Virešu senioru labais gariņš 1

(Turpinās no 1.lappuses)
L.Bondare ir pagasta veco ļaužu labais gariņš. Neskaitot ne laiku, ne finanses, viņa palīdz vientuļajiem sirmgalvjiem mājas solī, aizved pie ārsta vai uz aptieku un, dodoties uz kādu pasākumu, vienmēr līdzi paņem līdzbraucējus.
Piecus gadus Liene strādāja par sociālo aprūpētāju un viņas aizgādībā bija astoņi aprūpējamie. “Lai gan neesmu vairs aprūpētāja, labi iesākto turpinu. Es nevaru atstāt šos cilvēkus vienus. Sešus jau esmu aizvadījusi viņsaulē, dzīvi palikuši vairs tikai divi. Palīdzu viņiem dažādos darbos,” stāsta Liene.

Atrod pazudušu sirmgalvi
Ja kādam kas atgadījies, L.Bondare nedomājot steidzas palīdzēt. Tā nupat atradusi 90 gadus vecu sirmgalvi. “Visi runā - tante pazudusi. Cilvēki devušies viņu sveikt apaļajā jubilejā – durvis vaļā, bet tantes nav. Tā nevar būt, ka manā apgaitā cilvēks pazudis! Tā to atstāt nevar, un sāku šķetināt, kas noticis, kurš pēdējais viņu redzējis. Noskaidroju, ka viņa gatavojusies braukt pie dēla, bet uz telefona zvaniem neatbild, tādēļ neviens nezina, kur īsti ir. Apņēmības pilna, sēdos pie galda zvanīt tik ilgi, līdz kāds atbildēs. Un tante atbildēja. Esot pie dēla. Kāpēc durvis vaļā? Pazaudējusi atslēgas. Stāstu visiem, ka atradu tanti. Cilvēki priecājas un man saka – ja tevis nebūtu, nezin, kas te notiktu,” piedzīvoto stāsta viņa. Tas ir tikai viens no ikdienišķajiem, taču vietējiem ļoti svarīgajiem darbiem. Un tādu viņai ir daudz. Viņa neslēpj, ka ir gan priecīga, gan pārsteigta pa izvirzīšanu nominācijai, vien klusi nosaka, ka gribētos saņemt šo skaisto “Kristāla ābola” balvu - tas viņai būtu liels gods!
Uz jautājumu, kāda ir pensionāriem dzīve laukos, Liene atbild lakoniski: “Lai Dievs pasarg! Tie, kuri strādā un ir optimisti, var izdzīvot. Es esmu optimiste. Ļoti patīk dziedāt. Dziedu Virešu saieta nama senioru ansamblī “Melodija”, reizēm arī solo. Dziedu ne vien koncertos vai mēģinājumos, bet arī mājās. Vien, kad dzirdu vīru nākam mājās, pieklustu. Viņš tik nosmej: “Ko pieklusi, mana lakstīgala?” Dziesma ir mans dzinulis dzīvē, varētu pat teikt, ka mans moto ir dzīvot ar dziesmu. Pie tam ne vien dziedu, bet saceru dziesmas arī pati. Pašas sarakstītu dziesmu man ir daudz, un dažas no tām esmu arī dziedājusi koncertos. Cilvēkiem, tās dzirdot, asaras acīs,” stāsta Liene.

Augusi vajātā ģimenē
Vienmēr atsaucīgo, optimistisko un dzīvespriecīgo Lieni dzīve nav žēlojusi. Cits pēc cita sekojuši smagi likteņa sitieni. Tomēr Liene ne par ko nesūdzas, nežēlojas, nevienu nevaino un dzīvo pēc vislabākās sirdsapziņas. Liene piedzima un uzauga Lietuvā, Ignalinas rajonā, kādā ciemā, kur kādreiz bija poļu sādža. Lietuvieši atkaroja zemi un poļus kā iedzīvotājus izveda uz Sibīriju. Palika tikai Lienes ģimene. “Gadu pēc manas dzimšanas ciemam pāri gāja fronte, tādēļ visa ģimene slēpās bedrē. Man bija tikko iepotēta baku pote, un kasījos ne tikai es, bet arī visi pārējie. Mocījāmies, bet izturējām. Sešu gadu vecumā paliku bez tēva - viņu kā turīgu vīru nosita. Lai gan, sākot valdīt krieviem, tētis labprātīgi atdeva visus īpašumus, iestājās kolhozā un kļuva pat par priekšsēdētāju,  mūsu poļu izcelsme lietuviešiem nepatika. Dzīve pēc tēta nāves bija ļoti grūta. Bet nekas, izdzīvojām. Tikām ļoti vajātas, īpaši manas vecākās māsas, kuras bija par mani 9 un 16 gadus vecākas. Lietuviešiem nepatika, ka esam poļi. Dzīvot mums tur bija kļuvis bīstami, tādēļ pārcēlāmies 120 kilometrus tālāk no tās vietas,” atceras Liene.

