Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viss ātri nāca... Bija... Un ir!

Ceļasoma jau bija sakārtota, ar kaimiņieni par trušiem un Duksi sarunāts. Vēl tikai kādi sīki saimniecībā veicami darbiņi, tad jau arī laiks būs doties uz autobusu. Šajā vasarā Nadīna bija nolēmusi doties apciemot sen neredzēto radinieci Meldru, kura jau bija izmācījusies par ārsti un strādāja par terapeiti Sakas pagasta slimnīcā. Pie viena abas vienojās, ka Nadīna paliks uz Sakas pagasta kapusvētkiem un apbraukās Nadīnas dzimtās vietas. Sakas kapos atdusējās arī Norberts - Nadīnas pirmā, īstā mīlestība. Ar Edvīnu viņa nodzīvoja kopā 45 gadus, kā teica vīratēvs - kādas kurpes uzvilktas, ar tādām jāstaigā. Nu jau arī viņš gadus piecus guļ tepat Līksnas kapos. Nadīna ieskatījās laikrādī, kurš vienmērīgi tikšķēja uz kumodes. Vēl bija strēķītis laika, autobuss pieturēja pie mājas, pa logu varēja redzēt, kad parādījās aiz līkuma. Nadīna ielēja glāzē sulu un, apsēdusies pie loga, iegrima pārdomās.
Jādomā, ka pirms 68 gadiem, kad viņa nāca pasaulē, arī bija skaista diena kā šī. Māsu jau gaidīja brālis Jānis. Tas gan agri apprecējās, tad izšķīrās un atkal izšķīrās. “Skaists jau bija kā purculis, tāpēc jau meitas krita virsū kā bites uz medu,” sevī nosmaidīja Nadīna. Nu Jānim jau tuvojas astotais gadu desmits, abas sievas tajā saulē, bērni un mazbērni vairāk ārzemēs. Labi, ka vecākā meita no pirmās sievas paņēma tēvu pie sevis. Tagad viņš dzīvo Kurzemes pusē un pieskata saimniecību, nodarbojoties ar biškopību.
Nadīna piecēlās, ielūkojās spogulī, tad strauji piegāja pie kumodes un paņēma albumu - tik ļoti viņai iegribējās ieskatīties Norberta vīrišķīgajā sejā, ielūkoties siltajās acīs. Norberts bija savaldzinājis viņas sirdi. Cik viņai toreiz bija gadu? Laikam jau deviņpadsmit, kad vienā ballē viņu uzlūdza melnmatains, stalts jauneklis.

