Viņas dzīvē viss notiek likumsakarīgi

Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste - tūrisma darba organizatore Kristīne Vimba atzīst, ka ir laimīgs cilvēks, jo viņai ir mīloša ģimene, darbs, kas pašai patīk, un apkārt jauki, saprotoši cilvēki.

Alūksnes rajona padomes galvenā speciāliste - tūrisma darba organizatore Kristīne Vimba atzīst, ka ir laimīgs cilvēks, jo viņai ir mīloša ģimene, darbs, kas pašai patīk, un apkārt jauki, saprotoši cilvēki.
Piecus gadus viņa paralēli darbam un studijām sabiedriskā kārtā iesaistās Alūksnes pilsētas aktivitāšu rīkošanā. Jau gadu viņa ir neformālās grupas Alūksnes jauno māmiņu skolas vadītāja. Par sevi viņa saka: "Esmu cilvēks, kam nemitīgi vajag darboties un kaut ko darīt."
No agras bērnības dzīvojusi Alsviķu pagastā, bet nu jau vairāk nekā divus gadus dzīvo Alūksnē. Pirms sešiem gadiem K.Vimba studēja viengadīgajā programmā Vidzemes augstskolā psiholoģiju un sabiedriskās attiecības. 2001.gadā viņa absolvēja Latvijas Lauksaimniecības universitāti (LLU), iegūstot kvalifikāciju - viesnīcu un restorānu vadītāja.
K.Vimba atzīst, ka četri studiju gadi klātienē bija jauki. "Man patika tas, ko mums mācīja. Nereti braucām uz ēdināšanas uzņēmumiem un viesnīcām, lai analizētu to darbu. Tagad, apmeklējot šādus uzņēmumus Alūksnē, domāju, kā gan cilvēki var nezināt elementāras lietas klientu apkalpošanas kultūrā," saka 25 gadus vecā sieviete.
Kristīne uzskata, ka gan kafejnīcas oficiantam, gan veikala pārdevējam ir jāmāk nopelnīt naudu ar savu darbu.
Piemēram, ir jāprot apmeklētājam neuzbāzīgi pēc maltītes piedāvāt saldo ēdienu.
"Līdz šim nevienā vietā Alūksnē to neesmu jutusi. Es saprotu, ka bieži vien apkalpojošajā jomā cilvēki strādā bez atbilstošas izglītības, jo citur darba nav. Bet viņi pat necenšas klientu pienācīgi apkalpot. Galu galā - no tā taču ir atkarīga viņu dzeramnauda. Ja manai paziņai kafejnīcā pasniedz vecu gaļu, tad es neiešu tur ēst.
Tagad daudz runā par bērnam draudzīgu uzņēmumu, bet vai bērnam draudzīga ir kafejnīca, kur ir tikai bērnu krēsliņš un rotaļu stūrītis? Rūpēm par bērniem ir jābūt redzamām arī ēdienkartē. Protams, katrs uzņēmējs orientējas uz noteiktu klientūru, bet es ar bērnu nekad neiešu uz piesmēķētu kafejnīcu," saka K.Vimba.
Trešo gadu LLU viņa neklātienē mācās maģistratūrā Ekonomikas fakultātē uzņēmējdarbības un vadības programmā.
"Es nesaku, ka nekad nestrādāšu profesijā, bet tuvākajā laikā gan tas nenotiks. Uzņēmējdarbība prasa lielus finansiālus ieguldījumus un ir riskanta.
Ja Rīgā viesnīcu uzņēmējs var gūt peļņu pēc septiņiem darbības gadiem, tad Alūksnē šis laiks ir daudz ilgāks. Studiju laikā nepieļāvu domu, ka atgriezīšos Alūksnē, bet dzīvē viss notiek likumsakarīgi. Tā dod iespējas, bet es cenšos tās izmantot. Piemēram, visi darba piedāvājumi man ir bijuši kā tieši piedāvājumi no pazīstamiem cilvēkiem," saka K.Vimba.
Ir svarīgi dzirdēt paldies
Kad alūksniete mācījās LLU pirmajā kursā, viņai vajadzēja doties iepazīšanās praksē. Tolaik viņas mamma Velga apmeklēja datorapmācības kursus Alūksnes Nevalstisko organizāciju (NVO) atbalsta centrā. Centra koordinatore Dzintra Zvejniece kursantiem stāstīja, ka centra darbībā var iesaistīties ikviens jaunietis.
"Arī es nolēmu aiziet uz NVO centru. Vienojāmies, ka es tajā varēšu būt augstskolas praksē un būšu centra brīvprātīgā. 1998.gada vasarā Dzintrai bija jābrauc uz nometni "3x3". Viņa atstāja mani strādāt centrā, sakot: "Tu paliksi, bet es nevarēšu pirms tam pateikt, ko tev vajadzēs darīt. Ko vajadzēs, tas tev būs jādara." Man bija bail no atbildības, jo pēc dabas biju klusa meitene un arī pieredzes šādā darbā man nebija. Tomēr viss ritēja veiksmīgi," atminas K.Vimba.
Viņa ir daudz guvusi, darbojoties kā brīvprātīgā. 2002.gada decembrī viņa bija starp tiem Latvijas brīvprātīgajiem, kas saņēma Pateicības rakstu par paveikto. Kristīnei to piešķīra par kvalitatīvu, stabilu un mērķtiecīgu Alūksnes NVO centra attīstīšanu.
"Tas bija jauks pārsteigums. Man ir svarīgi, lai es kādam būtu vajadzīga, lai cilvēki novērtētu manis paveikto. Reizēm tu esi paveicis ļoti daudz, pašam ir šaubas, ka nav īsti izdevies, neviens tavu darbu neizvērtē, un tad šķiet - kādēļ es vispār to darīju? Ja cilvēks pasaka paldies un uzslavē, tad jūtos gandarīta," atzīst Kristīne.
1999.gada vasarā viņa pirmo reizi iesaistījās Vispasaules latviešu ģimeņu nometnē "3x3". Viņasprāt, piedalīšanās šajā nometnē ir kā "slimība" - ja tajā iesaisties, tad gribas turp braukt vēl un vēl," saka K.Vimba.
