Vienmēr paceltu galvu

Alūksnietei Zentai Ķimelei dzīve nav bijusi viegla, pieļautas arī kļūdas, ko šodien nožēlo, tomēr piedzīvoti arī ļoti skaisti brīži. Šovasar 4.jūlijā sirmā kundze svinēs 90 gadu jubileju. Pie Z.Ķimeles viesojamies, lasītāju mudināti uzrakstīt viņas dzīvesstāstu. Un Zenta labprāt piekrīt, dalās atmiņās, smaida, atceroties jaukos brīžus, notrauc pa asarai skumjajos, bet pirms fotografēšanās ilgi pucējas, sukā matus un uzkrāso uzacis!

Bērnība Liepnā
Z.Ķimele dzimusi Liepnā, kur arī pavadījusi bērnību, mācījusies skolā. “Pašā Liepnas centrā, aiz ciema padomes, vectēvs Ādams Zučiks uzcēla māju savai meitai – manai mammai. Viņš bija bagāts saimnieks, ar diviem zirgiem, istabā pie sienas rotājās Latvijas ģerbonis. Ar zirgu Juksi maršrutā Kuprava – Alūksne vadāja pagasta kungus: policijas priekšnieku, pagasta priekšnieku un citus. Juksis bija izbraukumu zirgs un kursēja kā autobuss. Savukārt manai tantei Liepnā bija savs ēdienu veikals. Viņa bija precējusies ar 7.kājnieku pulka virsnieku,” atceras Z.Ķimele.
Zentas mamma bija šuvēja. “Malienā dzīvoja labs, bagāts, strādīgs saimnieks Otto Brilts. Mana mamma šuva drānas arī viņam. Savukārt Otto Brilta māsa bija precējusies ar policijas priekšnieku Liepnā. Inteliģence tolaik turējās kopā, bieži satikās un, protams, runāja arī par politisko situāciju valstī. Komunisti slapstījās gar māju logiem, noklausījās sarunas it visur, arī dažādās publiskās vietās. Es toreiz biju maza meitene – esmu dzimusi 1928.gadā,” stāsta Zenta.

Kopā ar inteliģenci
Viņa uzsver - kopš mazām dienām augusi inteliģentu cilvēku sabiedrībā un viņu vienmēr interesējis, ko vecāki cilvēki runāja. “Pielavījos aiz durvīm un pa atslēgas caurumu klausījos, ko pieaugušie runā par to, ka tuvojas Otrais pasaules karš, par to, kurš starp pagasta cilvēkiem ir komunistu atbalstītājs... Bet krustmāte mani noķēra, jo juta, ka es klausos! Onkulis ar saviem karavīriem aizgāja projām, tante drīz vien viņam sekoja. Manai mammai kāds vācu karavīrs bija teicis, lai viņa nebraucot, jo viņu ar meitenīti, tas ir, mani, tāpat krievi nobombardēšot... Mamma vēlāk, pēc Otrā pasaules kara, pārcēlās uz dzīvi Alūksnē – tepat Latgales ielā, tikai citā mājā, kur tagad dzīvoju. Mamma baidījās, ka viņu neizsūta, jo mūsu rados daudzus izsūtīja - tanti, mammas māsīcu ar visu ģimeni, jo atbalstīja mežabrāļus - tāpēc pārcēlāmies uz Alūksni, lai nebūtu Liepnas kungiem acu priekšā,” atceras Z.Ķimele.
Dzīvojot Alūksnē, Zenta sāka strādāt sagādes ministrijā. “Es nebiju komjauniete – mani nekur negribēja darbā ņemt. Prasīju darbu sagādes ministrijā, kur strādāja pilnvarotais Meģis – viņš atbalstīja komunisma idejas, bet tomēr paņēma darbā. Cilvēkiem toreiz bija jānodod pārtikas normas sagādes ministrijai – noteikts daudzums labības, kartupeļu, sakņu un cita, ko sūtīja uz Maskavu. Es tiku darbā par statistiķi,” atminas Z.Ķimele.

