Viņš izvēlējās jaunu kombainu, nevis mīļoto sievieti

Divi mēneši pagājuši, kopš Ludmila zaudēja darbu un viņai izjuka attiecības ar mīļoto cilvēku, taču joprojām viņa par to domā katru dienu.

Divi mēneši pagājuši, kopš Ludmila zaudēja darbu un viņai izjuka attiecības ar mīļoto cilvēku, taču joprojām viņa par to domā katru dienu. Darbu Ludmila zaudēja šā paša vīrieša dēļ. Nespēja to sadalīt ar darba devēju - sievieti.
Notikušais atgādina nelaimīgu kolhoznieku mīlas stāstu. Šķiet, neticami, ka tas risinājies mūsdienās. Un tomēr! Aizvainojuma sajūta ir tik spēcīga, ka to nav iespējams nopurināt, aizmirst kā nebijušu. Pat ikdienas darbi lauku sētā, rūpes par četriem bērniem, no kuriem mazākajam ir tikai četri gadi, nepalīdz atbrīvoties no sarūgtinājuma asarām, kuras Ludmila paslepus slauka. Par notikušo viņa nespēja runāt ne ar vienu. Pat ar savu mammu ne. Ir pārāk smagi ap sirdi. Viņa jūtas apkaunota. Un ir bail, ka neviens nesapratīs.
Sabiedrībā ir iesīkstējuši aizspriedumi par to, ka katra šķirtene ir viegli pieejama sieviete. Ludmila par sevi ir droša, ka tā nav. Bet kā lai to pierāda? Vai jāizkliedz - man ir tiesības uz personisko dzīvi un tas nevienu citu neskar?! Ludmila zina, ka kliegšana nelīdzēs. Varbūt iesūdzēt bijušo darba devēju tiesā par publisku goda un cieņas aizskaršanu, darba kolektīva sapulcē iztirzājot padoto darbinieku - Ludmilas un kāda vīrieša savstarpējās attiecības? Ludmila par to vēl prāto. Varbūt. Viņa saprot vienu - no pārdzīvotā kaut kā ir jāatbrīvojas, ir jāizrunājas. Ludmila negrib krāt dusmas un naidu sevī. Viņa vēlas taisnu tiesu.
Liktenīgais darba biržas nosūtījums
Ludmilai ir zelta rokas. Viņa prot visus lauku darbus. Arī tos, ko parasti dara vīrieši. Vadīt kravas auto, traktoru vai kombainu, turēt rokās zāģi - tas Ludmilai nav nekas neparasts. Tāpat arī auto remonts. Vasarā un ražas novākšanas laikā Ludmilai vienmēr darbs atrodas, grūtāk ir ziemā. Darbu viņa meklē oficiāli - ar darba biržas starpniecību.
Pagājušovasar darba birža Ludmilu nosūtīja uz lielsaimniecību kaimiņu pagastā, kur viņa sāka strādāt par kravas auto vadītāju. Saimniece viņai noteica trīs mēnešu pārbaudes laiku, atvēlēja istabu kopmītnē. Ludmilai piešķīra divas automašīnas, no tām viena bija jāsagatavo tehniskajai apskatei. Pēc tam viņa pieveda lopbarību fermām.
Drīz sākās karstākais darba laiks - ražas novākšana. Graudaugi bija jānovāc 300 hektāru platībā. Graudu vešanā no tīruma galvenokārt strādāja Ludmila. Otrs šoferis bija kategoriski atteicies strādāt sestdienās un svētdienās. Graudu novākšana gandrīz bija pabeigta, kad saimniece lūdza, lai Ludmila aiziet no darba pēc pašas vēlēšanās.
Kāpēc? Tas jau ir cits stāsts. Varbūt par mīlestību, bet varbūt par nenovīdību. Vai par suni uz siena kaudzes, kas pats sienu neēd, bet citiem arī negrib atdot.
Darba devēja kļuva greizsirdīga
Ludmila saka, ka tagad saprot, kā un kāpēc sākās viņas konflikti ar darba devēju. Viņai Ludmila nepatika. Turpretim kolektīva vīriešiem viņa patika. Ludmila ir sabiedriska, dzīvespriecīga. Viņa ir laipna, kad pati dzer darbā kafiju, neaizmirst pacienāt arī kolēģus. Priekšniece sāka jaukt vienā putrā darba attiecības un privāto dzīvi. Ludmilai tas likās jocīgi, jo darbu viņa nekad nekavēja, strādāja graudu izvešanā no lauka cītīgi katru dienu līdz pulksten 22.00. Ko es daru brīvajā laikā, domāja Ludmila, tas taču nevienu neskar! Darba vietā Ludmila bija satikusi vīrieti - atraitni. Pamazām bija izveidojušās simpātijas, kas pārtapa nopietnākās attiecībās. Kolēģi Ludmilu brīdināja, ka priekšniecei šis vīrietis ir īpašā statusā. Ja kolektīvā kādai dāmai būšot romāns ar šo cilvēku, tad sekos atlaišana no darba. Ludmila tam neticēja. Līdz kādā darba kolektīva sapulcē priekšniece sākusi iztirzāt Ludmilas un viņas mīļotā vīrieša privāto dzīvi. Neizturēja kāds no kolēģiem, kas saimniecei asi pateica, ka ar varu neviens šiem cilvēkiem nav licis mīlēties, tāpēc tas nevienu neskar.
