt. Ja kaut kas nav skaidrs, arhīvā var aiziet un pajautāt, iesniegumus pārsūtīs, pastāstīs, kur iet un meklēt. Ir laba iestāžu pārraudzība, bet nevaram atrast to, kā nav, ja dokuments nav noformēts. Rūpīgi jāseko līdzi saviem dokumentiem, ja kādā izmainīts burts vai divi uzvārdā, arhīvists to neatradīs.
Man ir bijušas vairākas publikācijas laikrakstā “Alūksnes un Malienas Ziņas” par arhīva dokumentiem. Reizēm gribas pasmaidīt par tā laika valodu, izteiksmi, daudz tajā ir rusicismu, ortogrāfijas kļūdu. Reizē arī gribas pasmaidīt, cik daudz problēmu pirmajos pēckara gados bija jārisina uzreiz, jo cilvēki gribēja atgriezties normālā dzīvē. Dažas ir aktuālas arī šodien. Cilvēkiem gribu ieteikt - glabājiet liecības par savu ģimeni, par savu dzimtu.  Ir lietas, kas nemainās un būs vajadzīgas vienmēr.”

Citu datumu laikraksti

  • Lai veiksmīgs jaunais!

    Vēl dažas dienas un svinēsim gadu miju, ieejot 2020. gadā, par kuru astrologi saka: kopumā tas būšot dažādu jaunu iespēju gads. Pirmais darbības gads...

  • No Alūksnes miesta līdz pilsētai 2

    No Alūksnes miesta līdz pilsētai

    20. gadsimta sākumā Alūksnes miestā dzīvoja apmēram 1500 iedzīvotāji, bet uz 1920. gadu bija jau 2029 dažādu tautību iedzīvotāji un 305 dzīvojamās...

  • Kur un kad būs salūts?

    Salūts kļuvis par šķēpu laušanas objektu starp tā atbalstītājiem un pretiniekiem. Kamēr kaimiņi igauņi to sāk nomainīt pret citām svētku...

  • Atcerēties par tiem, kuri nesvin

    Mana Ziemassvētku sajūta ik gadu atnāk citādi. Vai neatnāk. Kopš puika izaudzis no salavecīša sāgas, sajūta visbiežāk rodas tieši darba procesā,...

  • Latvijā zāles ir dārgākas nekā citās Baltijas valstīs

    Pagājušajā nedēļā laikrakstā pētījām, ka salīdzinājumā ar Lietuvu un Igauniju cenu veidošanās mehānisma dēļ Latvijā ir dārgākie medikamenti Baltijā....

  • Aicina nomainīt konteinerus

    Laikraksta redakcijā saņēmām lasītāja jautājumu par nepievilcīgu sadzīves konteineru izskatu Alūksnē. “Alūksni poš, bet konteineri ir nepievilcīgā...

  • Vilksim svētkus kalniņā!

    Vilksim svētkus kalniņā!

    Visi, kuri iecienījuši Alūksnes muzeja rīkoto vasaras saulgriežu pasākumu gada īsākajā naktī, noteikti priecāsies uzzinot, ka līdzīgi varēs svinēt...

  • “Atzele” radīs svētku noskaņu

    Ziemassvētku gaidīšanas laiks Alūksnē nav iedomājams bez Kultūras centra skolotāju kora “Atzele” koncerta. Šoreiz tas izskanēs sestdien, 21. decembrī...

  • Represēto klubs “Sarma” svin 30 7

    Represēto klubs “Sarma” svin 30

    Sestdien viesmīlīgajā Alūksnes novada vidusskolā svinēja Alūksnes un Apes novada politiski represēto kluba “Sarma” 30 gadu jubileju un krājuma...