Vienmēr darbībā un ar spontānu ideju kabatā

Alūksniete Monta Mūrniece spēj ātri iedegties par kādu labu ideju un nesavtīgi tai ziedot sevi, laiku un darbu, spēku un iedvesmu, lai tikai palīdzētu citiem. Tādējādi viņa uzlādē sevi ar pozitīvām emocijām, ko gūst no tiem, kuriem var palīdzēt.
Monta ir atklāta un taisnīga – tās ir īpašības, kas šodien nepiemīt visiem cilvēkiem. Viņa neprot būt divkosīga un vienmēr cenšas teikt to, ko domā, bet personīgi neaizskarot otru. Arī apkārtējos cilvēkos viņa augstu vērtē atklātību. Monta ir dzimusi Alūksnē, bērnībā dzīvojusi Zeltiņos, vēlāk atkal Alūksnē. Mācījusies Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, pēc tam Rīgas 1. medicīnas koledžā, iegūstot vecmātes specialitāti. Pēc koledžas absolvēšanas gadu strādāja Balvu un Gulbenes slimnīcu apvienības dzemdību nodaļā par vecmāti Balvu slimnīcā, bet šobrīd ir pašnodarbināta persona – skaistumkopšanas speciāliste savā salonā “Skaistuma studija “Monro””. Monta atzīst, ka viņai patīk nemitīgi būt darbībā, jo viņa neprot “sēdēt uz vietas”. Šāds miera posms viņas dzīvē ir bijis – mēnesi pēc koledžas absolvēšanas, līdz sāka strādāt Balvu slimnīcā. Šis laiks viņai lika pakrist atpakaļ no sava mērķa – šādu laiku Monta vairs nevēlas piedzīvot. Šovasar Monta aktīvi iesaistījās arī “Gistar” pētījumā Alūksnē kuņģa vēža izraisītās mirstības samazināšanai.
- Kas mudināja izvēlēties vecmātes profesiju, kas ir ļoti skaista, bet reizē arī grūta...
- Kad pasaku, ka esmu vecmāte, to man jautā gandrīz katrs... Nekad dzīvē nebiju iedomājusies, ka būšu mediķe! Mācoties Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, domāju, ka izvēlēšos ar kultūras dzīvi saistītu profesiju, jo patika visur iesaistīties, bet... Ejot gar Alūksnes pilsētas bibliotēku, man pēkšņi radās pārdomas par vecmātes profesiju. Man pašai nav ne brāļu, ne māsu, tādēļ līdz tam pat nebiju aizdomājusies par to, kurš palīdz mazuļiem nokļūt šajā pasaulē. Aizgāju pie mammas uz darbu un sāku izprašņāt, kas ir vecmātes, ko viņas dara un tamlīdzīgi. Tad šī doma norima, bet pēc kāda laika atkal par to sāku sarunu ar skolotāju Inesi Ločmeli – ar viņu man jau ģimnāzijas laikā un vēl joprojām ir ļoti labs kontakts. Viņa man ieteica Rīgas 1. medicīnas koledžu. Mācoties 12.klasē, pavasarī manī raisījās daudz pārdomu par to, vai tā ir mana profesija, bet tad interneta vidē cilvēki, no kuriem es to pat negaidīju, sāka man sūtīt informāciju par bērniem, bērnu dzimšanu - šķita, ka kāds “man iespēra pa galvu” - ej uz vecmātēm! Tāpēc es to īsti nevaru izskaidrot.
Rīgā man negribējās palikt – gribēju atpakaļ uz Alūksni, jo Rīga mani nogurdināja. Diemžēl Alūksnes slimnīcā vairs nav dzemdību nodaļas, tādēļ kā vecmātei tuvākā darbavieta man bija Balvu slimnīcā. Sāku kā bērnu medmāsa, lai aprastu ar nodaļas darbu, bet, ievadot mani darbā, izjutu lielu uzticēšanos. Tas bija pieredzes bagāts laiks. Uzskatu, ka brīnišķīgās izjūtas var labāk sajust tieši lauku reģionos.
- Vai tici, ka mūs visus vada kādi augstāki spēki?