Ceļi atved uz Latviju
Licies, ka nu varēs dzīvot rāmi. Liene sākusi studēt dzelzceļa tehnikumā Viļņā, taču jau gadu pēc studiju sākuma nācās skolu pamest, jo mamma salauza roku un vajadzēja palīdzēt darbos saimniecībā. Taču viss mainījies, kad ģimenes sievietes devušās atvaļinājumā pie mammas radiem Baltkrievijā. “Iepazinos ar vietējām meitenēm un paliku tur darīt darbu, kas man ļoti, ļoti patika – slaukt govis. Sākumā tikai palīdzēju draudzenēm, bet vēlāk mani pieņēma par slaucēju. Tur nodzīvoju trīs gadus. Savu jaunību atceros vienīgi ar labām domām - ļoti daudz ieguvu un atmiņās palikuši tikai labi notikumi, piemēram, kā, govis slaucot, dziedāju. Mammas māsa, kura Latvijā bija ienākusi kā kalpone, man teica, lai beidzu tur mocīties un braucu uz Latviju. Uz Latviju atbraucu 1964.gada pavasarī, strādāju kopā ar viņu veco ļaužu namā par priekšstrādnieci Ventspilī, Piltenes pagastā,” atceras Liene. Tur iepazinusies ar Vilni, kurš kļuva par viņas vīru. Tante gan bļāvusi, lai to nedara, sakot: “Ko tu dari? Tu esi poliete!” Taču Liene bijusi izdarīga, pratusi visus darbus, tādēļ tik ļoti iepatikusies Vilnim.

Cīņa par dēla dzīvību
Tomēr laime nebija ilga - Vilnis atstāja Lieni ar diviem bērniem, dodoties mīlu meklēt pie citas sievietes. Taču ilgi skumt vienai nevajadzēja, jo Lieni ar visiem bērniem iemīlēja Česlavs. “Biju grūtniecības piektajā mēnesī, kad vienā vakarā no netālu esošās šosejas izdzirdēju baisu troksni, bļāvienus, mašīnu taures. Negāju un neskatījos, līdz dzirdēju nākam Česlava mammu raudam - Česlavs gāja bojā smagā autoavārijā... Tas bija grūts laiks, man bija nervu sabrukums.
Mēnesi vēlāk nelaimīgi kritu no augstām kāpnēm, mērot graudu temperatūru. Nesasitos, bet ļoti sabijos, kā rezultātā pēc trīs dienām priekšlaicīgi sestajā grūtniecības mēnesī pasaulē nāca dēls. Tās netika uzskatītas par dzemdībām, bet par spontāno abortu. Bērns bija iemests bleķa vannītē, uzmesta lupata un nolikts vannas istabā. Tikai nejaušas sakritības dēļ garām gāja kāda sieviete un izdzirdēja ņaudošu bērnu. Lēcu laukā no gultas, skrēju viņam pakaļ un satinu viņu palagā. Raudāju un teicu, ka tik daudz cieņas, lai man iedotu manu bērnu, esmu pelnījusi. Griba dzīvot viņam bija ļoti liela, lai gan visi teica, ka viņš nedzīvos. Visi brīnījās, kad pēc 12 dienām viņš sāka ņemties svarā. Pēc trīs inkubācijā pavadītiem mēnešiem atklājās, ka viņam ir plaušu karsonis. Cerības man nedeva, jo slimi bija 18 bērni, no kuriem 2 jau bija miruši. Pusgada vecumā bija nepieciešams pārliet asinis, taču viņš nepieņēma manas asinis un gandrīz nomira. Ārsti teica, ka jāmaina klimats, tad viss būs labi. Tā arī darījām - pārcēlāmies uz Sidgundu. Nu bērns ir izaudzis par pieaugušu vīrieti,” stāsta Liene.

