Vienmēr esmu vēlējusies kļūt par skolotāju

Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas direktore Mirdza Karro vienmēr un jebkurā situācijā spēj saglabāt savu sievišķīgo eleganci. Varbūt to nosaka atbildīgais amats, bet varbūt dabas dotās sievišķīgās īpašības.

Dāvja Ozoliņa Apes vidusskolas direktore Mirdza Karro vienmēr un jebkurā situācijā spēj saglabāt savu sievišķīgo eleganci. Varbūt to nosaka atbildīgais amats, bet varbūt dabas dotās sievišķīgās īpašības. M.Karro joko, ka varbūt Dievs viņai daudz ir devis.
"Katram cilvēkam vienmēr ir jārūpējas par sevi - jāievēro veselīgs dzīvesveids, jāsporto. Arī es tā daru, savukārt katru apģērbu iegādājos pārdomāti," saka pedagoģe. M.Karro ir ļoti daudzpusīgs cilvēks un interesanta personība. Kādam varbūt reizēm nepatīk tāda viņas īpašība kā prasīgums, bet skolotāja vienmēr prasa tikai to, ko vajag izpildīt. "Man bija divi brāļi un ir divas māsas, bet es neatminos gadījumu, ka būtu ar viņiem strīdējusies. Ar māsām dzīvojam draudzīgi vēl šodien, un, manuprāt, labestība katram cilvēkam ir ļoti svarīga. Man patīk saprotoši cilvēki, bet es ļoti nemīlu netaisnību," atzīst viņa.
Seko meitenēm ar mugursomām
M.Karro nav apeniete, bet gan dzimusi Limbažu rajona Brīvzemnieku ciemā. Savulaik absolvējusi Valmieras pedagoģisko skolu un vēl tagad atminas, kā devusies turp uz iestājeksāmeniem - viena pati iesēdusies vilcienā un aizbraukusi uz svešu pilsētu.
"Man toreiz bija norunāts ar kādu meiteni no klases, ka abas reizē brauksim ar vilcienu uz Valmieru un iesim uz skolu, jo viņa zināja, kur tā atrodas, bet es Valmieru nepārzināju. Stacijā diemžēl draudzeni nesastapu, tādēļ kāpu vilcienā. Arī vilcienā viņas nebija, tādēļ Valmieras stacijā izkāpu un nezināju, ko darīt. Biju kautrīga un nejautāju, kur skola atrodas, bet sāku vērot, kurp dodas tādas pašas meitenes kā es, kurām plecos ir mugursomas. Sekojot viņām pa noteiktu attālumu, es nonācu pie skolas ēkas. Laikam jau kopš šā gadījuma es nekad neatkāpjos no iecerētā," stāsta M.Karro.
Pēc Valmieras pedagoģiskās skolas absolvēšanas viņu gribēja nosūtīt strādāt uz Ventspili, bet ģimene tam nepiekrita, jo nevēlējās, lai meita ir tik tālu prom. "Man tomēr tika rasta iespēja strādāt Naukšēnos. Kādā Vidzemes pamatskolā bija nepieciešams skolas pārzinis, un mani norīkoja turp. Šī pamatskola atradās meža vidū, tai tuvumā nebija gandrīz nekādas civilizācijas - vien dzelzceļš un netālu bija Igaunijas robeža. Tā es tur strādāju ar 19 skolēniem - viena pati ar četrām klasēm. Skolēnu skaits bija mazs, drīz skolu likvidēja un pievienoja Rūjas skolai. Arī es sāku strādāt Rūjā. Pēc kāda laika radās dažādi valdības lēmumi, kas nerēķinājās ar to, kur strādā katrs ģimenes loceklis. Tāpēc manu vīru nosūtīja darbā uz Apes skolu, jo tur vajadzēja direktoru. Protams, arī es pēc dažiem mēnešiem pārcēlos dzīvot uz Api. Līdz 1990.gadam strādāju par skolotāju, bet nu jau 25.augustā būs 15 gadi, kopš esmu Apes vidusskolas direktore," stāsta Mirdza.
Pedagogi ir fanātiķi
Viņa atzīst, ka nav vēlējusies kļūt par ko citu, kā vien pedagoģi. "Kad biju maza, mūsu ģimene dzīvoja tālu no skolas, tādēļ esmu izbridusi garus ceļus un dziļas kupenas līdz zinību namam. Internātā skolas laikā dzīvoju maz. Mēs ar brāli vienmēr kopā gājām uz skolu. Jau tolaik man bija sapnis kļūt par skolotāju. Kad bērnībā rotaļājāmies, pārējie bērni tieši man visbiežāk uzticēja skolotājas lomu," atminas M.Karro.
