Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vienkāršs stāsts par laimes zemi Īriju

Darbs ārzemēs kļūst aizvien populārāks. Iespēju strādāt ārzemēs un nopelnīt lielu naudu izmanto gan cilvēki, kuri nevar atrast darbu šeit, Latvijā, gan arī tie, kas grib izjust kaut ko nebijušu.

Darbs ārzemēs kļūst aizvien populārāks. Iespēju strādāt ārzemēs un nopelnīt lielu naudu izmanto gan cilvēki, kuri nevar atrast darbu šeit, Latvijā, gan arī tie, kas grib izjust kaut ko nebijušu. Tomēr mēs, palicēji Latvijā, nezinām, kā tur klājas un cik viegli ir nopelnīt lielo naudu.
Evitu Bērziņu no Gulbenes, Liānu Kudli no Alūksnes rajona Liepnas un Lāsmu Cukuri no Valkas rajona satieku Alūksnē, sēžam kafejnīcā viņu tikšanās reizē pirms Liānas aizbraukšanas uz Īriju vēlreiz. Viņas visas ir strādājušas Īrijā. Liāna uz Īriju devās pirms trīs gadiem, Lāsma pāris mēnešus vēlāk, bet Evita turp aizbrauca pēdējā. Liāna ieradusies Latvijā paciemoties trīs nedēļas un atkal brauc prom.
- Kā radās doma braukt strādāt uz Īriju?
Liāna: - Uz Īriju devos pirms trīs gadiem. Uzskatu, ka dzīvē visu vajag pamēģināt. Tajā laikā strādāju Liepnas internātskolā par šuvēju. Daudzi mani paziņas jau strādāja Īrijā. Arī man radās vēlēšanās pamēģināt. Alūksnē bija starpnieks - firma, kas nodarbojas ar šādu braucienu organizēšanu. Iesniedzu dokumentus, un dažu dienu laikā saņēmu piedāvājumu strādāt sēņaudzētavā. Neesmu precējusies, bērnu man nav, tāpēc es piekritu. Lai gan ir dzirdēti visādi baisi gadījumi, kas notiek ar darba meklētājiem ārzemēs, man nebija bail, jo Īrijā jau strādāja pazīstami cilvēki. Pēc dažām nedēļām biju Īrijā.
Evita: - Es Īrijā strādāju gadu. Turp aizbraucu 2001.gada 1.oktobrī, tieši pēc gada atgriezos. Šo braucienu nebiju rūpīgi plānojusi. Doma par Īriju nāca spontāni. Manā dzīvē viss sagriezās kājām gaisā, un es ļāvos liktenim. Gribējās izmēģināt to, ko sauc par laimes zemi. No Gulbenes rajona braucu viena pati. Līdz pēdējam mirklim šaubījos, vai daru pareizi - nezināju, kas mani sagaida, kurp braucu. Zināju vienīgi to, ka strādāšu sēņaudzētavā.
Lāsma: - Var jau būt, ka mēs esam sabiedrības sliktākā daļa, kas nevar atrast darbu Latvijā, bet katrs cilvēks grib dzīvot labāk. Tas nav slikti. Man vienmēr Latvijā ir bijis darbs, bet ir grūti iztikt ar 100 latiem mēnesī. Cilvēki var gudri runāt, ka bērnam (Lāsmai ir 11 gadus veca meita) ir vajadzīga māte, bet kam es esmu vajadzīga ar tukšu naudas maku? Mana mīlestība nespēs aizstāt ņirgāšanos skolā, bērnam nebūs tā, kas ir citiem. Cilvēki risina problēmas tā, kā māk.
- Pastāstiet par darbu!
Liāna: - Īrijā mani sagaidīja saimnieks. Mēs bijām pieci cilvēki no Alūksnes rajona. Pēc kāda laika atbrauca vēl deviņi latvieši, bet viņi ilgi nepalika - aizbēga. Palikām divas latvietes. Protams, pēc tam brauca jauni strādnieki. Ja nezini, kas tur sagaida, var braukt. Sola zelta pilis, bet, kad aizbrauc un sastopies ar īstenību, saproti, ka tā ir pavisam citādāka, kā stāstīts. Sākumā bija grūti, jo saimnieki nezināja, kādi cilvēki esam. Vēlāk bijām kā ģimenes draugi, bija draudzīgas attiecības. Grūtības sagādāja arī sarunāšanās angļu valodā. Šķita, ka galvā valda liels sajukums - vārdus zini, bet nemāki veidot teikumus. Pusotru gadu es nostrādāju sēņaudzētavā. Pēc tam sāku strādāt fabrikā - pakojām augļus un dārzeņus. Strādājot sēņaudzētavā, maksāja par padarīto, šobrīd maksā stundu likmi. Dzīvojam īrētā mājā. Tā ir lētāk un izdevīgāk. Esmu ieguvusi jaunus draugus un paziņas, jo lielākā daļa strādājošo ir no dažādiem Latvijas rajoniem.
