Vienmēr alkst uzzināt to, ko nezina

Es vēlos, lai jaunais gads man atnestu kaut daļēju mieru, bet tas ir mazticams. Es vēlos, lai cilvēki šogad dzīvotu labāk tādā nozīmē, kādā viņiem tas ir nepieciešams.

"Es vēlos, lai jaunais gads man atnestu kaut daļēju mieru, bet tas ir mazticams. Es vēlos, lai cilvēki šogad dzīvotu labāk tādā nozīmē, kādā viņiem tas ir nepieciešams. Lai cilvēkiem būtu vairāk laika citam priekš cita un savām ģimenēm, jo šobrīd cilvēki ļoti daudz strādā," saka Alūksnes Nevalstisko organizāciju centra (NVO) vadītāja Dzintra Zvejniece.
Ne tikai Alūksnē, arī citviet viņu pazīst kā sabiedriski aktīvu cilvēku. Viņai patīk mācīties un uzzināt interesanto. Dzintra ir pārliecināta, ka cilvēks var iemācīties visu, ja tikai mēģina. Tas, ko viņa vislabāk prot, ir darbs NVO.
Dzintra ir dzimusi Apē, tur arī ieguvusi vidējo izglītību un pēc tam mācījusies Kultūras darbinieku tehnikumā, iegūstot bibliotekāres specialitāti. Pērn viņa absolvēja RPIVA Alūksnes filiāli, iegūstot bakalaura grādu uzņēmējdarbības vadībā. Tagad viņa studē maģistratūrā augstskolā "Turība", bet paralēli studijām mācās arī Kultūrmenedžmenta skolā Rīgā. "Esmu nedaudz "sajukusi prātā", jo man vienmēr vajag uzzināt to, ko nezinu. Bērnībā biju kompleksu pārņemta meitene. Man šķita, ka neesmu gudra, neesmu skaista. Tagad man laikam vajag atgūt to, ko neieguvu bērnībā un jaunībā," vērtē alūksniete.
Zināšanas gūst pašmācībā
Alūksnes NVO centrā Dzintra ir sešus gadus. Viņa atzīst, ka NVO centrs ir savdabīga, interesanta un savā būtībā nestabila iestāde. "Viss tajā balstās uz brīvprātības principa. Būtu interesanti pētīt – kāpēc cilvēki tik daudz un brīvprātīgi ziedo savu laiku? Es apbrīnoju šos dažāda vecuma cilvēkus! Laikam jau viņiem patīk sagādāt citiem prieku, paralēli arī pašiem izglītojoties. NVO centrs vienmēr ir atvērts bezdarbniekiem un praktikantiem. Tie, kas mūsu centrā ir darbojušies, iegūst vērtīgas zināšanas un atrod labas darbavietas," stāsta Dz.Zvejniece.
Viņa atzīst, ka Latvijā NVO darbiniekus neapmāca. Zināšanas šajā jomā var gūt tikai strādājot. Arī Dzintra zināšanas guvusi pašmācībā. "Strādājot centrā, esmu mācījusies iepazīt cilvēkus. Uz centru nāk daudz bezdarbnieku un iesaistās aktivitātēs. Ir patīkami, ka viņi tādējādi gūst zināšanas un paaugstina pašapziņu," saka Dz.Zvejniece.
Viņa vērtē, ka centrs šo gadu laikā ir būtiski attīstījies. Ir dibināts daudz jaunu kontaktu, īstenoti nozīmīgi projekti.
"Manuprāt, Alūksnes NVO centrs ir viens no aktīvākajiem Latvijā. Pašlaik rajonā ir sasniegts noteikts sabiedrisko organizāciju skaits. Šogad organizācijām ir jāveic pārreģistrācija. Pieļauju, ka apmēram 40 procentus no esošajām likvidēs, piemēram, tās, kurām nav izteikta līdera. Manuprāt, nākotnē būs izteiktāka vairāku organizāciju, pagastu sadarbība," uzsver alūksniete. Alūksnes NVO centru viņa nākotnē iztēlojas kā sabiedrības centru, kur organizācijām ir kopējas telpas, iespēja izmantot bibliotēku, datortelpu, ir atsevišķa konferenču zāle, jo nav lietderīgi katrai organizācijai meklēt telpas.
Ietekmē apkārtējie cilvēki
Dz.Zvejniecei kopā ar domubiedriem ir iecere dibināt Alūksnes novada fondu. Tajā ikviens ziedotājs varēs ieskaitīt naudu, ko novirzīs nelielu Alūksnes rajona projektu īstenošanai. Šiem projektiem noteikti jābūt lietderīgiem visai sabiedrībai, ne tikai šaurai mērķgrupai.
"Es būtu priecīga, ja cilvēki nāktu uz centru un ieteiktu idejas fonda dibināšanai. Labs pasākums, kā iekustināt cilvēkus darboties, uzklausīt viņu domas, bija Alūksnes Iedzīvotāju forums. Žēl, ka dažiem grupu līderiem, kuriem projekti bija jārealizē, pietrūka zināšanu un atbalsta to izdarīt," atzīst Dzintra.
Viņai ir vēlme darboties, ģenerēt idejas, ja blakus vēl kāds aktīvi kaut ko dara. "Ja man blakus būtu slinki cilvēki, arī man negribētos neko darīt. Mani ļoti ietekmē apkārtējo cilvēku garastāvoklis un enerģija. Jāatzīst, ka mums centrā nav laika čīkstēt - mēs strādājam. Mums pat nav laika savstarpēji parunāties, tas nav labi," saka Dzintra. Viņa ir organizējusi arī vairākas labdarības akcijas un uzskata, ka to nav grūti izdarīt, jo cilvēki ir ļoti atsaucīgi.
Baidās no augstprātīgiem cilvēkiem