Pārved Ojāru Svarti
Z.Ķimele savulaik izpalīdzēja Malienas saimniekam O.Briltam, kurš atbalstīja mežabrāļus, pārvedot alūksnieti, Latvijas patriotu Ojāru Svarti, kurš 1946.gada 15.maijā drosmīgi uzvilka Latvijas sarkanbaltsarkano karogu Tempļa kalna tornī Alūksnē.
“O.Briltam izpalīdzēju arī ar pārtiku. Tā kā bijām pazīstami, viņš uzrunāja mani un teica, ka ciemiņiem, ar to patiesībā domājot mežabrāļus, vajagot paēst – vai es nevarot viņam izgādāt. Man bija priekšrocības un samazināju O.Briltam izpildāmās normas apmēru. Ziedoju nakti un pārrakstīju kartotēku. Palīdzēju, lai gan ļoti riskēju, man toreiz bija tikai 18 gadi, bet biju droša un braša. Izpalīdzēju O.Briltam arī viena ciemiņa pārvešanā no Malienas uz Karvu. Braucām ar saimnieka O.Brilta zirgu federdroškā: es, Brilta meita Velta un ciemiņš – kāds vīrietis. Mūs toreiz neviens neiepazīstināja, kas tas par cilvēku, tikai teica, ka esot jāpavada ceļā kāds ciemiņš. Tikai vēlāk uzzināju, ka tas ir bijis Ojārs Svarte – cilvēks, kurš padomju varas gados Alūksnē drosmīgi uzvilka mastā Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. Kad piebraucām norādītajā vietā Karvas mežos, ciemiņš aizgāja Čūsku birzes virzienā – laikam viņi tur bija apmetušies. Pa ceļam braucot neko nerunājām – tikai smaidiem apmainījāmies, bet varēja redzēt un just, ka viņš ir dziļi sāpināts, noskumis, viņš tik sāpīgi deva roku, acis bija pilnas asaru... Mežabrālis Jānis Bitāns ar savu grupu, starp kuriem bija arī O.Svarte, iestājās par brīvu Latviju, viņam bija arī atbalstītāji, viņi gaidīja palīdzību no ārvalstīm, bet nekā... Ko maza saujiņa ar plintēm varēja izdarīt...”

Labāk nezināt
Z.Ķimele atzīst – padomju gados vieglāk bija dzīvot tiem, kuri mazāk zināja. “Čekisti bija uz katra stūra, nemitīgi visu novēroja. Arī Alūksnē šādu novērotāju bija ļoti daudz – tie bija mūsu pašu iedzīvotāji. Tas pats taču notiek šodien, tikai situācija ir cita. Es uzskatu, ka tā dēvētos “čekas maisus” Latvijā vajadzēja beidzot atvērt un tiem, kuru vārdi, uzvārdi tur ir lasāmi, vajag beidzot saņemt sodu par toreiz nodarīto... Tagad izskan dažādi uzvārdi, kuras personas “čekas maisos” varot būt, un starp šiem uzvārdiem ir arī tādi, kuri ilgus gadus ir Latvijas politikā... Tas nav pareizi,” uzskata Z.Ķimele.

Visu mūžu “aiz letes”
Kad Zentai bija 20 gadu, viņa apprecējās ar Alūksnes puisi – kalēju Verneru Ķimeli. Strādāja sagādē. “Uz darbu ejot, man vienmēr bija jāiet gar Vernera māju. Viņš bija ievērojis mani un  ieskatījies. Toreiz jau tikai kinoteātris “Liesma” Alūksnē bija, kur jauniešiem vakaros aiziet. Es biju vienīgais bērns ģimenē un Verners arī. Piedzima dēls Jānis. Tagad ļoti nožēloju, ka mums bija tikai viens bērns. Tagad visiem jaunajiem novēlu trīs bērnus – ģimenē jābūt trīs bērniem! Man ir divas mazmeitas, viena – Gunta ar ģimeni dzīvo Īrijā, viņa patiesi no sirds gādā par mani, kad var. Savulaik es biju sarunājusi adoptēt meitenīti no Liepnas internātskolas, bet satiku mammas draudzeni, kura mani samusināja. Un es atteicos... Nekad nevajag citus klausīt, ja esi ko nodomājis. Tagad ļoti nožēloju, ka tomēr to neizdarīju...” skumji saka Z.Ķimele.
Visu mūžu Z.Ķimele strādājusi tirdzniecībā, kā pati saka – “aiz letes”. “Bet man tas ļoti patika, jo tirgotājam nemitīgi ir darbs ar cilvēkiem. Esmu strādājusi arī patērētāju biedrībā un daudzos veikalos – Bejā, Zeltiņos, Māriņkalnā un Alūksnē. Ilgus gadus esmu strādājusi arī par apdrošināšanas aģentu, arī tad, kad pensijā jau biju,” atceras Z.Ķimele.