Lāsma: - Liāna stāsta saulaini. Ja man kādreiz teiks, ka nauda nāk viegli... Tā nav! Tas ir šausmīgi! Rodas problēmas ar veselību, jo darbs ir grūts, jāstrādā ar ķīmiskām vielām. Varbūt tas ir to vērts, lai gan nauda tērējas tikpat ātri, kā saņemot mazumiņu. Maigākiem cilvēkiem tur nav ko darīt. Pirmajā mēnesī vakaros sēdēju un raudāju. Ja nebūtu kauns atgriezties un dzirdēt cilvēku nievājošās atsauksmes, nebūtu to gadu izturējusi. Liānai tagad ir vieglāks darbs, bet sēņaudzētavā darījām visus vīriešu darbus. Meitenes no citām saimniecībām brīnījās. Protams, nekas jau nav noticis. Visas esam dzīvas, bet veselība ir iedragāta.
Bija jau arī skaisti. Dzīvojām ļoti tuvu okeānam, tomēr gada laikā mēs turp aizbraucām tikai divas reizes. Kad ar Liānu gribējām braukt uz okeānu, mūs palaida, bet pēc tam strādājām līdz pieciem rītā. Neviens nenāca un neskatījās. Jūs gribējāt, jūs aizbraucāt, bet darbs jāpadara! Mēs visu pārdzīvojām kopā, tādēļ arī šobrīd turamies kopā. Pa šo gadu esam kļuvušas daudz tuvākas cita citai, nekā tiem, ar ko dzīvojām kopā daudzus gadus. Mājās liecies svešs, vairs te neiederies.
Evita: - Dzīves uztvere ir mainījusies. Mēs ļoti daudz strādājām. Saimniekiem bija 15 angāri, kuros audzēja sēnes. Angāros strādāja tikai 10 līdz 13 sievietes. Sēnes auga pakāpeniski, dienā tās bija jānovāc trijos četros angāros. Kad vecie saimnieki kaut kur devās, palīdzējām dēlam strādāt arī citus darbus, par ko atalgojumu nesaņēmām.
Lāsma: - Visiem šķiet - o, super, tev ir daudz naudas! Bet Latvijā nekad tik daudz neesmu strādājusi, kā strādāju tur!
- Kādi ir iespaidi par Īriju?
Lāsma: - Latvijā ir pavisam citādāk nekā tur. Šeit viss ir daudz sakoptāks. Īrijā man pietrūka koku, jo tur ir tikai plaši lauki.
Evita: - Es skumstu pēc Īrijas. Man gribas atgriezties...
Lāsma: - Kāpēc nebrauci, kad es devos uz turieni otro reizi? Īrijā zemnieki sakopj savu hektāru, bet pārējais paliek nekopts. Viņi sakopj savu pagalmu, pārējais viņus neinteresē.
Evita: - Aiz mājas var mētāties vecas gultas, bet, šķiet, tas uz viņiem vairs neattiecas, lai gan pa logu viss ir redzams.
Lāsma: - Mani tracina īru nenoteiktība. Viņi var pateikt, ka būs atpakaļ pēc piecām minūtēm, bet atgriežas pēc pusstundas. Kad jautāju, kāpēc tā, kāds īrs man atbildēja - ja viņš teiktu, ka atgriezīsies pēc pusstundas, es apvainotos. Dzirdot - "piecas minūtes", varējām rēķināties ar pusstundu.
Evita: - Latvieši, ja kaut ko paņem, tad turpat arī noliek, īri var atstāt jebkur.
- Vai svešā zemē nebija grūti pierast pie produktiem?
Lāsma: - Reizi nedēļā mūs veda uz pilsētu pēc produktiem. Kad sapirktais bija apēsts, lietā likām šampinjonus, ēdām visu, ko no šampinjoniem var pagatavot.
Evita: - Es gan šampinjonus ēdu tikai kādas četras reizes.
Liāna: - Lielākā daļa veikalos nopērkamo produktu ir pusfabrikāti. Pirkām to, ko varējām atļauties. Dabiskie produkti maksā stipri dārgāk. Latvijā gaļas un desu izvēle ir lielāka.
Evita: - Lai arī visapkārt ir ūdens, tur nebija zivju ēdienu. To man ļoti pietrūka.
Lāsma: - Īrijā nav tumšas rupjmaizes. Ir kaut kas līdzīgs, tā vairāk atgādina graudu maizi.
- Vai iepazināt īru tradīcijas?
Lāsma: - Mēs dzīvojām laukos. Izteikti varēja manīt, ka laulības ļoti respektē. Ja vīrietis gribēja iepazīties, viņš vispirms pajautāja, vai neesi precējusies.
Liāna: - Mums nav tādu tradīciju kā viņiem, piemēram, tautisko deju vakari krodziņos.