- Jā. Arī man dzīvē ir bijuši vairāki gadījumi, kad saņēmu “spērienu no augšas”. To apliecina arī tas, ka kļuvu par vecmāti. Tagad secinu – tā bija jābūt, jo medicīnu man un ģimenei dzīvē tāpat vajadzēja. Man ir arī ļoti spēcīga intuīcija, un, ja es tai klausu, tad viss izdodas.
- Kā tu raksturotu vecmātes profesiju un tās sūtību?
- Tā ir ļoti skaista profesija! Bet brīdi, kad dzimst bērniņš, nevar vārdos aprakstīt vai izskaidrot! Tas ir īss mirklis – tikai dažas sekundes, kad jaunā dzīvība izslīd caur manām rokām, bet izjūtas tobrīd ir, it kā tā būtu vesela mūžība. Mirklī, kad jaunā dzīvība ir manās rokās, viss pārējais apstājas – mazulim tā ir pirmā elpa, pirmais brīdis šajā pasaulē... Dažiem varbūt šķitīs, kā tas var būt skaisti, bet, manuprāt, tas ir ļoti skaisti – brīnišķīgs mirklis! Turklāt vecmātes rokas ir pirmās, kas saņem mazuli – tikai tad ir mamma... Sajūtas no mirkļa, kad piedzimst bērniņš, dod ļoti lielu spēku. Braukāt uz darbu Balvos bija nogurdinoši, jāstrādā 24 stundas no vietas maiņu darbā, bet šie mirkļi visu atsvēra un viss grūtais aizmirsās. Pati esmu pieņēmusi deviņas dzemdības, bet palīdzējusi vēl daudzās citās. Pirmspēdējā dežūrā pieņēmu dzemdības, kurās piedzima puisītis – Jānītis, šī vārda īpašnieku ļoti vēlējos sagaidīt! Balvos vairs nestrādāju, jo bija grūti izbraukāt uz darbu, bet vecmātes profesiju pametusi neesmu. Rudenī atsākšu – volontēšu jeb strādāšu kā vecmāte bez atalgojuma apmēram reizi mēnesī pie vienas ginekoloģes Latvijā. Tas man palīdzēs nezaudēt vecmātes profesijas iemaņas, jo kādreiz, ja būs iespēja, es labprāt atsākšu vecmātes darbu. Tas man ir sirdsdarbs.
- Esi arī skaistumkopšanas speciāliste.
- Tā ir mana kārtējā spontānā ideja, kas radās jau koledžas laikā – apmeklēju vaksācijas kursus un līdztekus mācībām sāku strādāt skaistumkopšanas salonā Rīgā kā vaksācijas meistare. Pēc tam apmeklēju masāžas kursus, sejas procedūru kursus, skropstu pieaudzēšanas, manikīra un pedikīra kursus. Rudenī sākšu darīt vēl kaut ko jaunu, bet tas lai pagaidām paliek noslēpums (smaida).
Alūksnē pirms gada savā dzimšanas dienā - 2.augustā - atvēru savu skaistumkopšanas salonu „Skaistuma studija „Monro””. Arī tā bija spontāna ideja, ko vēlējos īstenot un it nemaz nenožēloju. Nosaukums ir saistīts ar pasaulslaveno aktrisi Merilinu Monro. Visi viņu uzskatīja par ļoti seksapīlu un virspusēju cilvēku, kurai nav dziļāku jūtu, emociju, zināšanu un vēlmes zināt, bet patiesībā tuvākie draugi, kuru viņai bija ļoti maz, vienmēr zināja, ka Merilina Monro interesējās par zinātni, literatūru, mākslu, dziļākām jūtām un idejām. Es to attiecinu uz skaistumkopšanas jomu – cilvēkiem Alūksnē, nepazīstot mani, varēja šķist, ka tas būs kārtējais kabinetiņš, kur kārtējo reizi vīlēs nagus un tamlīdzīgi, bet mans priekšnoteikums vienmēr ir bijusi kvalitāte, un, iepazīstot mani, sniegtos pakalpojumus, cilvēki secinās, ka tas nav tik virspusēji. Man patīk strādāt skaistumkopšanas nozarē, tādēļ nemitīgi papildinu zināšanas, apmeklējot kursus, lai man būtu arī informācija par jaunākajām tendencēm. Piedāvājumu šajā jomā Alūksnē ir daudz. Ko katrs izvēlas – tas jau paliek paša ziņā. Sievietes rūpējas par sevi un prot būt skaistas jebkādos ekonomiskajos apstākļos.
- Tu arī esi ļoti aktīva Alūksnes un Apes novada fonda brīvprātīgā.
