Viens no trim mēnešiem

Lai gan sevi varam uzskatīt par laimīgiem ļaudīm, jo atšķirībā no cilvēkiem, kas mīt citos platuma grādos, mums ir iespējams izbaudīt pavasara vareno un augsmes pilno enerģiju, priecāties par rudens krāšņumu un iegrimt ziemas sniega baltumā.

Lai gan sevi varam uzskatīt par laimīgiem ļaudīm, jo atšķirībā no cilvēkiem, kas mīt citos platuma grādos, mums ir iespējams izbaudīt pavasara vareno un augsmes pilno enerģiju, priecāties par rudens krāšņumu un iegrimt ziemas sniega baltumā, tomēr mums ir doti tikai trīs vairāk vai mazāk saulaini un silti mēneši, lai izbaudītu vasaru.
Arī pati nesen atgriezos no kārtējā atvaļinājuma un tagad atkal mēģinu ielēkt ikdienas darbu un pienākumu vilcienā. Lai gan to vajadzējis darīt vairāk nekā divus gadu desmitus, tomēr vienmēr tas nācies ar grūtībām. Tā vien šķiet, ka tik daudz kas no atvaļinājumā iecerētā nav padarīts, tik daudz ideju nav guvušas īstenojumu.
"Tad jau tu nemaz neatpūties, ja katru atvaļinājuma dienu atvēlēji konkrētai nodarbei," bilda paziņa. Man nešķiet, ka tikai tad, ja augas dienas dīkā pavadītas pie televizora, vai došanās tālākā tūrisma braucienā ir tā īstā un 11 darba mēnešos nopelnītā atpūta. Protams, varēju sakrāt naudu un patiesi apceļot kādu vairāk vai mazāk eksotisku valsti, bet laikam esmu slinka un neprasmīga naudas krājēja. Vienmēr rodas dažādas negaidītas vajadzības, kam jānoskaita noteikts latu un santīmu daudzums. Arī televizora pultij atvaļinājumā veltīju mazāk uzmanības nekā darbdienu vakaros. 24 dienu garumā galvenokārt ļāvos fiziskām nodarbēm un pārliecinājos, ka cilvēkam, kas ikdienā ir pakļauts garīga darba slodzei, tas ir labākais veids, kā atpūsties. Atšķirībā no tiešā darba, kad tā galvenie rīki ir dators, rakstāmpiederums un diktofons, atvaļinājuma laikā tos nomainīju pret cirvi un āmuru, lāpstu, dakšām un krāsotāju otām. Piesaistot visas domas fiziskajai nodarbei, man izdevās pilnībā aizmirst par darbu, lai piedod kolēģi, arī par viņiem.
Tomēr pazīstu vairākus cilvēkus, kas uzskata, ka atvaļinājums nav vajadzīgs. Viņi bilst, ka ir tikai jāstrādā, jāstrādā un vēlreiz jāstrādā. Pieļauju, ka atteikšanos no pelnītā atpūtas mēneša diktē dzīves situācija, bet to, ka atvaļinājumā cilvēks nedodas tikai tāpēc, ka viņam nav ko darīt, nesaprotu. Manuprāt, tā nevar būt. Dzīvojam laikā, ko arvien noteiktāk dēvējam par kapitālisma laiku, tāpēc ir situācija, ka daudzi cilvēki (arī man zināmie) spiesti samierināties ar atvaļinājumu, kas ilgst divas vai tikai vienu nedēļu, bet vēl citi tajā nedodas vispār, jo baidās zaudēt darbu. Vai tomēr šīs bailes mūs pamazām nepārvērš vergu dvēselēs? Vai paši vien neesam vainīgi, ja ļaujam sevi tā izkalpināt, pazemīgi pakļaujoties darba devēju diktētiem noteikumiem, kas paņem no darba ņēmēja pēdējos spēkus. Spēlējot varoni un atsakoties no atvaļinājuma, cietīsim tikai paši, jo varoņa lomu neviens nenovērtēs, arī tad, ja saslimsim, neviens nežēlos. Visticamāk, tieši tad kļūsim par darba devējam nederīgu elementu. Tāpēc izmantosim vienu no trim vasaras mēnešiem, lai atpūstos atbilstoši savām vēlmēm.

Citu datumu laikraksti