Pienāca brīdis, kad šoferiem un kombainieriem bija ekskursija. Uz to Ludmila netika. Viņu neaicināja līdzi. Tas sāpēja. Īsi pirms tam saimniece viņu lūdza uzrakstīt atlūgumu, ja vien Ludmila vēloties saņemt savu darba algu. Naudu vajadzēja. Ludmila padevās un uzrakstīja atlūgumu. Viņai samaksāja 114 latus. Tas bija šausmīgi, atceras Ludmila. Viņa uzskata, ka tā ir pārāk zema samaksa par mēnesi ilgu darbu ražas novākšanā bez atelpas brīžiem. Pirms tam, kad darba slodze nebija tik liela, Ludmila mēnesī saņēma 70 latus. Tiesa, vienmēr bijis jāparakstās divos algas sarakstos - legālajā un nelegālajā.
Sarūgtināta par notikušo, par to, ka ir burtiski padzīta no darba, Ludmila darba devējai jautāja, par ko izpelnījusies tādu attieksmi. Atbilde bijusi strupa - ej prom, citādi saukšu policiju, es netaisos ar tevi skaidrot attiecības.
Tikai trīs dienas laimes
Ludmilai lika steidzami atbrīvot kopmītni. Viņa par to daudz nebēdāja, atrada istabu, ko īrēt kādā privātmājā. Nolēma strādāt gaterī turpat pagastā.
Uz jauno dzīvesvietu ciemos pie Ludmilas atnācis mīļotais vīrietis. Bijis piedzēries. Viņai bija bail par šā cilvēka dzīvību, ja tāds viņš sēdīsies pie automašīnas stūres. Ludmila gribēja viņu glābt. Priekšniece tobrīd izmisīgi meklēja šo vīrieti, pat piezvanīja Ludmilai. Viņš lūdzās - aizbēgsim. Un viņi divatā aizbēga. Ne jau uz vientuļu salu vai aiz trejdeviņām jūrām un treijdeviņām zemēm. Ludmila mīļoto vīrieti aizveda paciemoties pie saviem radiem citā rajonā.
Tikmēr Ludmilas bijusī darba devēja nesēdēja rokas klēpī salikusi, viņa devās pie namīpašnieces, kas izīrēja Ludmilai istabu, un pierunāja padzīt īrnieci. Atgriežoties tur, Ludmila uzzināja, ka viņa šeit nedrīkst palikt. Iemeslus neviens neskaidroja. Taču vēlāk Ludmila visu saprata. Viņu pagastā nekur neņēma darbā. Bijusī darba devēja bija pacentusies izplatīt visļaunākās baumas par Ludmilas reputāciju.
Viņam piesolīja jaunu kombainu
Ludmila nekad nebija domājusi par kopdzīvi ar šo vīrieti. Viņai pašai ir četri bērni - četrus līdz 18 gadus veci. Viņam ir divi bērni, vecākajam jau ir 18. Abi domāja, ka bērni viņu vēlmi dzīvot kopā - nesapratīs. Bērni abiem bija un ir pirmajā vietā. Taču mīlestība starp abiem bija. Par to Ludmila ir pārliecināta. Viņa ticēja, ka abu mīlas stāsts būs nebeidzams, reizēm satiekoties un dāvājot viens otram glāstus. Ludmila apzinājās, ka nevienai sievietei vīru nav atņēmusi. Taču Ludmila tikai vēlāk uzzināja, ka šā vīrieša darba devēja ir arī viņa mirušās sievas bijusī draudzene. Priekšniece, kas pati ir šķirtene, bija uzņēmusies atbildību par šā vīrieša dzīvi, palīdzējusi viņam neieslīgt alkoholā, uzmanījusi, rūpējusies. Ludmila saprot, ka mīļotais vīrietis viņai ir zudis, abiem vairs nav nekā kopīga. Priekšniecei ir pārlieku liela vara pār viņu, viņš vairs pat neatbild uz telefona zvaniem. Pārāk maigs ir šā vīrieša raksturs. Viņš ir padevies priekšniecei - savam sargeņģelim.
Ludmila netiek gudra, kāpēc 38 gadus vecs vīrietis nav devis priekšroku vienaudzei - Ludmilai -, bet pakļāvies 50 gadus vecai sievietei, kas turklāt ir tik valdonīga un tur vīrieti savā tuvumā, nejautājot, vai viņš pats to vēlas. Vēlāk nāca apskaidrība. Priekšniece šim vīrietim piesolījusi nopirkt jaunu kombainu, kas maksā 20 000 latus. Ludmila netic, ka tas notiks. Bet - kas zina...