Izaudzina mazdēlu
Dzīve dāvāja Lienei vēl vienu iespēju būt laimīgai - viņa satikās ar tagadējo dzīvesbiedru Pēteri. 1975.gada vasarā tika mīti laulības gredzeni. Piedzima dēls Juris, un kuplā ģimene no Gulbenes novada Daukstu pagasta pārcēlās uz dzīvi Virešos, kur dzīvo vēl joprojām. “Kad likās, ka dzīvē viss ir kārtībā, 14 dienas pēc dzimšanas mira lolotā meitiņa. Dzīve ritēja savu gaitu, līdz vecākais dēls autoavārijā zaudēja sievu, atstājot bez mammas septiņus mēnešus vecu bērniņu. Izaudzināju Ričiņu, kurš martā svinēs 21 gada dzimšanas dienu,” ar lepnumu teic sieviete. Izstāstot skaudro dzīvesstāstu, Liene mīļi pasmaida un nodzied pašas sacerētu dziesmu, kas liek apbrīnot viņas spēku un lielo mīlestību pret dzīvi:

“Es eju pa pļavu,
Kur pienenes zied
Visapkārt tik skaisti,
Un sirds mana dzied, dzied, dzied.

(piedziedājums)
Paldies Dieviņam par šo dienu,
Paldies Dieviņam par naksniņu,
Paldies Dieviņam par skaisto dabu,
Paldies Dieviņam par Latviju!

Ar prieku es skatos,
Kur mazbērni skrien,
Un par šo laimi
Dievam nespēju pateikties vien.

(piedziedājums)

Dzīve ir grūta, bet tomēr skaista.
Dzīve ir īsa un tomēr dāsna.
Ja dzīvi tu lolosi, ja dzīvi tu mīlēsi,
Dzīve tev iedos visu, ko vēlies.

(piedziedājums).” ◆

Komentāri 1

Alūksniete

Izlasīju stāstu ... un raudāju... Paldies, ka tiek rakstīts par šādiem stipriem un godājamiem cilvēkiem!

pirms 3 gadiem, 2016.11.17 10:39

Citu datumu laikraksti

  • Aug savas zemes patrioti

    Aug savas zemes patrioti

    Jau trešo gadu Alūksnē vakar norisinājās “Lāčplēša stafete” skolu jaunatnei. Šogad stafetei pieteicās vairāk komandu nekā iepriekš, pirmo reizi...

  • Pasniegs pašvaldību  augstākos apbalvojumus

    Pasniegs pašvaldību augstākos apbalvojumus

    Šodien, Lāčplēša dienā, un Latvijas valsts svētku nedēļā Alūksnes un Apes novados notiks daudzi pasākumi. Nozīmīgākie no tiem būs 18.novembrī, kad...

  • “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    “Sprīdītis” nosvin 30.jubileju

    Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādei “Sprīdītis” pagājušajā nedēļā apritēja 30 radoši, mīloši un izglītojoši kopā būšanas gadi. Jau par tradīciju...

  • Alūksnes slimnīcai būt! 3

    Alūksnes slimnīcai būt!  1

    Vakar aptuveni 250 ļaužu pulcējās pie Saeimas ēkas Rīgā, lai piketā paustu viedokli par to, kāpēc Alūksnes slimnīcai ir jāpastāv. Pret Alūksnes...

  • Slēgs skolas

    Alūksnes novada domes oktobra sēdē deputāti tomēr nolēma likvidēt Mālupes pamatskolu jau no nākamā mācību gada, Ilzenes pamatskolu – no 2018. mācību...

  • Lolo veltas cerības par Mālupes HES atjaunošanu

    Alūksnes novada domes sēdes slēgtajā daļā tika skatīts SIA “Mūsu HES” īpašnieka Jura Pētersona iesniegums, kurā tiek lūgts atjaunot būvatļauju...