Viņa nenožēlo savu izvēli kļūt par skolotāju, jo uzskata: "grūti - tas nozīmē dzīvot". Tas ir viņas moto. "Arī tagad, esot direktorei, man bieži nākas tikties ar skolēniem, bet tās ir brīnišķīgas stundas, kad atkal tieku klasē. Brīnišķīgi ir arī tas, ka tagad vidusskolā strādā skolotājas, kas savulaik pie manis mācījās sākumskolas klasēs - Aiva Zaķe, Gunta Liepiņa, Dina Meistere, kā arī skolas sētniece Irīda, kas tagad vienmēr lieliski sakopj skolas apkārtni. Tas mani visvairāk priecē. Kad ieeju kādā sākumskolas klasē, tad šķiet, ka vēl nesen strādāju kā skolotāja, ka protu savaldīt bērnus un turpināt stundu tā, it kā es visu laiku tajā klasē būtu strādājusi. Varbūt tas ir tādēļ, ka es vienmēr esmu vēlējusies kļūt par skolotāju, nevis administrācijas darbinieci. Diemžēl liktenis bija lēmis citādāk," uzsver pedagoģe.
Viņa atminas, ka toreizējais rajona izglītības nodaļas vadītājs Aleksandrs Meirāns mudināja uzņemties direktores amatu vismaz vienu gadu. "Es neesmu nevienu darbu strādājusi tikai gadu, ja kaut ko uzņemos, tad daru rūpīgi. Tolaik man bija ļoti grūti, jo nesen bija miris vīrs. Es nerēķinu, cikos man jāiet mājās no darba. Ja ir nepieciešams, varu strādāt līdz astoņiem vakarā, jo, pildot direktores pienākumus, par darba trūkumu nevaru sūdzēties. Manuprāt, skolas direktors nevar savus pienākumus paveikt noteiktajā darba laikā. Domāju, ka arī citi mana gadagājuma pedagogi ir sava darba fanātiķi, lai gan tādi ir arī daži gados jauni skolotāji," vērtē M.Karro.
Kopā izdodas labāk
M.Karro piekrīt, ka būt iestādes vadītājai nav viegli, bet viņas acis mirdz, stāstot par jau sasniegto un iecerēm, kuras vēlas īstenot. Viņa ir pārliecināta, ka kopā ar skolas kolektīvu un Apes pilsētas domes vadību arvien var sasniegt kaut ko jaunu. Direktorei ir neizsakāms prieks, ka izdevās uzcelt vidusskolas piebūvi.
"Naudas līdzekļu jau nekad nepietiek. Toreiz kopā ar Apes domi laimējām Pasaules Bankas projektā par skolas renovāciju. Šo jautājumu ļoti saprātīgi risināja pašvaldība, kas uzskatīja - ja ir iegūti līdzekļi, tad pašvaldībai ir lietderīgāk ņemt kredītu, lai būtu atlikusī finansējuma daļa un varētu uzcelt jaunu piebūvi," saka M.Karro.
Viņa uzsver, ka pašlaik ir svarīgi apgūt jaunākās tehnoloģijas un informāciju, tādēļ skolā nesen ir iekārtots informācijas tehnoloģiju kabinets. "Arī īstenojot šo ieceri, mums laimējās. Kabinetu izremontējām par saviem līdzekļiem, bet mēbeles mums sponsorēja kādreizējā skolas direktora dēls. Viņš ir palīdzējis iekārtot arī datorklasi un dāvājis bērniem grāmatas," klāsta M.Karro.
Būs lūgšanu telpa un muzejs
Kopā ar pašvaldību vidusskola vēlas īstenot vēl vienu projektu, pie skolas uzbūvējot sporta halli. Finansējums projekta izstrādei jau ir saņemts. "Savukārt skolas ēkas bēniņos vēlamies iekārtot kristīgās mācības telpu, lūgšanu telpu un skolas muzeju. Liktenim esot labvēlīgam un veiksmei stāvot klāt, pastāv iespēja, ka līdzekļus šim mērķim no valsts varēsim saņemt jau nākamgad. Protams, arī pašvaldības līdzfinansējumu vajadzēs. Visu šo jautājumu risināšanā man kā direktorei liels palīgs ir informātikas skolotājs Jānis Ločs," norāda M.Karro.