***
Liktenis
Kas ir liktenis? Nolemtība, apsēstība, sūtība vai varbūt neizbēgamība? Kāpēc mēs pretojamies vai gluži otrādi - ļaujamies tam? Kā mūsu likteņos sadzīvo alkas pēc mīlestības, uzticības un nespēja piepildīt tās? Kāpēc esam tādi, kādi esam? Kāpēc nespējam citādi būt? Kāpēc nespējam reiz atrasto mīlestības brīnumu saglabāt, paturēt, nepalaist vaļā? Reizēm vienīgais, ko varam sniegt bijušajam mīļotajam, ir iejūtība, drauga plecs un klusējoša klātbūtne. Varbūt tieši tā ir mūžīgas mīlestības un mūžīga uzticības izpausme? Kā mēs varam zināt, kas ir mūžība, paši būdami laicīgi un grēcīgi radījumi? Bet varbūt zinām? Varbūt ar septīto prātu nojaušam, ka katrs no mums ir mūžības daļa. Un šī mūžība ir nebeidzama mīlestība. Kaut dažreiz, pieskaroties tai, esam svētīti uz mūžu.
Jaunība
Zaļā. Trakā. Nevaldāmā. Kas to savaldīt spēs? Laiks. Dzīve. Pieredze. Kam tādu jaunību vajag - remdenu, prātīgu, gudru. Jaunība ir negudra. Tai nav prāta. Tā dzīvo ar sirdi vien. Tā ir traka. Reizēm ir kauns atcerēties sevi jaunībā. To, kā domāji, juti, rīkojies. Bet tad atkal pārņem žēlums, jo nekad vairs nebūs tā. Nekad. Tik stulbi iemīlēties vairs nevarēs nekad. Tik reibinoši, aizgrābjoši. Līdz bezsamaņai. Nekad vairs tik ātri nepukstēs sirds, ieraugot mīļoto. Un negribēsies no mīlestības mirt, sajukt prātā vai uzlidot debesīs. Līdzīgi putnam. Viss būs rimtāk. Parastāk. Garlaicīgāk.
Meli
Vai vienmēr tie ir nepareizi? Vai var būt arī svēti meli? Kāpēc vispār cilvēks melo? Vai tāpēc, ka grib piemānīt? Bet varbūt tāpēc, ka grib izdzīvot. Grib pasargāt. Sevi un citus. Grib nosargāt ilūzijas. Dažiem tās ir dienišķā maize, bez kuras dzīvei zūd jēga. Ja kāds ar melu palīdzību vēlas tam, ko mīl, dot dzīvei jēgu, vai tas ir nosodāmi? Vai tas ir ļauni? Vai varbūt svēta ir vienīgi patiesība? Un tās noliegšanas iespēja ir ilūzija. Katrs to piedzīvo un uzzina pats.Var būt, ka tas jau ir par vēlu, lai kaut ko glābtu. Bet mēģināts nav zaudēts. Arī Minhauzens bija melis. Vai kāds uzdrošināsies viņu nosaukt par nepareizu?
Sakārtota dzīve
Sakārtota dzīve. Kā nevainojami saklāta gulta. Ar tīriem, baltiem palagiem. Tikai tur iespējama mīlestība tiem, kam ir gribasspēks dzīvot pareizi, izplānoti, tālredzīgi. Taču agri vai vēlu gadās nobīde. Pašam vai Sašam. Bet... atkal jāsāk no gala. Kā darba skudrai. Tā ir strādīga un reizē kolektīva būtne. Galvenais ir kalpot. Pirmkārt, sev. Protams, sabiedrības kontekstā. Nav nekā ideālāka par skudru. Un skudru pūzni. Varbūt patiešām tā arī ir mūsu sūtība? Un nav, ko žēloties! Lai katrs nes savu nastu. Ar smaidu un vieglumu. Ar kolektīvo apziņu. Galvenais, lai pūznis top un lai katra skudra zina savu misiju un vietu skudru pūžņa hierarhijā.
Liktenīga mīlestība
Vai mēdz būt liktenīgas mīlestības? Varbūt visas ir nejaušas? Gadījuma rakstura. Kāpēc mums nepatīk un negribas pieņemt savu atkarību no viņa majestātes Nejaušības, Gadījuma, Apstākļu sakritības? Gadījuma sakars - nedod Dievs! Ja kāds no tā ir dzimis, tad tikai ne es un ne mani bērni! Ak vai. Ne es. Bet ...varbūt man nemaz tas nedraud. Varbūt kāds Visaugstākais spēks tikai izredzētajiem dod šādu iespēju - būt iemestiem noslēpumainās Nejaušības apkampienos. Kas iznāks tur galā? Tas ir eksperiments. Ar katra būtību, gēniem, cilvēcību. Arī intelektu un jūtām. Varbūt tieši tie, kas sadzīves izmisuma brīžos vistuvāk ir sajūtai, ka pienācis pasaules gals, būs pienācīgi rūdīti. Un nenobīsies. Pārdzīvos vai sagaidīs ar cieņu šo brīdi. Kad pienāks pasaules gals. Bet varbūt tas nepienāks nekad?

Citu datumu laikraksti