- Man tas patīk! Patīk organizēt pasākumus, piedalīties tajos un gūt pozitīvas emocijas, kas ikdienu padara jaukāku. Tas viss sākās pirms apmēram septiņiem gadiem, kad iesaistījos jauniešu kluba “The Others” aktivitātēs, bet pirmā Labdarības balle, ko fonds rīkoja un kur piedalījos, notika Māriņkalnā pirms apmēram pieciem gadiem, pēc tam piedalījos arī Labdarības ballē Alsviķos, Veclaicenē, iesaistos arī citās fonda labdarības aktivitātēs. Bet izjūtas pēc Zeltiņu Pagasta svētkiem šovasar, kad dažu dienu laikā Kristeram no Zeltiņiem, kurš cīnās ar asins vēzi, cilvēki saziedoja lielu summu – vairāk nekā 500 eiro – bija lieliskas! Paldies visiem par nesavtību! Esmu cilvēks, kuram ir liels gandarījums būt devējam un redzēt otra pozitīvās emocijas.
- Vai cilvēki labprāt atsaucas labdarībai?
- Jā. Piemēram, Zeltiņu Pagasta svētkos ļoti aktīvi ziedotāji bija vietējie pagasta un novada cilvēki. Ar nelielu smīnu ziedojumu kastītei garām pagāja tikai cilvēki no tālienes – iespējams, pie viņiem šādas aktivitātes nenotiek. Bet vietējie nāca – daži pat katru dienu... Ārstēšanās un rehabilitācija Kristeram tiek veikta un būs jāveic vēl, tas notiek ārvalstīs, kas visu sadārdzina, bet Kristers cīnās, ir ļoti pozitīvi noskaņots – tas priecē un dod vēl lielāku sparu darīt. Kristers ir mans bērnības draugs. Šobrīd organizēju Labdarības balli, kurā arī tiks vākti ziedojumi Kristera ārstēšanai. Tā notiks sestdien, 25.oktobrī, Ilzenes centrā „Dailes”, un to rīko Alūksnes un Apes novada fonds un Kristera draugi. Visi mīļi gaidīti! Kristera Labdarības balles koncerta programmā piedalīties piekrituši Jānis Lūsēns, Zigfrīds Muktupāvels, Aija Andrejeva. Būs izsoles, loterijas. Izsolei priekšmetus sarūpēt atsaukušies ļoti daudzi zeltinieši, Alūksnes novada ļaudis, Kristera draugi.
Arī es iespēju robežās zvanu uz ziedojumu tālruņiem vai atbalstu citādi. Manuprāt, ir grēks to neizdarīt, jo tev tā naudas summa, piemēram, viens lats vai divi eiro, zvanot uz ziedojumu tālruni, dzīvē taču neko nemainīs, bet, ja šādi ziedo daudzi, kopā sanāk liela summa, kas kādam ir ļoti būtisks atbalsts!
- Ko vēlētos dzīvē sasniegt tuvāko trīs – piecu gadu laikā?
- Es zinu, ko negribu – pakrist un palikt iepakaļ, neko nedarīt. Gribu tiekties uz priekšu, uz attīstību un darīt to, kas man patīk! Zinu: jo es vairāk darīšu, jo vairāk arī paveikšu. Man vienmēr dzīvē bijuši izvirzīti mērķi, uz ko tiecos. Tiklīdz viens mērķis tiek sasniegts, padomā ir jau nākamais. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Jārēķinās ar bankrotiem

    Jārēķinās ar bankrotiem

    Iepriekšējos gados laiku pa laikam nācies dzirdēt, ka vienas vai otras sērgas dēļ lauksaimniekiem nākas izkaut lopu ganāmpulkus. Pārsvarā gadījumu...

  • Jaunais buklets aizvedīs  uz Zvārtavas pili

    Jaunais buklets aizvedīs uz Zvārtavas pili

    Zvārtavas pils pārvaldnieks Vitālijs Vilciņš ir īstenojis savu ideju un sadarbībā ar mākslinieku Aināru Gaidi  izveidojis bukletu par Zvārtavas...

  • Afiša

    Jokdaru festivāls Zeltiņos „Vajag tik rakt”, novadnieka, aktiera Edgara Liepiņa piemiņai8.augustā ◆ 20.30 pagasta sporta un atpūtas parkā - Sākuma...