Viņi ir kopā plecu pie pleca gan mājās, gan darbā

Tuvojoties Valentīna dienai, saruna ar precētiem pāriem, kas strādā vienā darbavietā.

Tuvojoties Valentīna dienai, saruna ar precētiem pāriem, kas strādā vienā darbavietā. Nereti izskan pretrunīgi viedokļi, cik tas ir labi vai slikti, bet pēc sarunām ar trim pāriem - Ilzi un Viktoru Gurskiem, Dailu un Juri Leimaņiem, Maritu un Viktoru Cunskiem secinājām, ka viss "labums" vai "sliktums" ir atkarīgs no tā, kā paši cilvēki spēj nodalīt darba problēmas un ģimenes dzīvi.
Vīrs vienkārši pieņēma darbā
Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Alūksnes brigādes dispečere Ilze Gurska un Alūksnes brigādes komandiera vietnieks profilaktiskajos jautājumos Viktors Gurskis vienā darbavietā strādā jau desmit gadus. Viņi iepazinās atpūtas pasākumā pirtī 1984. gadā un šogad jūlijā svinēs 20.kāzu jubileju.
Atminoties, kā abi nokļuva vienā darbavietā, Ilze saka: "Viktors mani vienkārši pieņēma darbā!" "Tolaik es strādāju par daļas komandieri, atbrīvojās dispečeres amats, pieņēmu Ilzi darbā," stāsta V.Gurskis.
Viņu pienākumi VUGD būtiski atšķiras, tāpēc ir dienas, kad viens otru darbā nemaz nesatiek. "Mums nekad nav traucējis tas, ka strādājam kopā. Strīdējušies darbā nekad neesam. Reizēm jautāju padomu vīram, kur var atrast konkrētus Ministru kabineta noteikumus vai likumus, kas mūsu darbā ir jāzina. Katram ir sava darba specifika, tādēļ nav pieļaujami gadījumi, ka viens otru darbā aizstājam. Mums nav iespējams arī kopīgi pusdienot. Man dežūras laikā nemitīgi ir jāatrodas pie tālruņa," saka I.Gurska.
Viņi atzīst, ka darbā ģimenes problēmas netiek apspriestas, bet mājās darba - gan. "Mēs protam sadalīt laiku gan darba sarunām, gan ģimenes dzīvei. Mums ir tāpat, kā jebkurā normālā ģimenē - ir gaišāki un drūmāki brīži," viņi uzsver. I.Gurska atzīst, ka negribētu strādāt citā darbavietā. "Viktors drīz dosies izdienas pensijā, tad vairs nestrādāsim kopā, bet tas nekas," viņa vērtē.
Gadā reizi viņi kopā ar dēliem dodas ciemos pie Viktora mammas uz Rostovu Krievijā, kas ir 2000 kilometru no Latvijas. Tas ģimenei ir skaistākais vasaras brauciens. "Cenšamies, lai vasarā atvaļinājumā abi varam būt vienā laikā un kopīgi atpūsties," viņi atzīst. Valentīna diena viņu ģimenē nav kļuvusi par tradicionāliem svētkiem. Turklāt šogad Ilzei 14.februārī būs dežūras diena.
Sievas klasē jūtas kā savās mājās
Alūksnes sākumskolas skolotāja Daila Leimane un sākumskolas saimnieks Juris Leimanis atzīst, ka strādāšana vienā darbavietā vairāk palīdz, nekā traucē, jo tā ir iespēja biežāk vienam otru atbalstīt un dot padomu.
Šogad Leimaņu pāris svinēs 22.kāzu jubileju, bet kopā viņi strādā jau 13 gadus. "Mūsu iepazīšanās ir romāna vērta. Abi ar Juri mācījāmies Liepnas vidusskolā, esam klasesbiedri kopš 1.klases, bet draudzēties sākām 6.klasē. Pēc 8.klases Juris iestājās tehnikumā, es paliku mācīties vidusskolā. Kad studēju Liepājā, Juris bija iesaukts armijā. Šajā laikā sarakstījāmies, vēl tagad vairāk nekā 200 vēstules ir saglabātas. Tā skolas laika draudzība ir izveidojusi ģimeni ar dēlu Oskaru un meitu Līvu," stāsta D.Leimane.
Kad viņa pērn Liepnā bija uz salidojumu, kādreizējie pedagogi brīnījās, ka viņiem izdevies nosargāt mīlestību. "Manuprāt, mīlestības noslēpums slēpjas Dailā. Viņa spēj daudz ko piedot, prot atbalstīt. Man nekad nav bijis tā, ka rītā pamostoties sieva ar mani nerunā, lai arī iepriekšējā vakarā bijušas domstarpības," saka Juris.
"Kad atnācu strādāt uz skolu, Daila jau bija priekšā. Sākumā bija neliels uztraukums, kā nu abiem būs, bet tagad jūtamies labi," saka J.Leimanis. Daila atzīst, ka agrāk bija grūti nodalīt darba problēmas no ģimenes dzīves, bet nu jau arī to ir iemācījušies. "Esmu iemācījusies atšķirt nesvarīgo no būtiskā un izvērtēt, kas ir pārrunāšanas vērts. Raksturā esam atšķirīgi - Juris ir straujš, bet es - mierīgāka. Strādājot kopā, varu viņu "piebremzēt". Viens otru tik labi pazīstam, ka zinām, kad ko drīkst teikt un kad labāk ir klusēt," saka D.Leimane.
