Vissvarīgākā ir mīlestība!

Vasara ir kāzu laiks, un Alūksnē šos mīlestības svētkus var nosvinēt īpaši skaisti. Viens no pāriem, kuri izmantoja skaistās Alūksnes ainavas, lai apprecētos, ir Linda un Indulis Bumbieri. Linda ir  Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) Alūksnes vietējās organizācijas vadītāja, viņas vīrs Indulis – šīs biedrības valdes loceklis. Sarunas laikā abi dalās pārdomās un pieredzē, kā tas ir - dzīvot Alūksnē, ja nav iespējams nokļūt visur, ko abiem nozīmē mīlestība un kā saglabāt optimismu.

Kļūst neredzīga divos
mēnešos
Lindas stāsts daudziem ir zināms, jo viņai nav bail par to runāt. Kad viņai bija seši gadi, aizbrauca uz laukiem pie vecvecmāmiņas. Kā jau vasarā viņu bija sakoduši odi, un mazā meitene koduma vietas sakasīja. “Vecvecmāmiņa, labu gribēdama, sasmērēja manu ķermeni ar senu prusaku indi – krītiņu. Visticamāk, viņa sava cienījamā vecuma dēļ īsti neredzēja, ko paņēmusi. Tad tā viela tika manās asinīs. Man kļuva slikti, tiku nogādāta slimnīcā. Alūksnes slimnīcā biju nedēļu, bet nevienam īsti nebija skaidrības, kas notiek,” stāsta jaunā sieviete un piebilst, ka divu mēnešu laikā kļuva neredzīga. Kopš tā laika nekas nav mainījies. “Bet esmu to pieņēmusi, samierinājusies, par to vairs nedomāju. Domāju - ja kas tāds notiktu tagad, tas būtu daudz sāpīgāk,” atzīst Linda.

Iepazīšanās internetā
Linda un Indulis šovasar nosvinēja skaistas kāzas, bet viņu mīlasstāsts aizsākās jau 2009.gadā. “Es uzrunāju Lindu sociālajā tīklā “Draugiem.lv”, un sarakste turpinājās. Pats esmu no Talsu novada un vienu gadu nodzīvoju pie neredzīgajiem draugiem Rīgā, kur, kā izrādījās, dzīvo mūsu kopīgie paziņas,” stāsta Indulis. Sākuma periodā viņš uz Alūksni brauca līdzi savam draugam – lai tikai varētu satikt Lindu. Beigās sapratuši, ka attiecības ievirzījušās nopietnā gultnē, un Indulis pārcēlās uz dzīvi Alūksnē.
Viņš atzīst, ka doma par kāzām uzradusies pati no sevis un abiem reizē. “Sākumā vēlējāmies laulāties baznīcā, bet es neesmu kristīta, līdz ar to bija jāapgūst baznīcas mācības. Bet tā bija ziema, Alūksnes mācītājmuiža man ir grūti pieejama - es atliku šos plānus. Bet šovasar mēs salaulājāmies pie Alūksnes Jaunās pils – tā bija pasakaina diena, skaista apkārtne... Tie bija mūsu īpašie mīlestības svētki!” uzsver Linda un atzīst, ka viss vienmēr notiek tā, kā tam jānotiek.

Trūkst darbavietu ar labu atalgojumu
Indulis Alūksnē dzīvo aptuveni desmit gadus un izjūt šo pilsētu kā savējo. “Esmu šeit iedzīvojies. Sākumā, kad atbraucu, jutu, ka varbūt ne visi mani uzreiz pieņem, bet man bija viegli – es braucu pie Lindas,” atceras Indulis un piebilst, ka sevi var saukt arī par alūksnieti.
Abi gan atzīst, ka vēlētos, lai šeit būtu vairāk cilvēku. “Tagad mūsu pilsēta ir ļoti sakopta, bet, aizejot uz Pilssalu, reizēm paliek skumji, ka mūsu ir tik maz. Te trūkst labu darbavietu ar cienīgu atalgojumu. Par tādu pašu darbu, kāds ir Alūksnē, citās pilsētās saņem daudz lielākas algas, un tas nav godīgi. Arī šeit cilvēki var un grib strādāt. Ja tā būtu, tad cilvēki tā nerautos projām,” uzskata Linda.
Viņai ir arī savs viedoklis par Latvijas simtgadi. “Man šķiet, ka visi pasākumi saistībā ar Latvijas simtgadi ir pārspīlēti – tā visa jau ir par daudz. Visu varēja koncentrēt uz novembri, lai būtu tā svētku sajūta. Tagad ir tā – kaut ko darām, jo Latvijai taču būs 100 gadi! Tā ir finansiāla izšķērdība. Cilvēki sāk notrulināties, un zūd svētku sajūta,” uzskata alūksniete un uzsver, ka viņai ir prieks par savu valsti, savu valodu.

