Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viena stunda

Tikko bija noskanējis skolas zvans un ceturtā stunda beigusies. Cik labi, ka tik maz stundu šodien, var doties projām ātrāk, jo ir skaista, saulaina diena! Un padomā ir viens darbs.

Tikko bija noskanējis skolas zvans un ceturtā stunda beigusies. Cik labi, ka tik maz stundu šodien, var doties projām ātrāk, jo ir skaista, saulaina diena! Un padomā ir viens darbs. Steigšus skrienam garām skolas dežurantei, strauji veram durvis un nu jau esam citā pasaulē.
Mūsu ceļš ved garām skolas dārzam, garām divām sarkanām ķieģeļu mājām, garām “Mūžīgā studenta Buša” mājai. Apejam pāris peļķes un turpinām ceļu gar arhīvu, garām ārsta Tūtera mājai. Pasveicinām Urtiņu tēvu, kurš pašreiz izved kazu no pagalma, lai to vestu ganībās uz purvu pie Dores kalna. Otrā ielas pusē Olderu mājā pie maizes veikala neliela rinda. Šodien mums rindā pēc maizes nav jāstāv un lielīgi tai ejam garām. Trīs pakāpieni un veram Annas biedrības pārtikas veikala durvis. Mērķis mums skaidrs - jāmeklē labās puses plauktos. Redzam dažādas cigarešu un papirosu paciņas. Skaistas un ne tik skaistas. Izvēlamies to visskaistāko, kur attēlots armijas motocikls ar braucēju. Pārdevēja mums jautā, cik mums gadu un kādam mērķim vajag. Atbildam, ka vecāki lūdza nopirkt. Ar vieglām sirdīm ātri pametam veikalu. Tagad mums ātri jāizdomā, kurp doties, lai varētu netraucēti uzvilkt dūmu.
Laika arī pavisam maz. Draugs dzīvo Miera ielā, tāpēc nolemjam doties uz Baložu parku aiz upītes. Cieši turēdami kabatā savus dārgumus, drīzi vien jau sēžam parka ievās, lakstīgalas augšā, mēs - lejā. Ņemam mutē pa divām cigaretēm reizē, jo laiks taču spiež. Lepni galvas paslējuši pret debesīm, domādami, vai arī no mums veidojas kāds mākonis, turpinām iesākto darbu. Tā kā mums ir tikai trīs paciņas, pēc stundas viss ir galā. Pavadu draugu uz mājām. Ejot cauri bērzu birztaliņai, draugs vairākas reizes meklē būdiņu ar sirsniņu. Esam nesaprašanā. No kā tas varētu būt?
Uz mājām eju viens. Izvēlos to pašu ceļu, jūtu, reizēm tas dubultojas, reizēm paiet uz vienu vai otru pusi. Pie Vidus ielas vēl arvien redzamas četrdesmitā gada vasaras ugunsgrēka sekas. Drupas, melnas, sadegušas mājas, palikušas tikai mūra daļas. Pavisam drūms klusums tur valda. Arvien nelāga sajūta. Ieraugu savu māju pie pareizticīgo baznīcas un tad - jūtu, ka pazūdu, acis aizmiglojas.
Jūtu, kaut kas modina mani. Pirmā doma, esmu nokavējis skolu un māte modina mani. Atveru acis, sēžu uz pagājušā rudens kartupeļu lakstu kaudzes, ar muguru atspiedies pret plūmju koku. Skolas soma turpat blakus. Un visapkārt mana kuņģa izsviestās šā rīta garšīgās brokastis. Man viss kļuva skaidrs, tāpat kā manai mātei. Mans draugs mājās bija nopērts un ātri vien bija atzinies nedarbos. Un tā bija mūsu pirmā un pēdējā īstā pīpēšanas stunda.
Vairākus gadus pēc tam, kad parādījās pirmās ārzemju cigaretes, mēģināju to visu atkārtot, bet bezcerīgi.

Citu datumu laikraksti

  • Rajonā joprojām trūkst zobārstu

    Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums.Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums. Ar “Alūksnes Ziņu”...

  • Finišē kalnu velosipēdisti

    Pie Alūksnes ezera, Tempļakalna pakājē sestdien, 18.oktobrī, uz atklātā Alūksnes rajona čempionāta noslēguma sacensībām pulcējās 66 kalnu...

  • Vai tas ko mainīs?

    Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka...