Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Viss ātri nāca... Bija... Un ir!

Sākums 21.un 28.oktobra numurā

* * *
Kad cēla šo māju, tad par virtuvi bija teikšana tikai viņai. Te no Edvīna tika apslēptas daudzas lietas. Arī slepus vēlāk plūktie mīlas skūpsti. Bija tāds Labrencis. Edvīns droši vien domāja, ka viņš ir viņas īstais un vienīgais. Greizsirdīgs un skops bija - īsts vagars, ne vīrs! Pat slims nelika mieru, vienmēr vajadzēja sēdēt klāt. Viņa to pacieta lielā niknumā. Tas izpaudās straujajās kustībās un ārējā nevīžībā. Tā viņa centās saglabāt savu lielo mīlestību. Pie dzīvības uzturēja Labrenča apciemojumi. Edvīns gulēja bezspēcīgs un nevarēja izsekot Nadīnas gaitām, tomēr uzmanīja, lai sieva lieki nesēdētu dīkā. Dzina kā vadzi sienā. Tik vien bija kā šī virtuve. Pietika tikai tajā ieiet, kad Edvīns jau sauca:
- Nadīna, Nadīna, kur tu paliki? Dzert gribu!
- Vai citu neko? - viņa, dusmas valdīdama, bija jautājusi, tomēr piegājusi pie sen apnikušā vīra gultas.
Savā vecumā viņa vēl bija izskatīga sieviete, un acīs dega jauno dienu uguns. To atceroties, arī šobrīd Nadīnai ievelkas sejā dziļa rieva. Tādas mocības viņa pat ļaunākajam ienaidniekam nenovēlētu.
- Liec Edvīnu pansionātā un nāc dzīvot pie manis, - aicināja ciemos atbraukusī Linda.
- Apdomā, ko tu runā! Nāc labāk apskaties, kādi skaisti tomāti aizmetušies. Atbrauc ciemos, kad tie būs gatavi, - Nadīna aicināja draudzeni.

* * *
Nu labu laiku viņas nebija tikušās un arī kapusvētkos viņas nebija, iedomājās Nadīna. Būs jāpiezvana, kas ir noticis. Atlikusi zvanīšanu uz vēlāku laiku, Nadīna atgriezās pagātnē.