Lāsma: - Kad tagad dzirdu pa televizoru skanam īru mūziku, man cilājas kājas.
Liāna: - Kad krodziņš vērās ciet, visi cēlās kājās un dziedāja himnu. Viņiem himna ir jautra.
Evita: - Man pat gribējās dejot, dzirdot viņu himnu. Viņi ir muzikāla tauta.
Lāsma: - Arī mūsu saimnieki spēlēja tautas mūzikas instrumentus. Viņi bija ļoti ticīgi. Katru svētdienu gāja uz baznīcu.
- Kā izklaidējāties?
Liāna: - Galvenā izklaide bija aizbraukt uz pilsētu pēc naudas, izstaigāt pilsētas veikaliņus un braukt mājās. Bijām Mohēras klintīs.
Lāsma: - Tās ir augstākās klintis Eiropā. Netālu bija Šanonas upe. Vasarā tur notika Delfīnu festivāls, uz to bijām aizbraukušas.
Liāna: - Saimnieki mūs aicināja kopā svinēt Ziemassvētkus.
Lāsma: - Jaungadu īri svin krogos. Viņi nebrauc dzēruši. Tādēļ jau mēnesi pirms Jaungada svinībām jāpasūta "takši", lai nokļūtu mājās.
- Vai ilgojāties pēc mājām?
Lāsma: - Kad esi prom, ļoti ilgojies pēc mājām. Mana māsa līdzi iedeva videokaseti. Fonā skanēja Renāra Kaupera mūzika, spēlēja vijoles un bija nofilmēti Latvijas dabasskati. Mēs visas sēdējām, skatījāmies un raudājām. (Draudzeņu acīs sariešas asaras).
Evita: - Tas bija šausmīgi. Vakaros, kad ielīdu gultā, gribējās kaut uz minūti aizlidot uz Latviju un paskatīties, kā mani mīļie guļ (Evitai ir divi bērni - astoņus gadus veci, bet dvīņi - dēls un meita). Latvieši nav tie, kam mājas ir tur, kur viņi apmetas. Mēs esam spiesti braukt, jo vajag naudu.
Lāsma: - Jauniem cilvēkiem Latvijā nav, ko darīt. Tādēļ es saku - brauciet prom! Tur strādājot, var vismaz kaut ko atļauties. Protams, ir skumji, ka mēs domājam tikai par materiālajām vērtībām, bet tā nu tas ir...
Evita: - Tā ir arī dzīves skola.
Liāna: - Mūs sapratīs tikai tie, kas to paši ir izjutuši.
- Kā bija atgriezties mājās?
Evita: - Man bija grūti saprast skaudību un ziņkārību, ko izjūt latvieši. Visi uzreiz gribēja zināt, cik tad esmu nopelnījusi.
Lāsma: - Ja neko lielu nenopirki, tad visi domāja, ka neko neesi nopelnījusi. Tādi mēs esam! Īri tādi nav.
- Kādi ir īri?
Lāsma: - Viņi reizēm uzdeva dīvainus jautājumus - ko mēs ēdam, kā ģērbjamies. Jutāmies tā, it kā būtu no pirmatnējas cilts.
Evita: - Īriem ir citādāka attieksme pret invalīdiem, to latviešiem vajadzētu pamācīties. Īri cilvēkus vērtē pēc padarītā darba. Ja tu būsi labs pret viņiem, arī viņi jauki izturēsies pret tevi.
Lāsma: - Īrijā ļoti ciena sievieti. Ja vīrietis iesit sievietei, viņam var piespriest desmit gadus cietumsoda.
Evita: - Īri ir atklāti. Viņi var nākt klāt uz ielas un izteikt komplimentu. Ja viņi kaut ko saka, tad saka no sirds. Viņi nav liekuļi.
- Vai apsverat iespēju atkal doties uz Īriju?
Liāna: - Man gribas atpakaļ. Šeit, Latvijā, jūtos lieka. Šeit man nav noteiktas nodarbošanās. Apciemoju draugus, paziņas, tas arī viss. Latvijā nodzīvoju trīs nedēļas, tagad došos uz Īriju, uz Dublinu. Laiks rādīs, cik ilgi tur palikšu. Atļauja uzturēties tur ir līdz 1.maijam, bet no 1.janvāra atļauju vairs nevajadzēs. Visu laiku jau nedzīvošu tur.
Lāsma: - Šeit arī dzīve nestāv uz vietas. Viss ir izmainījies. Pa gadu tik daudz kas noticis, ka nezinu pat, ko stāstīt, ko ne. Kad esi bijis tur, gribas atpakaļ.
Evita: - Viss sliktais aizmirstas. Šobrīd apsveru iespēju atkal braukt uz Īriju. Redzēs, kā būs. Dzīvē daudz kas nav atkarīgs no mums.
* * *
Draudzenes sazinās ar īsziņām, raksta viena otrai vēstules, šad tad satiekas. Kopā pārdzīvotais neaizmirstas.

