Viss sākas mīlestības dēļ

Dažus kilometrus no Apes skaisti iekopta dārza vidū slejas "Brašu" māja. Esam ciemos pie Intas Baltaisbrences. Mūs sagaida suns Mikiņš. Ciemiņus sveicinot, galvu paceļ arī kaķi Tonijs un Minka Minka.

Dažus kilometrus no Apes skaisti iekopta dārza vidū slejas "Brašu" māja. Esam ciemos pie Intas Baltaisbrences. Mūs sagaida suns Mikiņš. Ciemiņus sveicinot, galvu paceļ arī kaķi Tonijs un Minka Minka. Bet Inta aicina apsēsties, lai varētu sākt stāstījumu.
"Ir grūti, kad jāapkopo vairāk nekā 50 gadi. Esmu dzīvē pārāk daudz pieredzējusi. Tie, kas neko nav pieredzējuši, tver un bauda dzīvi ar pilnu krūti. Lai arī dzīve ir tik šķiedra, man nav skumji. Mana sirds ir pārāk pilna," saka I.Baltaisbrence.
Auga bez tēva
Intas pirmās bērnības atmiņas saistās ar "Ķekšu" mājām. Dzīve viņu aizveda prom un atkal atveda atpakaļ dzimtajā pusē, kur šobrīd ģimenes ligzdiņā - "Brašu" mājās - Inta saimniekojot vada savas dienas. "Es esmu nestandarts, sākot no ieņemšanas. Ārlaulības, brīža un kaisles bērniem ir cits sāļums. Arī Balzaks ir teicis, ka ārlaulības bērni ir nedaudz citādāki. Ja atņemta puse no tevis, tā pāriet fantāzijās, sapņos un ilūzijās," domā sieviete. Intas mamma ir Apekalna iedzīvotāja, bet tēvs bija no Baškīrijas. Viņa bija tikai gadu veca, kad tēvs aizbrauca uz Krimu.
"Tikai pirms diviem gadiem uzzināju, ka mans tēvs ir no Baškīrijas," paskaidro Inta. Viņa auga bez tēva. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1970.gadā Inta sāka mācīties par pionieru vadītāju. "Kad nāca 20 gadi, mans vienīgais sapnis bija, lai maniem bērniem būtu tēvs. Tas man likās kaut kas svarīgs. Bērni, lai arī izauguši lieli, vēl joprojām Ludi sauc par tēti, nekā citādi. Tā tas ir ieaudzināts," stāsta I.Baltaisbrence. Inta ar vīru Ludi bija skolasbiedri. Viss sākās mīlestības dēļ.
Turpina dzīvot
Pēc studijām Inta uzsāka strādāt Strautiņu pamatskolā. Pēc neilga laika pasaulē nāca vecākā meita Jana. Intai bija grūti apvienot darbu un meitiņas audzināšanu. Ar draudzenes atbalstu, kura strādāja Alsviķos, Inta kopā ar vīru un meitu pārcēlās uz Alsviķiem, lai pa vakariem, kad vīrs pārnāk no darba, varētu strādāt par audzinātāju. Pēc tam viņus dzīve atveda atpakaļ uz Api. Inta iekārtojās darbā "silītē". "Visu mūžu esmu audzinājusi bērnus - gan savus, gan svešus," smej Inta.
"Ar Betas (jaunākā meita Beāte - red.) piedzimšanu beidzās mana pasaules mainīšanas epopeja," skumji piebilst Inta. Viņa stāsta, ka 1985.gadā izlēma atstāt audzinātājas darbu un sāka strādāt kolhozā. "Es biju spiesta meklēt vairāk atmaksātu darbu, jo trīs bērnus nebija viegli audzināt," norāda I.Baltaisbrence. Pēc gada Intu operēja. Viņai pilnībā izoperēja vairogdziedzeri. "Bet ar to viss tikai sākās. Man piešķīra invaliditāti, jo pēc operācijas parādījās dažādas blakusslimības un komplikācijas. Savos 35 gados es pazudu no dzīves - paliku bez kājām, bez sajēgas un matiem. Beta nav redzējusi, ko nozīmē vesela mamma - ar neizvalbītām acīm un nerviem kārtībā," saka dzīves mocītā sieviete. Bet viņa nežēlojas par likteni un saka, ka ir jau labi. Inta turpina dzīvot ar optimismu un saskatīt skaisto it visur. Viņa dzīvo savu dzīvi.
Netrūkst uzmanības
Bērni ir jau izauguši. "Viņi ir personības," lepni bilst Inta. Vecākā meita Jana lolo divus bērnus - Asnāti un Dāvi. Dēls Jānis 2001.gadā pabeidza Vidzemes Augstskolas tūrisma organizācijas un vadības nodaļu. Viņš aizraujas ar kalnu velosipēdiem. Inta lepojas ar dēlu, jo izcīnītas vairākas godalgotas vietas. Dēls piedalījies arī sacensībās, kas noritējušas citās valstīs. Jaunākā meita Beāte studē Vidzemes Augstskolas politikas nodaļā. Inta nespēj izskaidrot, kā viņi vēl joprojām spēj atbalstīt meitas studijas, jo viņas bezdarbnieces pabalsts un vīra alga ir niecīga. "Vienkārši - saņemamies, gudrojam, pieciešam un atsakāmies. Cenšamies nenodot, nepiemānīt savus sapņus," saka trīs bērnu māte.