Dzintra jau desmit gadus iesaistās Vispasaules latviešu nometnē "3x3". Viņa ir arī "Latvijas 3x3" padomē. "Nejauši izlasīju sludinājumu par nometni un nolēmu aizbraukt kopā ar bērniem atpūsties. Labi, ka pieteikuma vēstulē neierakstīju, ka vēlos tur atpūsties, jo tad es netiktu pieņemta. Šajā nometnē visi dalībnieki aktīvi darbojas. Toreiz es strādāju kafejnīcā, palīdzēju meitai tamborēt lelli nodarbībām un darīju daudz ko citu. No tā brīža esmu strādājusi daudzās "3x3" nometnēs. Priecājos, ka 2007.
gadā nometne notiks Alūksnē, jo tās norises vieta katru gadu tiek mainīta," viņa klāsta.
Dzintra iesaistījusies grāmatas veidošanā par "3x3" kustību Latvijā. "Šajā nometnē esmu ļoti daudz iemācījusies. Piemēram, ja cilvēks kaut ko mācās, tad noteikti varēs to apgūt. Es nekad nebiju apgleznojusi zīdu, veidojusi pie keramiķa vāzi, bet "3x3" to iemācījos. Es nemāku tamborēt un adīt, bet nometnē palīdzēju meitai tamborēt lelli! Tur guvu atziņu: jo slavenāks un gudrāks cilvēks, jo mazāk iedomīgs un augstprātīgs viņš ir. Sākumā mani pārsteidza, ka tā var būt. Man pašai ir bail no augstprātīgiem cilvēkiem, jo viņi man liek justies neērti," atzīst Dzintra.
Uz kalnu – kā uz darbu
Daudzus gadus Dzintra ir dziedājusi Alūksnes skolotāju korī "Atzele". Ar kolektīvu ir bijusi daudzās Eiropas valstīs, tomēr tagad viņa korī vairs nedzied. "Man patīk mācīties dziedāt dažādās valodās. Tā ir liela bagātība, ko korī esmu ieguvusi, bet apvienot studijas ar mēģinājumiem vairs nevaru. Ja es kaut ko daru, tad pilnībā. Man nepatīk nemitīgi taisnoties, kādēļ neesmu mēģinājumā. "Atzelē" tagad dzied mana meita Ilze. Arī viņai tur ļoti patīk. Man pašlaik pietiek veicamo darbu un vēl pāri paliek," saka Dz.Zvejniece.
Brīvajā laikā viņa labprāt vēro Alūksnes rajona pašdarbnieku uzstāšanos. Ar ģimeni - draugu Imantu un bērniem -kopīgs vaļasprieks ir slēpošana.
"Kad mācījos skolā, vajadzēja noteiktā laikā noslēpot noteiktu attālumu. Tas man nepatika. Tagad varu slēpot, kā vēlos, tādēļ man tas patīk. Imants man piespiedu kārtā brīvprātīgi iemācīja slēpot no kalniem. Bija pat laiks, kad uz kalnu gāju kā uz darbu - kamēr iemācījos!" viņa atceras.
Dzintra atzīst, ka dzīve viņu ir piespiedusi braukt ar automašīnu pa Rīgu, kas agrāk viņai šķita pilnīgi neiespējami.
"Es nevaru nemitīgi atrasties sabiedrībā - man vajag arī vientulību. Tad es varu mierīgi pārdomāt visu, ko esmu paveikusi. Rīgā mums ir dzīvoklis astotajā stāvā. Man patīk tur atrasties un izslēgt mobilo tālruni. Tad mēdzu stāvēt pie loga, pa kuru paveras burvīgs skats uz Rīgu, un vērot pilsētu. Reizēm aizejam uz operu," stāsta Dz.Zvejniece.
Dzintra atzīst, ka ir savas pilsētas patriote. "Ja tu Rīgā pasaki, ka esi rīdzinieks, tas nevienam neinteresē, jo nav interesanti. Kad es pasaku, ka dzīvoju pie Igaunijas un Krievijas robežas, visi tam pievērš uzmanību. Pašlaik nespēju iedomāties, ka dzīvoju Rīgā, jo man tur nebūtu, ko darīt! Manas saknes ir Alūksnē. Man ļoti patīk, ka Alūksnē ir Mobilo strēlnieku bataljons, jo tas bagātina mūsu pilsētu," uzsver Dzintra.
Ir mamma saulgriežu bērniem
Dzintra ir saulgriežu bērnu mamma, jo meita Ilze ir dzimusi Ziemassvētkos, bet dēls Roberts – Jāņos. "Kopā ar Imantu mums ir četri bērni – divi ģimnāzisti un divi studenti. Viņi visi – Ilze, Roberts, Jānis un Kaspars - ir gudri un jauki. Es ar viņiem lepojos. Ilze labi mācās un skaisti dzied, prot gatavot skaistus apsveikumus, bet Robertam interesē sports, viņš prot mani pārsteigt ar pašsacerētiem dzejolīšiem. Viņi ir izdomas bagāti. Man šķiet, ka tik daudz iesaistoties sabiedriskās aktivitātēs, esmu darījusi pāri saviem bērniem Ilzei un Robertam," viņa domā.
Dzintra atzīst, ka ir neatlaidīga savu mērķu sasniegšanā. "Es mēģinu būt pacietīga, smaidīga, zinātkāra un nedusmoties. Vienmēr cenšos pieņemt cilvēkus tādus, kādi viņi ir, kā arī nepārveidot pasauli. Manā dzīvē ļoti liela nozīme ir draugiem, arī Imantam, kas man ir daudz vairāk nekā draugs. Šos septiņu gadus, kamēr esam kopā, mana dzīve ir mainījusies. Viņš mani ļoti lutina kā sievieti un vienmēr iesaistās visās manās afērās. Mēs visu laiku atrodamies kā virpulī, jo es pamatā dzīvoju Alūksnē, bet Imants – Rīgā. Viņš nemitīgi ceļo no vienas pilsētas uz otru. Tas ir nogurdinoši, bet tā dzīvot tagad dzīve ir piespiedusi daudzas ģimenes. Kad bērni būs lieli, varbūt arī es pārcelšos uz Rīgu," nenoliedz Dzintra.
Viņas lielākās vēlēšanās tuvākajā laikā ir uzrakstīt labu maģistra darbu un lai Alūksnes NVO centrs veiksmīgi darbotos.