Būt vadītājai sākumā ir grūti
Lindas un Induļa ikdiena paiet kopā – gan mājās, gan darbā. Abi dienu pavada Alūksnes novada Sabiedrības centrā, kur notiek gandrīz visas LNB Alūksnes vietējās organizācijas aktivitātes. “Indulis man palīdz visos jautājumos, un ir patīkami, ka mēs visu laiku esam kopā – mēs papildinām viens otru,” uzsver jaunā sieviete. Viņa organizācijas vadītāja ir kopš 2012.gada. Linda nedaudz aizdomājas, kad grib stāstīt par to, kā ir būt vadītājai. “Sākumā ļoti izjutu cilvēku stereotipisko uzskatu, ka jauns cilvēks nevar būt vadītājs. Mani neuztvēra nopietni, bija daudz sevi jāpierāda. Ir grūti strādāt, ja kolektīvs vairāk pieķēries iepriekšējā vadītāja darītajam, sakot – bet agrāk bija tā, kāpēc tagad kas jāmaina? Pirmie trīs gadi bija visgrūtākie,” atzīst Linda un izstāsta, ka uz brīdi pat aizgājusi no darba - trīs gadus bija valdes priekšsēdētāja LNB Balvu teritoriālajā un Alūksnes vietējā organizācijā. No Balvu teritoriālās organizācijas vadītājas amata viņa atteicās. “Kad tas notika, tad pēkšņi visi zvanīja, jautāja pēc padoma, un es jutos novērtēta. Tagad esmu LNB Alūksnes vietējās organizācijas vadītāja, bet Balvos - valdes locekle un projektu koordinatore. Alūksnē ir aptuveni 20 biedri, bet LNB Balvu teritoriālajā organizācijā – 60,” informē Linda.