"Es savus bērnus gribēju. Nebija tā, ka sagadījās. Bērniem ir diezgan liela starpība. Janai bija četri gadi, kad piedzima Jānis. Kad Jānim bija seši gadi, man sagribējās kaut ko, ko mīlēt. Tā radās Betiņa. Bērni ir lieli, bet uzmanības man nekad netrūkst. Viņi nekad mani neaizmirst. Tā viņi ir pieraduši. Viņi zina, ka mamma visu mūžu ir veltījusi viņiem,," saka I.Baltaisbrence. Lai arī bērni jau turas paši uz savām kājām, mātes mīlestība ir liela stiprāka un vienmēr sauc mājās. Inta bērniem ir mācījusi nekautrēties būt tiem, kas viņi ir, un dzīvot tā, lai nekas nav jāslēpj.
Izpērk par gredzeniem
Inta paskatās pa logu dārzā, kur, pašu Baltaisbrenču stādīti, aug augļu koki. "Šeit viss ir mūsu. 1992.gadā, kad viss gāja postā, par pajām piedāvāja izpirkt zemes gabalus. Mēs ar vīru pārdevām Rīgā lombardā laulību gredzenus un nopirkām pajas, lai varētu izpirkt šo zemesgabalu, uz tā vēlāk pašu spēkiem uzcēlām māju," stāsta mājas saimniece.
Katrai mājai vajag vārdu. "Tobrīd mūsu sunītei bija piedzimuši kucēni. Vienu no kucēniem nosaucām par Brālīti, angļu modē runājot - "Brother". Lai būtu parocīgāk saukt - Brasītis. Gudrojot mājas vārdu, man apkārt luncinājās Brasītis. Domām vijoties ap suņuku un mājas vārdu, izveidojās vārds "Braši". Mēs arī šobrīd turamies braši!" saka Inta. Visus "Brašu" saimniecības notikumus atspoguļo mājas grāmata, kurā, noslēdzot katru pagājušo gadu, "Brašu" iemītnieki iegrāmato visus notikumus un labos darbus, ko katrs ir darījis. Arī dārzu Baltaisbrenči iekopuši paši. "Savulaik organizēja konkursu "Cāļus skaita rudenī". Mūsu ģimene tajā piedalījās. Tas bija 1990.gadā. Mūsu prātā jau virmoja doma par māju. Konkursa nolikums prasīja izstrādāt mājas teritoriālo plānu. Jana uzņēmās veidot zonējumu. Liels prieks bija par balvā saņemtajiem augļu kociņiem. Katram bērnam iestādījām pa ābelītei," stāsta sieviete. Baltaisbrenči kādreiz audzēja pārdošanai gan kartupeļus, gan zemenes.
"1992.gadā mēs bijām pirmie, kas Alūksnes tirgū uzreiz pēc Jāņiem tirgoja kartupeļus. Arī zemenes parādījās jau 17.jūnijā," atceras Inta. Sieviete saka, ka viņas dzīvē nekas nav noticis ne no šā, ne no tā. Visam ir savs skaidrojums un savs stāsts.
Neraksta naudas dēļ
Pagājušajā gadā Inta piedalījās "Lauku Avīzes" rīkotajā vēstuļu konkursā "Radoša sieviete laukos". Inta iekļuva sešu labāko vēstuļu autoru vidū, tādēļ gan viņai, gan vēstulē aprakstītajai Astrai Bindei bija iespēja piedalīties konkursa noslēguma ballē Jaunpilī. Šis notikums vēstules autorei sagādāja lielu prieku un bija patīkams piedzīvojums.
Dzīvojot mājās, Inta laiku aizpilda ar tepiķu aušanu, dzejoļu sacerēšanu, radio klausīšanos un dzīvnieku apmīļošanu. Vislabprātāk Inta fotografē. "Kā man patīk fotografēt! Ja fotofilmiņas nemaksātu tik dārgi, es to vien darītu, kā bildētu," atzīst I.Baltaisbrence.
Ar aušanu Inta sāka nodarboties, kad vecākā meita Jana nopirka stelles, bet atskārta, ka viņu šī nodarbošanās tik ļoti neaizrauj. Savukārt Intai aužot patīk kombinēt krāsas un katrā tepiķī ieaust kādu domu. Savas domas Inta pasaulei atklāj arī dzejoļos. "Dzejoļus sāku rakstīt 1995.gadā. Pa šiem gadiem ir sarakstīts diezgan daudz, tomēr grāmatu izdot nevēlos. Es nerakstu naudas dēļ," saka dzejniece. Inta raksta par dzīvi, par to, par ko sāp sirds. Viņa izliek uz papīra emocijas. Dzejniece saka, ka, izlasot viņas dzejoļus, var saprast, kas ir viņa pati - sieviete ar labu sirdi un humora dzirksti, kas dzīvē ir daudz ko pieredzējusi.
*****
Kas es esmu?
uh, ragana es esmu
man ir viss kas tādām baismām
pieder
no tāliem aizmūžiem
es te starp jums vēl vandos
šķiet bērnus musinu un vīriem lieku
prātot
un slābām sievām svelpjot garām
traucu
man acis spīguļo
plīv vējā daži mati
no mazzobainās mutes indīgs
smiekliņš skan
es visus nelgas lieku savās vietās
un baiļu nav man nosaukt īstās
lietas
o manis izvairies
man māja pagānzemē
bet sārtam malka vēl
zem sūnām rātni dīgst
ak noticēji tu
un tā ar nesaprati
ka esmu es zils zvaniņš vasarsvidus
pļavā
kas klusi zvana savu ikdienu
un rāmai kamenei sniedz
nektārpilnu malku...