* * *
No pirmajiem soļiem valša ritmā abi juta, ka turpmāk viņi piederēs tikai viens otram. Nadīna dega zem vīrieša asā tvēriena. Vēlāk sasarkuši viņi izgāja ārā un rudenīgā nakts bija viņu mīlas lieciniece. Nadīna nepretojās. Viņi burtiski viens no otra dzēra. Viņu sauca par Norbertu. Abi satikās katru dienu un nebēdājās nenieka par ļaužu runām. Tēva mājās, kuras Nadīna gatavojās kopā ar Meldru apskatīties, bija atsevišķa ieeja no priekšnama. Te pagāja viņas skaistākie mirkļi mūžā. Norberts strādāja par galdnieku. Ja nebija steidzamu pasūtījumu, tad gāja peļņā. Pamazām runas apklusa. Vecāki jau klusībā cerēja, ka beidzot mājās būs jauns saimnieks. Bet, kad jaunie nepratās, māte bija jautājusi tieši. Par to Nadīna bija tikai pasmējusies:
- Kas man daļas gar mēļu trinējiem? Kad pienāks laiks, tad paši zināsim. Pūru jau nevienam neprasīsim. Par to vari būt droša, māt.
- Tādiem kā tev šajā pasaulē nav viegli, - māte nopūtusies atbildēja.
Tomēr nākamajā naktī viņi norunāja, ka viens otram uz mūžu piederēs rudenī. Un, pieglaudušies viens otram, zvērēja kopā iet līdz mūža galam. Vasara bija tikai pilnbriedā. Tagad viņi roku rokā staigāja pa ballēm un visi zināja viņu turpmākos nodomus. Tomēr viņai reizēm uzmācās neizskaidrojamas bailes. Bailes, ka Norberts varētu pazust. Kur tieši - to viņa nevarēja pateikt. Karš sen bija beidzies, un jaunu karu tauta negaidīja. “Uztraucos tāpēc, ka ļoti mīlu,” sprieda Nadīna. Nē, greizsirdīga viņa nebija un nevaktēja, kurp iet Norberts. Galvenais, ka naktī bija blakus.
Tad pienāca vakars, kuru Nadīna nekad neaizmirsīs. Patiesībā tas ir viens vienīgs sāpju kamols, kurā viņa tinas vēl šodien. Bija palikusi tikai nedēļa līdz kāzām. Tovakar ezers meta tumšus viļņus. Mežs šņāca no vēja brāzmām. Pret vakaru tas pieņēmās spēkā. Mājai visi kakti krakšķēja. Norberts bija aizgājis līdz kādam savam paziņam, lai uzaicinātu uz cūkas bērēm. Sāka līt, vēlāk lietus pārgāja krusā. Satumsa. Norberts nenāca.
- Varbūt palika pa nakti, - māte mierināja.
Nadīna sliecās ļaunu nedomāt un devās pie miera. Pusnaktī viņa pietrūkās sēdus. Šķita, ka Norberts sauc palīgā.
- Māt, tēv, ar Norbertu noticis kaut kas slikts! Es dzirdēju viņa balsi!
- Ej nu, auša, kas tās par runām! - bija norājusi māte.
- Tavs Norberts noteikti guļ un sapņo par tevi, - bilda tēvs.
Tomēr Nadīnai tas bija vājš mierinājums. Novārtījusies līdz gaismai bez miega, viņa cēlās augšā. Palīdzējusi mātei nokopt traukus, viņa gatavojās iet meklēt Norbertu.. Taču tas vairs nebija vajadzīgs... To Nadīna saprata, kad smagiem soļiem istabā ienāca Norberta paziņa, pie kura viņš bija aizgājis runāt par cūkas bērēm.
- Gunār, kur Norberts? - kā ļaunu paredzēdama, iekliedzās Nadīna.
Gunārs stāvēja nokārtu galvu.
- Koks... - viņš izmocīja.
Nadīna kā bez spēka saļima uz grīdas.
Pēc trīs mēnešiem no istabas iznāca pavisam cita Nadīna. Šī izskatījās pēc pusmūža sievas, kura izgājusi cauri dažādiem pārbaudījumiem. Tikai acis bija tās pašas, bet cilvēkos tās slēpa savu īsto dabu. Nadīna ļaudīs izgāja skarba, nepieejama. Pamazām no viņas sāka vairīties.
- Meit, vai nebūs par ilgu sērot? Jau divi gadi pagājuši.
- Es viņu nekad neaizmirsīšu, liec mani mierā, - jau nesavaldīgi atkliedza Nadīna.
Raudāt viņa nespēja. Asaras bija sen izraudātas, bet jaunas neradās. Tikai sirds bija sadalījusies gabaliņos, nemierīgi krūtīs dauzījās. Taču ar viņu notika tāpat kā ar citām jaunām būtnēm - sāpes aprima, seja noskaidrojās. Viņa atrada darbu pagastmājā.

* * *
Aizdomājusies Nadīna gluži satrūkās, kad piekalnē parādījās autobuss. Paķērusi ceļasomu un pieslēgusi durvis, viņa izsteidzās pretī transportam. Līdz galapunktam bija divas stundas, tur viņu sagaidīs Meldra. “Labi, ka radiniece ir dakteriene, pie viena varēs pārbaudīt arī viņas izrakstītās receptes, un ļoti iespējams, ka ieteiks vēl citas zāles,” priecājās Nadīna. Braucēju nebija daudz, un viņa, ērti ierīkojusies pie loga, iegrima atkal atmiņās.

* * *
Kādā rītā, kad visa pasaule gavilēja jaunam pavasarim, Nadīna izdzirdēja svešu balsi. Pacēlusi galvu, viņa ieraudzīja vīrieti vidējos gados, varbūt arī jaunāku. “Interesanti, no kurienes te tāds uzradies?” viņa nodomāja un atkal pievērsās darbam. Pārnākusi mājās, Nadīna satika māti, kura plūca sivēniem zāli.
- Labi gan, ka pagastā beidzot būs savs lopu dakteris, - māte priecājās. - Vai tad neredzēji? Par Edvīnu saucot, tā vismaz Velta ienākusi stāstīja, - māte negribēja sarunu pārtraukt.
- Lopu dakteris? Nezinu gan, - Nadīna izklaidīgi atbildēja.
Domas atkal kā piekaltas kavējās pie Norberta.
- Meit, ja nu viņš ir brīvs cilvēks, tev tomēr vajadzētu vairāk par sevi padomāt.
- Ko tad man darīt? Uz ceļa gulties priekšā vai? It kā citu meitu trūktu.
- Nu, nu, toties tev ir pūrs.
- Tās piecas vistas vai? - Nadīna ironizēja.
- Labi, labi, bet nu nāc ēst, citādi ļaudis domās, ka tev ir dilonis.
- Lai domā, - attrauca Nadīna, tomēr cēlās un gāja līdzi mātei.
- Kaut nu tev, meit, laimētos, vēl tak esi pavisam jauna, - māte, liedama bļodā zupu, bilda.
- Ko tu vari mūžīgi par to runāt! Es jau teicu, ka nevienu vairs negribu. Nevienu, māt, saprati - nevienu! Norberts man bija pirmais un pēdējais.
- Vai tad es ko ļaunu gribu? Tēvs solījās, garām ejot, iebraukt bodē - cukura vairs tikpat kā nebija, arī eļļu pasūtīju. Varbūt kaut ko vairāk būs uzzinājis par to lopu dakteri.
Nadīna nekā neatbildēja. Lidija Amoliņa vairs nedrošinājās neko teikt. Pēc slimības Nadīna bija viegli ievainojama, un viņa savā prātā pārlika, vai neaiziet pie Cimdiņmātes parunāties par meitas veselību: vai nu viņai, izslavētai zintniecei, neatrastos kāda tēja. To cukuru Lidija jau arī bija pasūtījusi, vairāk domādama par Nadīnu, lai Cimdiņmāte apvārdo. Kamēr Nadīna, garu domu vērpdama, kavējās pagātnē, bet māte kala plānus, kā palīdzēt meitai, pārbrauca tēvs.

* * *
Autobuss piebrauca galapunktā, tur jau ar vieglo autiņu sagaidīja Meldra. Abas cieši samutējās, tad viena otru aplūkoja.
- Cik tu esi skaista! - Nadīna, vēlreiz aplūkojusi jauno sievieti, priecājās. - Vai Vitauts nav greizsirdīgs, ka tu diendienā starp dakteriem grozies?
- Nē, tante, viņš man tāds mierīgs, - smaidīdama noteica Meldra.
- Labi gan, ka tev savs braucamais, varēsim apmest līkumu pa vecajām vietām, protams, kapus apkopt.
- Esi bez rūpēm, tante, viss notiks pēc tava prāta. Tikai vispirms iebrauksim mājās, pēc ceļa taču gribēsi noskaloties un pārģērbties, varbūt arī paēst.
- To gan nē, kafiju gan gribēšu.
Meldras Zariņas māja atradās pāris kilometrus no autoostas liela meža malā. Nadīna atzinīgi novērtēja saimniecību. Nekas te nebija mainījies kopš tiem laikiem, kad Nadīna te ciemojās pie savas māsīcas Laimas. Zariņi, lai arī jauni, prata saimniekot: ne ko pielikt, ne atņemt - tas nu bija jāatzīst. Noskalojusi ceļa putekļus un noslaucījusies vēl Meldras mātes austajā linu dvielī, Nadīna jutās kā no jauna piedzimusi. Vitauts bija aizbraucis paciemoties pie savējiem, un viņas mierīgi varēja parunāties, apceļot Nadīnas vecāku māju un, protams, kapus apkopt. Tagad viņa pati ar savām rokām to izdarīs, parunāsies ar Norbertu. Sāka ar kapiem. Gods kam gods, Meldra dzimtas un tālāku radu kapus bija uzturējusi kārtībā. Arī Norberta atdusas vieta sakopta. Domās sasveicinājusies ar radiem un Norbertu, Nadīna brīdi iegrima pārdomās. Meldra bija aizgājusi tālāk pie tēva radiem. ◆
      
          (Turpmāk vēl!)

Citu datumu laikraksti

  • Bērna zobi – vecāku atbildība

    Bērna zobi – vecāku atbildība

    Higiēna, regulāras vizītes pie zobārsta un pareizs uzturs ir galvenie veselas mutes stūrakmeņi, uzsver zobārstes Valentīna Hrikina un Vera Gņedova....

  • Minifutbola čempionātā - bronza

    Minifutbola čempionātā - bronza

    Septembra beigās Balvos norisinājās Latvijas Futbola federācijas Ziemeļaustrumu reģiona minifutbola 7:7 turnīrs, kurā piedalījās arī alūksnieši....

  • Centīsies progresēt

    Pagājušās nedēļas nogalē Lietuvā, Kauņā, trīs dienas norisinājās Pasaules kausa 3.posms velo orientēšanās elites sportistiem, kurā plašā sastāvā...

  • Skolotājs kā draugs 7

    Skolotājs kā draugs

    Bejas pamatskolas sākumskolas klašu skolotāja Lidija Stebere izpelnījusies vislielāko atzinību  Alūksnes un Apes novadu laikraksta “Alūksnes Ziņas”un...

  • Simfoniskā orķestra koncerts un Dailes teātra viesizrāde

    Simfoniskā orķestra koncerts un Dailes teātra viesizrāde

    Oktobris Alūksnē kultūras pasākumos ienesīs izsmalcinātu, klasisku un kvalitatīvu noskaņu. 2.oktobri Alūksnes Kultūras centrā sagaidīsim ar...

  • Kalnu riteņbraucēji noslēdz sezonu

    Ar seriāla “SEB MTB” pēdējo posmu un “Hānjas 100” sacīksti lielākā daļa Alūksnes riteņbraucēju liek punktu šai sezonai. Beidzies viens no Latvijas...