* * *
- Nadīna, Nadīna, kāpēc es tevi toreiz mudināju iet kopā ar Edvīnu? Vai tu to maz vari piedot? - smeldzīgi bija jautājusi Linda.
- Ko nu vairs cilā vecas lietas. Pati jau arī nebiju bez vainas. Sava patikšana jau bija. Vēlāk radās spīts, es strādāju kā bez sāta un tā pamazām apraku sāpes par Norbertu. Tagad - kā krītu, tā guļu kā beigta. Tikai reizēm esmu kopā ar viņu. Viņš no manas sirds nav pazudis, bet ir dzīvāks par dzīvu, - toreiz viņa bija atzinusies draudzenei tik kaismīgi, ka Linda izbijās.
Tad nāca Norberta dzimšanas diena. Ārā trakoja vētra - tieši tāda pati kā toreiz, kad viņš aizgāja mūžībā. Viņa bija izgājusi ārā un pēkšņi krūtīs sajutusi tādas sāpes, ka gar acīm viss palika tumšs, un atcerējās tikai to, ka pār viņu bija noliecies Norberts.
- Māsiņ, viņa ir pamodusies! - sauca kaimiņiene, kura bija atradusi Nadīnu un izsaukusi “ātros”, bet Edvīna gan vairs nebija. Šo ziņu Nadīna bija uzņēmusi ar atvieglojumu, tieši jau nepriecājās, bet mugura iztaisnojās. Pēc gada Nadīna noņēma sēru lakatu, ko pieklājības pēc bija sējusi, un kādā rītā pašā agrumā aizgājusi uz mežu pasēņot. Iegriezusies kādā meža ceļā, viņa jau gribēja doties tajā virzienā, kur sūnās manīja bērzlapes, kad ieraudzīja guļam uz mutes vīrieti. Nadīnai pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. “Beigts!” tāda bija pirmā doma. Viņa jau gribēja bēgt, kad vīrietis pacēla galvu. Nadīna apstājās. Ļoti iespējams, ka nepazīstamais ir tikai ievainots un viņai būtu jāziņo ātrajai palīdzībai. Viņus šķīra prāvs attālums, tāpēc nevarēja sazīmēt guļošā seju. Viņa pavirzījās tuvāk. Acu priekšā atkal parādījās Norberts. “Pasaulīt, tas taču Valters no pagasta viņa gala! Rādās, cilvēkam pavisam slikti, ja jau tā mežā guļ. Nebija gan dzirdēts, ka viņš slimotu vai būtu dzērājs.” Nadīna piegāja vēl tuvāk un uzrunāja Valteru:
- Vai tad tik agri atnāci sēņot, ka tagad miegs nāk?
Uzrunātais piecēlās sēdus, un Nadīna manīja, ka viņa seja pavisam pārmainījusies: apaugusi bārdas rugājiem, vāja un izskatījās arī netīra. “Nudien ar to cilvēku nebija labi!” Viņa gribēja vēl ko piebilst, kad Valters sāka pats runāt:
- Gribēju taisīt galu, bet nekas nesanāca. Lūcija, nu mana sieva, bez manis neiztiks, tagad liela un varena, šķiršoties, bet gan jau attapsies un gribēs mani atpakaļ.
Tagad, kad Nadīna viņu atradusi, tad jāmetot kopā kauliņi, lai Lūcija redzot, ko palaidusi vējā. Viņai gan nepatika, ka šādā ceļā tiek gandrīz vai bildināta, bet pamest atradeni mežā arī nedrīkstēja: ņems un patiešām izdarīs galu. Un tad pārmetums nāks līdzi visu atlikušo mūžu. Tāpēc Nadīna piekrita un veda Valteru mājās. Brīnumainā kārtā tur viņš sāka rīkoties kā savējās. Godīgi sakot, viņai tas patika. Vārtiņi tika pie jaunām eņģēm, durvis pie spīdoša roktura. Vēlāk pārmūrēja plīti un vienai istabai nomainīja tapetes. Tā viņš rosījās cauru dienu, šķita, ka viņš tīšām meklē darbu, lai nebūtu jāpaliek vienam ar savām domām. Tikai naktīs Valters mētājās no vieniem sāniem uz otriem.
“Būtu jāsūta atpakaļ pie sievas. Visi lielie darbi padarīti. Visi darbi, ko Edvīns, pat vesels būdams, nedarīja. Pa aplinkus ceļiem viņa bija uzzinājusi, ka Lūcijai dusmas ir pāri un pārdzīvo par savu Valteru. Tāpēc nolēma rīkoties. Kad viņš atkal kādā naktī svaidījās pa gultu kā karsonī un bija saucis sievu, Nadīna iegāja virtuvē, sameklēja glāzītes un ielēja konjaku. Uzvārījusi kafiju un sameklējusi šādu tādu uzkodu, viņa atgriezās istabā un uzrunāja Valteru:
- Gana esi pie manis strādājis. Mīlnieks no tevis tāpat neiznāks, pārāk esi savā Lūcijā ieķēries. Tas nav pārmetums, tāpēc netaisi skābu seju. Esmu sagatavojusi nelielu maltīti, tā paagrāk jau ir, bet nu nekas. Uz brokastu laiku būsi jau pie sava galda. Lūcija būs priecīga, ka atkal varēs redzēt pretī vīra seju.
Valters laikam neaptvēra, ko viņa saka, un raudzījās garām tukšu skatu. Taču, kad beidzot aptvēra vārdu jēgu, sāka smieties, tad, pacēlis Nadīnu uz rokām, griezās pa visu istabu:
- Nadīna, tu skaidri zini, ka Lūcija gaida mani atpakaļ?!
Valters vēl gribēja dzirdēt no Nadīnas apstiprinājumu.
- Tagad visu nožēlo un patiesi gaida tevi mājās!
- Gaida atpakaļ! - laimīgi atkārtoja Valters.
- Ej vien, Valter, un netaisi vairs tādas muļķības, - pēc izdzertajām konjaka glāzēm piekodināja Nadīna un izstūma pa durvīm Valteru, kurš laikam vēl arvien nebija aptvēris notikušo.

* * *
“Kas to zina, kā viņiem abiem klājas. Gan jau labi, citādi jau kaut kas būtu dzirdēts,” nodomāja Nadīna. “Gadi aizgājuši, bet es dzīvoju viena un apraudu pirmo mīlestību. Varbūt nemaz nav labi, ka dzīvoju pagātnē. Vai vispār Norbertam tas patīk, ka apprecējos bez mīlestības, bez mīlestības kopā nodzīvojām. Varbūt tomēr mūža otrajā pusē pameklēt sev tīkamu cilvēku. Mājā vīrieti vajag,” pirmo reizi pa visiem gadiem tik tālu aizdomājās Nadīna un satrūkās.
Piecēlusies viņa apstaigāja māju un konstatēja, ka laikazobs nav taupījis slieksni, jumts būtu jāliek jauns. Skaties, kur gribi, - vīrieša rokas vajadzīgas. Atkal viņa nodomāja, ka jāmeklē gruntīgs vīrs, cik nu šajos laikos tādu vispār bija. Viegli teikt, bet ne izdarīt. Nodomu paātrināja Grietas apciemojums.
- Kaimiņien, es skatos, tu tāda sakritusies, aizdomājusies. Varbūt iedot sirds zāles? - draudzene bija gatava palīdzēt un jau cēlās kājās, kad aizķēra ar roku uz naktsskapīša nolikto kabatlakatiņu ar smiltīm no Norberta kapa.
Smiltis izbira pa grīdu, un Grieta gluži apmulsi skatījās un tikai pēc brīža iejautājās:
- Kam tev tās?!
Kad uzzināja beidzot, ka Nadīna tās vedusi no Norberta kapa, saķēra galvu:
- Nadīna, tev jāmeklē vīrs, kārtīgs cilvēks, tu sajuksi prātā, par viņu vien domādama. Tas jau nenozīmēs, ka tu Norbertu aizmirsīsi. Tici man - tā nebūs nodevība! Tev ir jādzīvo!
“Tuvākajā apkārtnē tīkamu kungu nav,” Grieta pie sevis sprieda. Tad abas nolēma, ka jāraksta precību sludinājums.
- Ko Meldra padomās? Viņa taču daktere, Norberta kapu arī uzmana, - šaubījās Nadīna.
- Priecāsies, ka vēl domā par dzīvošanu, - uzsvērti noteica Grieta.
Tad abas ķērās pie teksta. Tas gan neizklausījās nopietni, bet cita ceļa nebija. Lai teksts būtu intriģējošāks, iepina vārdus par lunkano līdakas asti. Vēstuli nosūtīja tajā pašā dienā. Pirms tam vienojās, ka rakstīs uz Grietas paziņas pasta kastīti, kura pašlaik atrodas ārzemēs, bet iespējamo korespondenci atstājusi Grietas pārziņā.
Pēc pāris dienām sāka nākt vēstules. Jā, uz precēšanos visi bija kāri, tagad tikai vajadzēja nojaust, kurš no visiem būs tas īstais un vienīgais. Taisni brīnums, cik pasaulē dzīvoja daudz labu un vientuļu vīriešu! Nadīna nolēma atbildēt uz vienu no simts pienākušajām vēstulēm, kurā lūdza potenciālo vīru atbraukt ciemos. Viņš patiešām atbrauca, un tas nebija neviens cits kā - Labrencis, ar kuru viņa slepus skūpstījās, vēl Edvīnam dzīvam esot. Labrencis Akmentiņš nebija no skaistuļiem un nepavisam neatbilda Nadīnas izdomātajam sapņu tēlam. Viņai patika gara auguma vīrieši, plecīgi, ar brūnām acīm. Šis bija vidēja auguma, šauriem pleciem un gaišām acīm. Abi brīdi skatījās viens otrā, un katrs vērpa savu domu. “Liktenis laikam man viņu nolēmis, ja atbildēju tikai viņam, nezinot pat, ka tas ir Labrencis. Skūpstīties jau man patika,” sprieda Nadīna. “Padomā tikai, man viņas vēstule uzreiz patika. Tāds asumiņš! Tā pati Nadīna ar dzirkstošajām acīm, es viņu precēšu,” apņēmīgi domāja Labrencis.
(Turpmāk vēl)

Citu datumu laikraksti

  • Pārdomas par Alūksnes slimnīcas nākotni

    Vēlos dalīties savās emocijās, pārdzīvojumos un domās ar kādu, kam tas liks aizdomāties. Nemaz nezinu, kam šis raksts ir adresēts - alūksniešiem,...

  • Atkal mata galā

    Atkal mata galā  2

    Diemžēl atkal mata galā karājas mūsu Alūksnes slimnīcas nākotne. Jaunā veselības ministre Anda Čakša (ZZS) iecerējusi reformēt 14 Latvijas reģionu...

  • „Lainvai” - 10 gadi

    „Lainvai” - 10 gadi

    Gaujienas tautas namā 28.oktobrī pulksten 18.00 izskanēs senioru vokālā ansambļa „Lainva” 10 gadu jubilejas koncerts “Dziesmas caur gadalaikiem”....