Netiek Alūksnes pilsētas bibliotēkā
Vietējās organizācijas vadītāja atzīst, ka cilvēku ar veselības problēmām ir daudz, bet ne visi labprāt piedalās aktivitātēs, jo viņi ir dažādi. “Tiem, kuri baidās vai nevēlas iziet sabiedrībā veselības dēļ, es tomēr ietiktu atrast kādu lietu, pasākumu, nodarbošanos, kas saista. Tad ir pilnvērtīga dzīve. Nevajadzētu domāt, ka mums Alūksnē nekā nav – ir taču brīnišķīga daba, dažādi pasākumi,” citus iedrošina Linda. Arī Indulis atzīst, ka Alūksnē pamazām kļūst arvien vairāk vietu, kurās iespējams iekļūt arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, īpaši uzsverot Alūksnes Kultūras centru, kur abi labprāt apmeklē dažādus pasākumus. Tomēr vairākās iestādēs tas sagādā problēmas. “Man ir stiprs vīrs, kurš vienmēr mani nogādā attiecīgajā vietā. Kā es smejos, mans “rokas lifts”. Visskumjākais ir tas, ka es netieku Alūksnes pilsētas bibliotēkas otrajā stāvā - tas nav fiziski iespējams stāvo kāpņu dēļ... Tik daudzi rakstnieki šeit brauc, ar kuriem es gribētu tikties. Tas ir mans bēdu stāsts. Kāpēc šādi pasākumi nevarētu notikt pirmajā stāvā?” neizpratnē ir Linda. Viņa cer, ka šī situācija kādreiz mainīsies.
Nečīkst par sīkumiem
Viens no jaunās sievietes hobijiem ir literatūra. “Ja es vēlos kādu grāmatu, tad Indulis iet tai pakaļ uz bibliotēku, tad to ieskenē - es visu noklausos ar datorprogrammas palīdzību. Lūk, kā mūsdienu tehnoloģija man atvieglo dzīvi,” priecājas Linda. Diemžēl datorprogrammas neatpazīst visas ieskenētās grāmatas, bet lielāko daļu tomēr Lindai izdodas noklausīties. “Mans uzdevums ir sagādāt grāmatu, jo Linda jau pati iemācījusies tās ieskenēt. Latvijas Neredzīgo bibliotēkai ir filiāles, viena no tām ir arī Balvos, kur iespējams lasīt grāmatas Braila rakstā, labs risinājums ir arī audiogrāmatas,” stāsta Indulis.
Visu sarunas laiku abi ir ļoti pozitīvi noskaņoti un nekoncentrējas uz sarežģījumiem. “Mēs vienkārši esam tādi, kuri nečīkst par sīkumiem – pieņemam lietas tādas, kādas tās ir. Tā ir vieglāk dzīvot,” uzsver Linda. Indulis piebilst, ka ir arī brīži, kad smaidīt negribas, bet viņi noteikti neesot nekādi īgņas. “Viss atkarīgs no paša cilvēka. Svarīgi ir arī tas, cik pozitīvi cilvēki ir apkārt,” saka vīrietis.

Apkārtējo viedoklis ir dažāds
Ir svarīgi dzīvot pašam priekš sevis, nevis citiem. “Daudziem jau ieaudzināta tā doma – ko tagad par mani padomās. Bet tā nevajag! Protams, attieksme pret mums ir dažāda, bet pārsvarā nejūtu nepatiku vai aizvainojumus. Manuprāt, sabiedrība šajā ziņā ir attīstījusies. Domāju, cilvēki kļuvuši saprotošāki un līdzcietīgāki sakarā ar dažādajām informatīvajām kampaņām, kas daudz ko izskaidro. Vairāk ir labā,” smaidot saka Linda. Viņa uzskata, ka ikdiena ir laba un viegla.
Biedrības statūti nosaka, ka valdes priekšsēdētājs pilda pienākumus brīvprātīgi, retos gadījumos ir atlīdzība, ja tā iekļauta kādā no projektiem. “Mēs nesūdzamies par finansēm, jo dzīvojam privātmājā, kur varbūt nav tik lieli izdevumi... Protams, dzīvojot mājā, darba nekad netrūkst, bet daudz ko varam paveikt paši. Galvenais, ka mums ir sava vieta, ko izjūtam kā pilnīgi savu. Mūsu mājas dzīve ir tāda pati kā visiem pārējiem. Man ļoti palīdz mūsdienu tehnoloģijas,” stāsta Linda.
Viņa atzīst, ka apkārtējo viedoklis viņu daudz neuztrauc. “Katram ir savas domas par mūsu dzīvi. Arī Indulim ir teikuši – kāpēc tu esi uzņēmies šādas attiecības?” saka jaunā sieviete un kā vienmēr gūst atbalstu no vīra. “Tā ir mūsu un tikai mūsu dzīve. Mēs mīlam viens otru, un pārējais nav svarīgi. Mani neaizskar citu cilvēku viedoklis. Gribu uzsvērt, ka mēs neesam nestandarta pāris - mums ir sava dzīve un esam laimīgi,” stāsta Indulis.