2000.gadā Dz.Zvejniece viņu aicināja strādāt uz laikraksta "Alūksnes Ziņas" biroju. Tur viņa darbu sāka kā ārštata, tad štata korespondente, bet vēlāk bija projektu vadītāja. "Katrā preses izdevumā ir prasības, kā jāraksta materiāli. Man reizēm gribējās uzrakstīt citādāk. Divi gadi "Alūksnes Ziņās" man bija interesanti un vērtīgi," uzskata K.Vimba.
Plāno, kā attīstīt tūrismu
Ar tūrismu Alūksnes rajonā viņas darbs ir saistīts gandrīz divus gadus. Kristīnes uzdevums tagad ir plānot, kā veiksmīgāk rajonā attīstīt tūrismu. "Svarīgākais, lai darbs cilvēkam sagādā prieku, nevis uz to ir jānāk "sakostiem zobiem"," saka viņa.
Kā tūrisma speciāliste viņa uzskata, ka Alūksnē nav nepieciešams celt lielu viesnīcu. "Rajonā ir daudz naktsmītņu. Uz mūsu rajonu reti brauc lielas ekskursantu grupas, savukārt skolēniem nebūs tika liela maksātspēja, lai nakšņotu viesnīcā. Arī pilsētnieki labprātāk nakšņo lauku mājā," spriež K.Vimba.
Rajonā vajadzētu vairāk iekārtot atpūtas vietas, kur ceļotāju treileriem var pieslēgt ūdens sistēmu un elektrību.
"Šogad uz rajonu brauca vairāki ārzemnieki treileros, un viņiem apmešanās vietu trūkums sagādāja problēmas. Manuprāt, tūrisms varētu būt viena no Alūksnes attīstības prioritātēm. Bieži vien tūristi ir pārsteigti, ka Alūksnes rajonā ir tik daudz interesanta. Mums atliek vien domāt, lai apskates vietas būtu sakoptas," uzskata K.Vimba.
Organizē nodarbības jaunajām māmiņām
Ilgāk nekā gadu Kristīne regulāri pulcina vienkopus jaunās māmiņas un aicina dažādus speciālistus, kas stāsta par dažādām tēmām.
"Kad gaidīju bērnu, mani interesēja viss, kas saistīts ar mazuļa gaidīšanu un piedzimšanu. Protams, ir lietas, ko var izstāstīt tikai mediķis, tomēr māmiņām ir svarīgi dalīties pieredzē," klāsta K.Vimba.
Pērnā gada nogalē māmiņu skolai bija pirmais Ziemassvētku pasākums, kuru apmeklēja arī Ziemassvētku vecītis. Māmiņas Kristīnei pasniedza Pateicības rakstu no "sabiedriskās bēbīšu organizācijas" par vecāku sagatavošanu ekstremālām situācijām audzināšanā.
Pirms gada Kristīne devās pirmsdzemdību atvaļinājumā. Šāgada 18.februārī viņas un Aināra Ķikuta meitai Elvitai Keitai apritēs gadiņš.
"Dekrēta atvaļinājums bija skaists laiks. Līdz tam daudzus gadus biju mācījusies un strādājusi, neizbaudot atvaļinājumu, tomēr arī šos divus mēnešus mājās biju reti. Augstskolā bija sesija, organizēju māmiņu skolas nodarbības. Saņēmu izdevīgu darba piedāvājumu, ko nolēmu izmantot, lai arī Elvitai Keitai bija tikai trīsarpus mēneši. Pieļauju, ka daudzi mani par to nosoda, kā varēju tik mazu bērnu uzticēt auklītei, bet citas izejas nebija. Aija Lepnāne ir jauka auklīte. Nez vai meitai vajadzētu mammu, kas sēž mājās un īgņojas," uzskata K.Vimba.
Ir pateicīga vecākiem
Pagājušajos Ziemassvētkos ģimenes nozīmīgākais notikums bija meitas kristības Gaujienas mācītājmājā.
"Vēlējāmies to izdarīt jau vasarā, bet liktenis piespēlēja pārbaudījumu, jo Rīgā mums nozaga automašīnu. Tagad nedēļu pirms kristībām meita saslima ar bronhītu. Šķita, ka kristības vajadzēs atcelt jau otrreiz. Tad sapratu, ka Dievs sūta pārbaudījumus, ko jāprot pārvarēt. Es paļāvos uz mediķu teikto, un viss bija labi," saka Kristīne.
Pati viņa nokristījās 2002. gada septembrī. "Gan man, gan Aināram pašiem ir krustbērni. Kad nebija Elvitas Keitas, viņiem varējām veltīt vairāk laika. Tagad šķiet, ka viņi ir nedaudz apdalīti, man ir žēl," pauž Kristīne.
Viņa neslēpj, ka ir laimīga. "Man ir mīloša ģimene, darbs un daudz jauku cilvēku apkārt. Mums ar Aināru ir jauki ģimenes draugi. Man ir labas draudzenes un darba kolēģes Evita Puzule un Baiba Marhele. Brīvā laika ir maz, jo esmu cilvēks, kam nemitīgi vajag darboties. Trīs reizes nedēļā apmeklēju aerobikas nodarbības. Protams, gribas pēc iespējas vairāk laika pavadīt kopā ar meitu. Es apzinos, ja Elvitai Keitai nebūtu tik labs tētis, es nevarētu sabiedriskā kārtā tik daudz strādāt. Vasarā labprāt ceļojam pa Latviju," stāsta Kristīne.
Viņa ir pārliecināta, ka katram bērnam, kas audzis gādīgā ģimenē, ir jābūt pateicīgam vecākiem.
"Bērnībā mūsu ģimenē ne vienmēr bija priecīgi brīži. Vecākiem esam divas meitas, abām ir augstākā izglītība. Viņi mums vienmēr ir palīdzējuši, atbalstījuši un dara to arī tagad. Elvitai Keitai abi ar Aināru dodam visu, kas mazam bērnam nepieciešams, tomēr es šodien neesmu pārliecināta, vai bērnam varēšu dot tādu izglītību kā vecāki deva man," saka K.Vimba.

