Vīrs ar dzejnieka sirdi un zinātnieka prātu

Atjaunotā humora un satīras žurnāla “Dadzis” galvenais redaktors Andris Ruģēns uzskata, ka humors ir tāda lieta, kas nešķiro cilvēkus ne pēc vecuma, ne pēc sociālām grupām.

Atjaunotā humora un satīras žurnāla "Dadzis" galvenais redaktors Andris Ruģēns uzskata, ka humors ir tāda lieta, kas nešķiro cilvēkus ne pēc vecuma, ne pēc sociālām grupām.
A.Ruģēns 4. Grāmatu svētkos viesojās Alūksnē un "Alūksnes Ziņas" aicināja viņu pastāstīt par sevi, par savu dzīvi un humora vietu tajā.
- Pastāstiet par savu bērnību!
- Gandrīz kopš pašām pirmajām dienām esmu audzis kopā ar mātes vecākiem bez mātes un tēva. Apmēram 1947. - 48.gadā tieku nogrūsts no augsta siena vezuma, tādēļ sākas labās kājas gūžas locītavas iekaisums, 1951.gadā uz ielas tā sabrūk, kāja aug tikai trīs locītavās no četrām un kļūst īsāka par 10 centimetriem. Pēc profesora Bieziņa rīkojuma man jāguļ uz gultas līdz 21 gada vecumam ( ja tik ilgi gulētu un pat izdzīvotu, būtu trekns idiots!). Par spīti dakteriem kopš pirmās dienas mācos staigāt, vingroju, vēlāk nodarbojos ar jogu, boksu, slēpoju. Skolā gan sāku iet no 7.klases, līdz tam mācījos mājās.
- Ko visspilgtāk atceraties no bērnības?
- Mežabrāļu apmeklējumus Talsos, kritušo mežabrāļu identifikāciju, bunkurus Inčukalna apkaimē (pirmo reizi viens pret vienu tikos ar vilku - ļoti mīļš radījums, apvainojos, ka viņu aizbaidīja!), atceros, kā kāra ģenerāli Jekelnu, atceros, kā Centrālcietumā mani atrāva no mātes un es gandrīz pārkodu čekistam rīkli, atceros, kā krievu zaldāti uz ielām spārdīja cilvēkus ar kājām. Piecdesmito gadu sākumā vasarās dzīvojām Laveru mājās aiz Carnikavas, tur gāju spridzināt kara ešelonu, vectēvs pēdējā brīdī mežā noķēra. Vectēva strēlnieku draugs mani mācīja fotografēt, no frontes biedra J.Rieksta, kurš bija budists, uzzināju par budismu. Bērnība man lielākoties pagāja starp gultu un mācīšanos staigāt, izlasīju visu vectēva bibliotēku - apmēram 10 000 grāmatu. Mājās kopā sanāca dzīva palikusī inteliģence, atgriezās leģionāri, notika diskusijas. Īpaši man patika reliģiskās diskusijas. Mana bērnība bija izteikti politizēta, tā pagāja cīņā ar sevi un varu.
- Par ko vēlējāties kļūt bērnībā?
- Bērnībā es sapņoju kļūt par astronomu, aizrāvos ar fiziku, lai arī īsti fundamentāli zināju tikai vēsturi (jo lielākā daļa izlasīto grāmatu bija par vēsturi). Liela loma tajā bija arī vectēvam, kurš pats bija dzīva vēsture - viņa paziņu lokā bija ne tikai strēlnieku pulku un brīvības cīņu vīri, bet arī politiķi Andrievs Niedra, Kārlis Ulmanis, Jānis Čakste, Pēteris Stučka, Alberts Kviesis, Zigfrīds Anna Meierovics, literāti Kārlis Skalbe, Augusts Saulietis, Atis Ķeniņš, Rainis un citi. Viņi kļuva arī par maniem paziņām.
- No kā esat mantojis humora dzirksti?
- Ģimenē par spīti visam tika bieži jokots. Īpaši ar jokiem un humoru izcēlās Perlbahi, mums bija vesela ģimenes joku sērija, bet tas bija tāds sadzīves humors. Kara beigās, mani vannojot, blakus mājā sprāga bumba un izmeta mani no vannas, tādēļ esmu tāds padulls.
- Kā atklājāt talantu rakstīt?
- Kad 7.klasē sāku apmeklēt Rīgas 2.vidusskolu, latviešu valodu man pasniedza Imants Plotnieks. Klasi beidzot, brīvajā tēmā uzrakstīju veselu burtnīcu par Nīčes "Zaratustru" - tolaik aizliegtu tēmu. Saņēmu piecnieku ar noteikumu nevienam burtnīcu nerādīt. Vēlāk I.Plotnieks man bija pasniedzējs psiholoģijā augstskolā. Savukārt zīmēšanu pasniedza Jānis Valters no Apes, ar kuru cieši sadraudzējos. Jānis bija dedzīgs rērihietis. Tieši tas, kā arī grāmatu lasīšana un mājās noklausītās diskusijas starp dažādu reliģiju pārstāvjiem, vectēva brīvdomāšana un vēlāk tēva tieksme uz seno latviešu reliģiju radīja pamatu manai aizrautībai ar jogu, vēlākai draudzībai ar Tibetas Dalailamu, kā arī tam, ka arī es esmu Latvijas masoņu vadonis, un, protams, manai akadēmiskajai izglītībai - filozofijai. Lielu ietekmi uz mani atstāja arī tā sauktā "Kaza" - kafejnīca Vaļņu ielā, kur kopā sanāca Rīgas sešdesmito gadu dumpīgā jaunatne - hipiji, disidenti, jaunie autori. Mēs bijām visi kopā - Maija Brašmane, Uldis Bērziņš, Juris Veitners, Juris Rolands Zvirgzdiņš, Māra Ķimele, Māra Rikmane, Anna Žīgure un citi. Tikos arī ar nedaudz vecākas paaudzes pārstāvjiem Raimondu Paulu, Leo Kokli, Gunāru Zemgalu, Kārli Pamši un Žani Katlapu. Šī brīvdomāšana kopā ar bērnības pārdzīvojumiem veidoja mani par to, kas esmu.