***
Mīlas bērns - laimes bērns,
Mātes dabas izauklēts,
Saredzošām actiņām,
Vēju koptu cekuliņu,
Izsauļotu lindraciņu.

Neej tur,
neko tev neieteiks svešs,
jo vecāsmātes cimda raksts
viņam svešs.
Neej tur,
neko tev neiedos svešs,
jo vectēva piedarbs viņam svešs.
Neej tur,
neko tev nelīdzēs svešs,
jo koka zirdziņš tavs viņam svešs.
Neej -
neko tev nelīdzēs svešs -
tikai pats tu mums
paliksi svešs.

Citu datumu laikraksti

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    O.Vācieša jubileja. 29.novembrī pulksten 15.00 Alūksnes rajona Trapenes kultūras namā - O. Vācieša atceres pasākumi.O.Vācieša jubileja - 29.novembrī...

  • Var iepazīties ar Tibetas mākslu

    Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada 18.janvārim var aplūkot izstādi "Tibetas māksla Ķīnā".Ārzemju mākslas muzejā Rīgā līdz nākamā gada...

  • Latvijas rasols ir Ginesa rekordu grāmatā!

    "Lielāko rasolu, kura svars bija 3277 kg, savā 10 gadu jubilejā pagatavoja uzņēmums Spilva (Latvija) 2002. gada 1. septembrī starptautiskajā izstāžu...

  • Laurencenes iela nav privātīpašuma teritorija

    Laikraksta "Alūksnes Ziņas" birojā vērsās mūsu lasītājs ar jautājumu, vai starp divām daudzdzīvokļu mājām Alūksnē, Laurencenes ielā, ir iespējams...

  • Ikviens dzīvnieks prasa gan mīlestību, gan rūpes

    Katrs kārtīgs suņu un kaķu īpašnieks regulāri gādā par mīluļu labklājību. Ikdienas gādība par mazajiem draugiem izpaužas rūpēs par tiem.Katrs kārtīgs...

  • Uzzini, kas ir granžs

    Šonedēļ žurnālā "Ieva": saruna ar "Rīgas Laika" redaktoru Uldi Tīroni, kurš apgalvo, ka šī ir pēdējā intervija sieviešu žurnālam.Šonedēļ žurnālā...

  • Piedāvā dažādus kultūras pasākumus

    Svētku pasākumi. 15.novembrī pulksten 19.00 Gulbenes rajona Beļavas tautas namā - svinīgs svētku pasākums: konkursa "Sakoptākā sēta Beļavas pagastā...

  • Atmiņas par Ziemeļvāciju atdzīvojas

    Kad dienas kļuvušas īsākas, bet tumšie vakari garāki, rokas neviļus sniedzas pēc fotoattēliem un atklātnēm plauktos.Kad dienas kļuvušas īsākas, bet...

  • Atklāj lupatu segu izstādi

    Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā vakar atklāja izstādi "Pūrs", kurā apskatāmi Tautas lietišķās mākslas studijas "Rītausma" darbi un Taigas...