Citu datumu laikraksti

  • Veic izmaiņas pilsētas domes budžetā

    Alūksnes pilsētas domes decembra sēdē deputāti veica izmaiņas domes 2003.gada pamatbudžetā un speciālajā budžetā.Alūksnes pilsētas domes decembra...

  • Bērniem dāvina cimdus un zeķes

    Alūksnes rajona padomes Ziemassvētku akcijā bērniem ar īpašām vajadzībām 21 rokdarbniece nodeva 76 adījumus. Tos nogādāja bērnunamā - patversmē...

  • Par uguņošanu būs jāmaksā nodeva

    Alūksnes pilsētas domes decembra sēdē deputāti izskatīja jautājumu par pašvaldības nodevu, ja publiskās vietās Alūksnes pilsētā rīko izklaidējoša...

  • Pirms svētkiem augstskolā paplašina telpas

    Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Alūksnes studiju centram ir paplašinātas telpas, izveidojot lielāku biblitēku.Rīgas Pedagoģijas...

  • Aicina apvienoties bronhiālās astmas slimniekus

    Latvijas Astmas un alerģijas biedrība izteikusi priekšlikumu tās nodaļu veidot arī Alūksnē. Latvijā biedrība darbojas jau trīspadsmit gadus un tai ir...

  • Vanadzēni svinēs svētkus

    “Daugavas Vanagi Latvijā” Alūksnes nodaļa Alūksnes tautas namā 28.decembrī pulksten 10.00 vanadzēniem rīko svētku pasākumu."Daugavas Vanagi Latvijā"...