- Kā nonācāt "Dadzī"?
- "Dadzī" nonācu un sāku nopietni rakstīt sava dulluma un garās mēles dēļ. 1962.gadā pēc skolas iestājos "fizmatos", bet tad izlasīju profesora Kalnbērza paziņojumu, ka viņš ar īpašu iekārtu var pastiept garākus locekļus, un pieteicos par eksperimentālo trusīti. Tas, ko izcietu, ir cits stāsts - čeka un gestapo ir bērni pret to viduslaiku elles rīku, bet izcietu un vinnēju - abas pakaļkājas tagad ir gandrīz vienādas, tomēr divus gadus novāļājos kā sivēns "traumās" un pazaudēju arī fiziķus. Toties vienā karstā disputā sadraudzējos ar Rafaēlu Blūmu - bijušo "Zvaigznes" un "Padomju Jaunatnes" galveno redaktoru, bet kopš zināma berklaviādes laika - "Dadža" nodaļas redaktoru. Viņš arī pierunāja sadarboties ar "Dadzi" - studiju laikā ārštatā, bet kopš 1980.gada - štatā. Darbs "Dadzī" ir romāna cienīgs - gan sūdzības, gan aizkulises, gan tipāži - Heislers, Blūms, Palkovs, Dreslers, Vīndedzis, Lifšics...
- Vai nebija grūti rakstīt "Dadzim"?
- "Dadzim" rakstīt ir ļoti grūti – tas ir īpašs žanrs un atbildība!
- Kā veidojās jūsu dzīve, kad "Dadzis" tika aizvērts?
- No "Dadža" atvadījos jau 1989.- 90.gadā. Toreiz strādāju "BBC" kā Baltijas korespondents, tad pēc Ādolfa Šildes, Paula Reinharda un Freda Launaga lūguma pieņēmu Alberta Kaula piedāvājumu un biju viņa padomnieks, kad viņš bija pie Gorbačova. Pēc tam biju konsultants Imantam Daudišam Augstākajā Padomē un Saeimā, bet vēlāk - "brīvais strēlnieks".
- Kā nolēmāt atjaunot "Dadzi"? Vai nebija grūti uzņemties redaktora pienākumus?
- "Dadzi" nolēmu atjaunot, tiklīdz uzzināju, ka tas ir apturēts. Gaidīju tikai izdevību, līdz tā beidzot radās. Galvenā redaktora šefti uzņēmos ne aiz laba prāta - kā līdzīpašnieks varēju svilpot un pa reizei uzmest aci, bet vecie ir par vecu, lai vadītu, savukārt jaunie vēl neorientējas "Dadža" specifikā.
- Vai cerat gūt lielu atsaucību?
- Mana dzīvesbiedre Laimdota, kas ir idejas līdzautore un tagad arī "Dadža" darbiniece, pareizi saka, ka "Dadzis" ir latviešu tradīcija - kā "Skroderdienas Silmačos", kā Dziesmu svētki... "Dadzi" mīl. To nesaprata privatizētā "Dadža" īpašnieki, un tas deva iespēju mums atpirkt "Dadža" brendu... Viņi prognozēja labākā gadījumā 2000 eksemplārus, mēs aprēķinājām, ka "Dadža" auditorija būs no 60 000 līdz 80 000. Un mums izrādījās taisnība.
- Kā jūsu ģimene, draugi uztver jūsu darbu "Dadzī"?
- Viņi visi gan tieši, gan netieši piedalās tā tapšanā.
- Vai arī jūsu ikdienas dzīvei cauri vijas humora dzirksts?
- Bez smaida par sevi manis sen nebūtu.
- Kā jūs sevi raksturotu kā cilvēku?
- Viena mana skolotāja reiz klasē teica – tev ir dzejnieka sirds un zinātnieka prāts. Varbūt tā arī ir.
- Kas jums dzīvē ir svarīgākais?
- Izpildīt savu pienākumu pret tiem, kurus es kā bērns redzēju kritušus, un tad nodarboties ar savām problēmām.
Fakti
Andris Ruģēns esot divu dzimtu - Ruģēnu no tēva puses un Jaunbērzu no mātes puses - kopprodukts. Tēvatēva saknes Andrim ir Valmierā, trakā dzejnieka Jāņa Ruģēna sānu zarā. Pēc profesijas viņa tēvs bijis būvinženieris. Ar tēvu Andris iepazinies 1962.gadā, guļot Traumatoloģijas institūtā pirms operācijas - pirms tam viņš redzējis viņu apmēram 1949.gadā īsā epizodē Rīgā. No ģimenes tēvs esot aizgājis 1945.gada 10.maijā Ventspilī uz mežiem. Savukārt mātes saknes - no mātesmātes - nāk no Perlbahu dzimtas, kas veidojusies, Drustos apprecoties Galgauskas muižas īpašnieka audžumeitai Helēnai Hofmanei un Drustu barona ārlaulības dēlam Mihaēlam Perlbaham. Mātes tēva - Aleksandra Jaunbērza - dzimta nāk no Sarkaņu pagasta Ubāniem. Andra māte Ērika Jaunbērza - Ruģēna pēc kara strādā tirdzniecībā, viņas uzņēmums apgādā mežabrāļus, tādēļ par iztrūkumu viņa tiek notiesāta. Ē.Jaunbērza - Ruģēna atgriežas pēc deviņiem gadiem un drīz mirst.