Citu datumu laikraksti

  • Atvadvārdi Marutai

    No mums aizgājis Latvijas Multiplās sklerozes asociācijas Alūksnes nodaļas gaišākais cilvēks - Maruta Zvaigzne.No mums aizgājis Latvijas Multiplās...

  • Gredzens

    Guntis, acis nodūris, ar dakšiņu no šķīvja lasīja gailenītes, visas mīkstās bekas tika pagrūstas maliņā, tās viņam riebās. Vecāku strīds puiku...

  • Šurp grāmatas, uz skolu...

    Kamēr Latvijā bērni vēl bauda vasaras brīvdienas un uz skolu pošas 1.septembrī, citviet Eiropā skolas gads jau rit pilnā sparā.Kamēr Latvijā bērni...

  • Ekonomikā slēptā labklājība

    Viens no iemesliem, kādēļ daudzi no tiem, kas jau izšķīrušies balsot par Latvijas pievienošanos ES, pieņēmuši šādu lēmumu, ir cerība, ka arī Latvija...

  • Latvija jau tagad darbojas ES sociālās politikas veidošanā

    Pēc Pievienošanās Eiropas Savienībai līguma parakstīšanas 2003. gada 16. aprīlī Latvijai ir tiesības būt pārstāvētai ES institūcijās novērotāja...

  • Sievišķā Latvija

    Latvijā šā gada sākumā 54% no valsts iedzīvotājiem bijušas sievietes, kas ir vairāk nekā ES dalībvalstīs, liecina Centrālās statistikas pārvaldes...

  • Gredzens

    Pustukšie ēdienu trauki, izdzertās vīna un šņabja pudeles, sārtās ciemiņu sejas, nepārtrauktā čalošana, vairs neklausoties citam citā, nepārprotami...

  • Augusts ar atmiņām par vasaras saulgriežiem

    Augustā gribot negribot jāatceras vasaras saulgrieži, jo dārzos ar spoži sarkaniem ogu ķekariem pilngatavību sasniegušas jāņogas.Augustā gribot...

  • Dažādas mērvienības

    Gulētājus mēra garšļaukos.Gulētājus mēra garšļaukos. Apsolījumu mēra gočpendelēs. Svarīgumu mēra oibļinos. Biezumu mēra megapensijās. Krutumu...