Viņa joko, ka reizēm laikam augstāki spēki palīdz visu īstenot. "Neilgi pirms tam, kad uzzinājām, ka ir atbalstīts piebūves projekts, kādā rīta manā horoskopā bija teikts, ka Zivīm ir iespēja laimēt projektā. Toreiz pie sevis nodomāju: vai tiešām tā nevarētu būt? Jāatzīst, ka daļēji ticu horoskopos teiktajam - vismaz labajam," saka direktore.
Viņa ar lepnumu rāda skolas Goda grāmatu, kas iekārtota pagājušajā gadā. Tajā tiek ierakstīti to skolēnu vārdi, uzvārdi, kas popularizējuši Apes vārdu Latvijā, un to, kas skolu absolvējuši ar ļoti labām sekmēm.
"Katram bērnam ir jābūt pienākuma apziņai, kas jau no mazām dienām ir jāieaudzina ģimenē. Bērna galvenais pienākums skolā ir mācīties un iegūt zināšanas," uzskata direktore.
Uzceļ savu sapņu māju
M.Karro sapnis ir sava dzīvojamā māja, kas tiek celta nu jau vairākus gadus. Viņa pati joko, ka visu mūžu ceļ māju. "Vēl joprojām arvien kaut kas top pie mājas. Tas ir mans lielais vaļasprieks, kurā ieguldīts daudz līdzekļu, darba un laika. Mājas būvniecībā man ļoti daudz palīdz draugs un dēls Ilgonis, kuram ir "zelta rokas" celtniecības darbos. Arī mājas otrais stāvs drīz būs gatavs. Mazmeita jau priecājas, ka viņas istaba drīz būs pabeigta un man būs jāiegādājas piemērots paklājs. Arī mazdēls priecājas par savu istabu," stāsta M.Karro.
Ar lepnumu viņa stāsta arī par savu ģimeni - dēliem, vedeklām un mazbērniem, kuriem katram esot kāds talants. "Vecākais dēls Ilgonis prot saskatīt dabā visu skaisto un atnest arī uz mājām. Katru darbu viņš dara ļoti rūpīgi. Otrs dēls Ainārs ir tehnikas fanātiķis, savulaik pats izgatavojis motociklus, kādreiz piedalījies motosporta sacensībās. Tagad ar motosportu viņš ir aizrāvis savu dēlu Matīsu, kuram jau ir labi sasniegumi šajā sporta veidā. Kad Matīsam vēl pat nebija trīs gadi, viņš jau sēdināja viņu uz motocikla. Tagad Ainārs remontē močus. Arī mazdēlam Emīlam patīk braukt ar motociklu, bet viņš brauc kā godabērns: ja tiek godalgota vieta - labi, ja netiek - arī labi. Savukārt mazmeitai Ilvai ir muzikālais talants," stāsta M.Karro.
Brīvos brīžos M.Karro atrod laiku arī citiem vaļaspriekiem - dziedāšanai Apes ansamblī "Dziesmas mūžs", dejošanai Apes senioru deju grupā un konservēšanai. "Arī dziedāšana un dejošana man dod spēku ikdienas darbam. Esmu pārliecināta, ka cilvēkam jebkuru darbu starplaikos ir vajadzīgas fiziskas aktivitātes. Man tās notiek, strādājot dārzā. Vasarā man ļoti patīk sēņo un ogot. Vienai man nepatīk ogot un sēņot - obligāti ir jābūt līdzi vēl kādam. Savukārt pēc tam salasītās meža veltes konservēju. Arī tas ir mans vaļasprieks. Konservējumu ir tik daudz, lai visiem ģimenes locekļiem ziemai pietiktu," saka M.Karro.

Citu datumu laikraksti

  • Ieceļošana Krievijas Federācijā

    Daudzi ir ieplānojuši doties uz Latvijas un Krievijas izlases futbola spēli, kas notiks 4.jūnijā Sanktpēterburgā. Atgādinām, ka Latvijas pilsoņiem un...

  • Spriedīs par sadarbību

    Pleskavas apgabalā (Krievijas Federācija) jūnija sākumā notiks divi pārrobežu sadarbībai un biznesa attīstībai veltīti pasākumi, kuros dalību ņems...

  • Pagaidām lopi nav cietuši no knišļu kodumiem

    Pārtikas un veterinārā dienesta Alūksnes pārvaldes epizootoloģe Ausma Kamerāde informē, ka Alūksnes rajonā neviens mājlops no knišļu uzbrukumiem nav...