Citu datumu laikraksti

  • Politiķi izprot, bet nesola

    Spilgta Alūksnes 4. Grāmatu svētku epizode bija sociālajiem jautājumiem veltītā diskusija, kurā piedalījās pieci Latvijā pazīstami politiķi.Spilgta...

  • Latvijā ir melno stārķu populācijas centrs

    Alūksnes Dabas muzejā “Vides labirints” izveidota jauna izstāde, kas stāsta par mūsu spārnoto draugu tālajiem ceļojumiem.Alūksnes Dabas muzejā "Vides...

  • Dibina jaunu asociāciju

    Ceturtdien, 17.novembrī, Rīgā, viesnīcā “Rīga”, paredzēta Latvijas Augļu un dārzeņu importētāju un vairumtirgotāju asociācijas dibināšana.Ceturtdien,...

  • Lāčplēša svētkos

    Tālajā 1919.gadā visi, kas varēja un spēja nest ieročus, cēlās, lai aizstāvētu un atbrīvotu Rīgu no uzbrūkošās Bermonta armijas, un 11.novembrī Rīga...

  • Pirmie maksājumi par laukaugu un lopbarības platībām

    Šonedēļ Lauku atbalsta dienests uzsāk papildu valsts tiešo maksājumu par laukaugu un lopbarības platībām avansa izmaksu 80 procentu apmērā, jo valstī...

  • Apvienos Mālupes pagasta pensionārus

    Mālupes pagasta “Mārās” pašvaldībā dzīvojošajiem pensionāriem šonedēļ bija otrā tikšanās, jo arī Mālupes pagastā ir nolēmuši veidot savu pensionāru...