Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vienreiz mūžā piedzīvo zvaigžņu stundu

Alūksnieti Alvitu Grīvnieku pazīst kā izcilu stūklaku meistaru, kas zināšanas šajā jomā pārmantojis no tēva Alberta.

Alūksnieti Alvitu Grīvnieku pazīst kā izcilu stūklaku meistaru, kas zināšanas šajā jomā pārmantojis no tēva Alberta. Joprojām viņa vaļasprieks ir fotografēšana - savulaik absolvējis Tautas foto universitāti Rīgā un plaši darbojies šajā jomā.
Viņš atzīst, ka strūklakas esot izkonkurējušas fotografēšanu, kas palikusi otrajā plānā. "Pirmā saskare ar fotografēšanu bija apmēram desmit gadu vecumā, kad man uzdāvināja fotoaparātu," stāsta Alvits Grīvnieks.
Pirmajās fotogrāfijās tika iemūžināti suņi un kaķi, taču joprojām visvairāk patīkot fotografēt dabas ainavas. Fotoaparāts joprojām viņam vienmēr esot līdzi. Mājās Alvitam ir neskaitāmas fotogrāfiju kolekcijas, no kurām viņš cer kādreiz Alūksnē iekārtot savu izstādi.
"1977.gadā gadā absolvēju Mālpils tehnikumu, kur ieguvu tehniķa - elektriķa specialitāti. Arī tajā darbojos amatieru pulciņā. Pēc gada aizgāju dienēt - Maskavā biju divīzijas fotogrāfs. Tā es pamazām pilnīgoju prasmes fotografēšanā," stāsta A. Grīvnieks. Atnācis no armijas, fotografējis neskaitāmas kāzas un kristības. "Alūksnē reti kurai ģimenei neesmu kaut ko fotografējis. Masveidā fotografēju, kad alūksniešiem vajadzēja fotogrāfijas pasēm. Pats strādāju ar ķīmiju, lai taptu fotogrāfijas," spriež vīrietis. Atmodas laikā fotogrāfijās ietverti visi pasākumi un manifestācijas.
Māca vainas apziņa
Savulaik ar strūklaku veidošanu Alūksnē nodarbojies Alvita tēvs. "Kad tēvs nomira 1995. gadā, pārņēmu viņa iesākto darbu. Tēvs, dzīvs būdams, mani mudināja to darīt, bet es daudz runāju viņam pretī. Likās, ka tas ir netīrs darbs, labāk tomēr fotografēt. Tā kā prasmes elektrības lietās man bija, tēvam dažkārt palīdzēju. Žēl, ka tēvs nezināja, ka palikšu viņa vietā," spriež A. Grīvnieks. Iespējams, ka izvēli, nodarboties ar strūklaku iekārtošanu noteicis arī tas, ka pienācis brīdis, kad ar fotografēšanu vairs nevarēja pelnīt maizi kā agrāk.
Mākusi arī vainas apziņa, kur palikšot tēva darba instrumenti un viņa zināšanas. Tagad Alvits esot priecīgs, ka varot godam turpināt tēva kādreizējo darbu. Vīrietis atzīst, ka strūklaku tapšanas process neesot viegls.
"Projektēšana, apgaismojuma ierīkošana, pāļu dzīšana, kabeļu ievilkšana - tas ir nopietns un sarežģīts darbs. Ja kaut sīkums neizdodas kā iecerēts, tad pārdzīvoju. Šobrīd problēmas sagādā pulksteņi strūklakām, kas ir veci un nolietojušies. Cerams, ka pilsētas dome tam radīs līdzekļus," atzīst alūksnietis, kuram jaunu ieceru netrūkstot.
Mierā nekad nesēž
Par Alvitu varētu teikt, ka viņš ir sabiedrisks cilvēks ar daudzpusīgām interesēm. ‘’Esmu arī spēlējis ansamblī, dziedājis korī "Dzelme". Tehnikumā iemācījos spēlēt ģitāru. Savulaik kopā ar Kārli Zēģeli organizējām diskotēkas un braukājām apkārt pa republiku, ieguvām pat 2. kategoriju," atceras A. Grīvnieks. Vīrietis esot Alūksnes patriots. Viņš piekrīt, ka nekad nesēžot mierā un esot liels balamute. Laba relaksācija viņam esot mīlestība pret dzīvniekiem, īpaši kaķiem.
Saņem atpakaļ labo
"Man svarīgi, lai darbs tiktu padarīts kārtīgi. Es nerēķinu, cik man par darbu samaksās. Nekad neskatos pulkstenī, kad strādāju, iekārtojot strūklaku," uzsver viņš. Par dzīvi Alvits nesūdzoties. Viņam esot grūti pateikt, vai skaistākie gadi viņam esot aiz muguras, vai tikai vēl būšot.
"Gadi nāk ar savu nastu, taču ar pieredzi. Saka, ka labākie gadi esot jaunībā," vērtē alūksnietis. Nenoliedzami, 1985. gadā priecīgs notikums bijis, kad ģimenē piedzimusi meita Agija.
Viņš zinot patiesību, ka, darot labu, pretī saņemšot to pašu. "Labais vienmēr atgriežas. Zinu, ka lāsti nāk atpakaļ. Cilvēkam ir svarīgi, lai aiz viņa kaut kas paliek," spriež Alvits.
Viņš par vērtību nosauc to, ja citi atzinīgi novērtē viņa padarīto. Tad pašam esot neizsakāms prieks.
"Zvaigžņu stundu gan esmu piedzīvojis. Kulminācija bija pērn, kad daudzi no Pilssalas gāja uz manas strūklakas atklāšanu. Tā bija pirmā publiskā atzinība man pēc tēva nāves, jo es pierādīju, ko varu izdarīt. Tas bija neaizmirstams mirklis. Nezinu, vai vēl kādreiz ko tādu piedzīvošu," atklāj Alvits Grīvnieks.

Citu datumu laikraksti

  • Upe

    - Piedod, Dārt’, es tā negribēju! - Jānis teic un nodur skatienu, - nudie’ negribēju!17. - Piedod, Dārt’, es tā negribēju! - Jānis teic un nodur...

  • Akmens var pasargāt no ļaunas acs

    Akmeņi (dārgakmeņi, minerāli, pusdārgakmeņi, kristāli) pilda ne tikai talismanu funkciju, bet iedarbojas arī uz cilvēka veselību (piemēram, mazina...

  • Ja pēc svētkiem pāri palicis siers

    Laikā starp Jāņiem un Pēteriem, kad vēl no līksmās un lustīgās svinēšanas ir pāri palicis kāds siera ritulis, sevi un draugus var pacienāt ar...

  • Svētkos ēdīsim, bet nepārēdīsimies!

    Vasaras saulgriežu svinēšana izsenis ir saistījusies ar šiem svētkiem raksturīgu ēdienu un dzērienu baudīšanu. Gribu uzsvērt - baudīšanu.Vasaras...

  • Visi Jāņi ir labi cilvēki

    Tā domā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas saimnieks Jānis Jēkabsons.Tā domā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas saimnieks Jānis Jēkabsons....

  • Aplīgošanas dziesmas

    Ir noslēdzies "Alūksnes Ziņu" rīkotais aplīgošanas dziesmu konkurss.Ir noslēdzies "Alūksnes Ziņu" rīkotais aplīgošanas dziesmu konkurss. Balvas -...