Vairāk jādomā par cilvēkiem
Z.Ķimele vērtē, ka šodien Alūksne kā pilsēta ir skaistāka nekā agrāk, tikai vēlētos, lai vietējie vadoņi vairāk par cilvēkiem domātu. “Cilvēki miera laikā šodien tik trūcīgi dzīvo... Par darbavietām vairāk jādomā, lai cilvēkiem ir, kur strādāt. Agrāk Alūksnē bija VEF filiāle, būvkantoris, mežniecība un citas darbavietas. Vakaros tik daudz cilvēku nāca pēc darba iepirkties! Bet tagad? Man politika ļoti interesē – aktīvi sekoju notikumiem valstī, bet man nav atbildes, kādēļ valstī ir noticis tā, kā noticis. Bet Alūksne kļūst skaistāka – uzbūvēts gājēju tilts, ielas remontē, šogad pie Bībeles muzeja bija tik skaista Ziemassvētku eglīte! Bet nevar domāt tikai par skaisto un sevi – par cilvēkiem arī jādomā. Tagad Liepnā gatavojas likvidēt internātskolu. Liepnas cilvēkiem tā būs traģēdija, jo daudzi bez darba paliks,” saka Z.Ķimele.

Bez zemes nekā nebūs
Zenta vērtē, ka agrāk cilvēki labāk darbu pazina un ļoti daudz, grūti strādāja, lai kaut ko sasniegtu. “Šodienas Latvijā man nav saprotams, kā var dzīvot ar spekulāciju roku rokā. Nu sakiet, no kurienes mums mazajā Latvijā ir tik daudz miljonāru?! Valsti apzaga un kļuva par miljonāriem! Kāpēc šodien Rīgā ir tik daudz krievvalodīgo? Bez zemes taču nekā nebūs! Latvijas zeme ir atstāta novārtā, un liela daļa izpārdota ārzemniekiem. Bet tā taču ir zeme, ko mūsu senči ir izkarojuši, lai mums šodien būtu! Man sirds sāpēja, kad Latvija Abreni atdeva Krievijai. To es vēl šodien nesaprotu, kā tā varēja... Arī daudzi citi cilvēki, ar ko esmu runājusi, ir teikuši līdzīgi – kā varēja atdot Abreni, mūsu senču tēvu zemi, krieviem? Toreiz par Tēvzemi cīnījās, asinis lēja, nāvei pretī gāja, bet tagad latvieši paši aizbrauc uz ārzemēm, kur labāk... Latviešu jau tā ir tik maz, bet vēl saprecas ar cittautiešiem un izšķīst pasaulē... Šodien mums ir tik daudz gaļas, degvīna veikalu, tikai cilvēku ar katru gadu paliek mazāk... Bet paši jau vien esam vainīgi, ka tādus politiķus ievēlam, kas tā saimnieko,” nosaka Zenta.
— Līga Vīksna

Citu datumu laikraksti

  • Lieto enerģiju gudri

    Lieto enerģiju gudri

    Igaunijas - Latvijas pārrobežu sadarbības programmas projektā “Ilgtspējīgas enerģijas sabiedrība” Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā vakar...

  • Dzintars Čīča aicina  uz koncertu

    Dzintars Čīča aicina uz koncertu

    Janvārī čigānu izcelsmes latviešu dziedātājam Dzintaram Čīčam apritēja 25 gadi, un savu jubileju dziedātājs atzīmēs ar koncertprogrammu “Bučas...

  • Rīt - “Ilgāja zivtiņa”

    Veclaicenes pagastā, Latvijas – Igaunijas pierobežā, 3.februārī ikviens aicināts uz zemledus makšķerēšanas sacensībām „Ilgāja zivtiņa”. Sacensības...

  • Alūksnē – Jāņa Lūsēna un Inetas Rudzītes koncerts

    Alūksnē – Jāņa Lūsēna un Inetas Rudzītes koncerts

    Alūksnes Kultūras centrā 14.februārī pulksten 19.00 notiks atkalredzēšanās ar komponistu Jāni Lūsēnu. Alūksniešiem būs iespēja klausīties pilnasinīgu...

  • Ates muzejs aicina ciemos

    Kalncempju pagasta Viktora Ķirpa Ates muzejs līdz 9.februārim aicina pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnus piedalīties izglītojošā programmā...

  • Alūksnē viesojas  Kanādas vēstnieks 3

    Alūksnē viesojas Kanādas vēstnieks

    Alūksni trešdien apmeklēja Kanādas vēstnieks Alēns Osērs, lai iepazītu novadu un tiktos ar pašvaldības pārstāvjiem. Vēstnieks apmeklēja Alūksnes...