Citu datumu laikraksti

  • Atmaksā visus parādus

    Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada parādus.Virešu pagasta padomei ir izdevies veiksmīgi nokārtot visus vecā gada...

  • Pamatskola saņem sešus datorus

    Virešu pagasta Sikšņu pamatskola pirms Ziemassvētkiem saņēma ļoti noderīgu dāvanu - sešus datorus. Tagad skolā atkal varēs iekārtot datorklasi, kuru...

  • Kristīgās klases audzēkņi mācās sajust mīlestību

    Alūksnes sākumskolas skolotāja Aina Albertiņa augusi kristīgā ģimenē, no mazām dienām apmeklējusi baznīcu un sapratusi, ka palīdzība vienmēr nāk no...

  • Biznesā viens otru nemitīgi uzmundrina

    Sieviete bez vīrieša un vīrietis bez sievietes biznesā iztikt nevar. Viss ir atkarīgs tikai no tā, cik viņi ir saderīgs tandēms. Arī mēs viens bez...

  • Jauns kontrolieris jaunajam gadam

    Lai gan Ziemassvētku brīvdienas radīja korekcijas, tomēr pagājušajā nedēļā Latvijas politikā bija pāris svarīgu notikumu. Saprotams, ka šobrīd...

  • Veselā miesā vesels gars!

    Šodien laikrakstā publicējam konkursa “Veselā miesā vesels gars!” trešās kārtas rezultātus un ceturtās kārtas jautājumus, ko uzdod Kalncempju pagasta...