Pēc darba viņi visbiežāk satiekas ap pulksten 16.00, kad viss ir padarīts. "Sievas klasē jūtos kā savās mājās. Ja man kaut ko vajag, reizēm dodos viņas klasē bez klauvēšanas. Gadās, kad tur šādos brīžos atrodas cita skolotāja, jo stundas sievai notiek dažādos kabinetos," saka J.Leimanis.
Leimaņu pāris darbā ģimenes problēmas nerisina, ja nu vienīgi ir pārrunājams kas saistīts ar bērniem. "Mēs nestrīdamies, vien reizēm risinām domstarpības. Vīrs man ir sagādājis jaukus pārsteigumus ne tikai mājās, bet arī darbā, piemēram, jubilejās. Es savukārt vīru palutinu mājās un vienmēr atbalstu. Viņš dzied korī "Atzele" un bieži brauc koncertēt, man patīk būt mājās un apčubināt visus," klāsta Daila. Leimaņu pāris Valentīna dienu nesvin, jo vēl nav pieraduši pie šiem svētkiem. "Jo vairāk svētku, jo labāk! Gan jau ar laiku pie tiem pieradīsim," viņi saka.
Iet uz kabinetu iedot buču
Alūksnes rajona policijas pārvaldes Pirmstiesas izmeklēšanas nodaļas speciālista pienākumu izpildītāja Marita Parce - Cunska un Kriminālpolicijas inspektors Viktors Cunskis iepazinās savā tagadējā darbavietā. Viņi domā, ka tas ir pozitīvi, ka abiem ir iespēja strādāt kopā.
"Kad 2000.gadā sāku te darbu, Viktors jau strādāja. Sākumā iepazināmies kā kolēģi, pēc trim mēnešiem sākās romantiskas tikšanās, bieži arī darbā saņēmu ziedus no Viktora. Pēc pusotra gada apprecējāmies un tagad audzinām dēliņu Aleksi," saka Marita.
Viņi priecājas, ka var strādāt kopā, lai gan sākumā bija uztraukums. "Dzīve parāda, vai tas ir labi vai slikti. Agrāk kolēģi uzskatīja, ka mūsu attiecības ir tikai dienesta romāniņš, kas ātri beigsies, bet nu ir likušies mierā. Kad gribas nedaudz atpūsties no darba, var aiziet pie sievas parunāties. Arī telefona rēķins ir mazāks. Viens pie otra jebkurā laikā varam vērsties pēc padoma," stāsta V.Cunskis.
Marita atzīst, ka arī dēliņš ir pieradis, ka abi vecāki viņu no rīta pirms darba ved uz bērnudārzu. "No rīta reizē ejam uz darbu, arī pusdienojam kopā. Ja ir bēda, varam izstāstīt viens otram un nav jāmeklē svešs plecs, uz kā paraudāt. Manuprāt, tas tuvina. Agrāk, kad arī es strādāju Kriminālpolicijā, mēs varējām kopā atpūsties "ātrajos" pasākumos, uz kuriem nemēdza ņemt līdzi otras pusītes. Mēs tāpat bijām kopā," nora M.Parce - Cunska.
Viņi atzīst, ka mājās par darbu runā reti. "Darbā es tikai vienu reizi kolēģu klātbūtnē esmu nejauki izturējusies pret vīru, tad viņš mājās uz mani dusmojās, tomēr ātri piedeva. Darbā viens otru palutinām. Viktors man atnes ziedus un reizēm, ja neesmu paēdusi brokastis, aiziet uz veikalu pēc bulciņas. Es savukārt atnāku pie viņa uz kabinetu iedot buču," saka Marita.
Viņi pieļauj, ka mainītu darbavietu, ja pavērtos lielākas karjeras iespējas. "Tad varētu atteikties no kopā būšanas darbā. Arī tad, ja viens būtu priekšnieks un otrs - padotais. Uzskatām, ka tad ir grūti strādāt, kolēģi pamana katru sīkumu attieksmē pret dzīvesdraugu," viņi saka.
Maritai un Viktoram nevajag īpašu iemeslu, piemēram, Valentīna dienu, lai viens pret otru būti mīļi. "Ir muļķīgi, ja vienu dienu gadā tev piespiedu kārtā ir jābūt mīļam. Nevajag būtisku iemeslu, lai vakarā iedzertu vīnu, vīrs man pasniegtu ziedus vai es pagatavotu īpašākas vakariņas. Tomēr arī Valentīna dienā viens otru apsveicam," atzīst M.Parce - Cunska.

Citu datumu laikraksti

  • Kartupeļu audzētājiem bija grūts gads

    Vidzemes zonas zemnieki aizvadījuši 2004.gadu jau kā pilntiesīgi ES dalībnieki, ir saskārušies ar ES prasībām un solītajiem labumiem.Vidzemes zonas...

  • Aukstais laiks neietekmē skolu apmeklējumu

    9.februārī no rīta gaisa temperatūra daudzviet Alūksnes rajonā bija mīnus 20 grādu un zemāka. Tādā laikā skolēniem, kuriem vēl nav 12 gadu, nav...

  • Evakuē no degošas mājas

    Otrdien, 8.februārī, pulksten 18.25 Alūksnē, Pils ielā 50, pašvaldības divstāvu ēkas bēniņos izcēlās ugunsgrēks. Dega cauruļvadu un griestu...