Sapnis par Itāliju vai Grieķiju
Lai būtu tik saskanīgs pāris, ir jāskatās vienā virzienā. Abiem ļoti patīk ceļot. “Kā es smejos, mums ir brīvas 24 stundas diennaktī! Ir darbs, kas jau ir kā mūsu dzīve, mūsu ikdiena. Mēs atpūšamies, izbaudot pilsētā piedāvātās aktivitātes, piemēram, izbraucienu ar kuģīti vai katamarānu. Bet vislielāko prieku mums abiem sagādā kāds tālāks ceļojums – esam bijuši Vācijā, Lietuvā, Igaunijā. Vislabāk atmiņā palicis ceļojums uz Stokholmu – tas bija brīnišķīgs piedzīvojums!” stāsta alūksniete un piebilst, ka viņas sapnis ir ceļojums uz Itāliju vai Grieķiju. Viņi visu dara kopā, un viena no svarīgākajām nodarbēm ir šaudauns – galda teniss vājredzīgiem vai neredzīgiem cilvēkiem. “Tas ir sporta veids, kurā esam iesaistījušies ar lielāko prieku, – aizraujošs laika pavadīšanas veids. Mēs trenējamies un apmeklējam sacensības,” stāsta Indulis.

Pozitīvās pārmaiņas
To nevar nepamanīt, ka Indulis visu dara ar mīlestību – ne visiem pietiktu garīgā spēka. “Man nav grūti, es visu daru mīlestības vārdā. Mēs ar Lindu skatāmies vienā virzienā, un viņa man ir pati svarīgākā. Esam bijuši arī citās valstīs, kur var redzēt, cik tālu viņi ir gājuši - tur cilvēkiem ratiņkrēslā daudz vairāk ir pieejamas iestādes un atpūtas vietas. Protams, pamazām pozitīvās pārmaiņas notiek arī pie mums. Prieks, ka Alūksnē tiek sakārtotas ielas un trotuāru nobrauktuves,” stāsta Indulis. Viņš pats arī atzīst, ka mīlestība ir atbildība par otru cilvēku - tā ir uzticība. Bez mīlestības neko nevar izdarīt.
“Man mīlestība nozīmē visu. Tā ir paļāvība, drošības sajūta. Esmu laimīga, ka man blakus ir tāds cilvēks kā Indulis, es neesmu viena,” priecājas Linda un piebilst, ka viņai dzīvē visvērtīgākā ir uzticība un drošības sajūta. “Man ir būtiski zināt, ka tas nav tikai šodien, bet būs arī rīt – vienmēr svarīgs ir atbalsts,” bilst Linda. Indulis, palūkojoties uz savu sievu, pasmaida un saka, ka viņa ir ļoti laba, atsaucīga un uzticama. “Pirmais, kas man ienāk prātā, iedomājoties par Induli, ir pacietība. Ar mani nav viegli, un es novērtēju sava vīra pacietību. Viņš ir uzņēmīgs – reizēm viņš uzņemas par daudz, bet tad es ar savu reālo skatījumu uz dzīvi viņu piebremzēju,” smaidot saka Linda.

— Laura Felša

Citu datumu laikraksti

  • Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Kolberģī izskanēs vasaras melodijas

    Dāsna vasara, samtainas naktis pēc tveicīgām dienām. Debesis satumst, un parādās augusta zvaigznes, iespējams, pat zvaigžņu lietus. Nu ir visīstākais...

  • Baltijas ceļa atceres diena

    Alūksnē, Lielā Ezera ielas skvērā, 23.augustā notiks Baltijas ceļa atcerei veltīts pasākums. Ierasts, ka, atceroties šo Latvijas neatkarības...

  • Uz salidojumu aicina Alūksnes bērnudārza audzēkņus

    Alūksniete Zigrīda Sināte aicina uz sirsnīgu satikšanos kādreizējā Alūksnes pilsētas 1.bērnudārza audzēkņus, kuriem viņa ir bijusi audzinātāja laika...

  • Meklējot sevī  pateicīgu cilvēku

    Meklējot sevī pateicīgu cilvēku

    Svētki ir visnotaļ vienkārša padarīšana, ja skatāmies uz tiem, neiedziļinoties detaļās. Tas ir notikums, kurā kāda sabiedrības daļa tiek labi...

  • Nepilngadīgo noziedzība

    Likums paredz, ka bērniem vecumā no 14 līdz 18 gadiem par administratīviem pārkāpumiem primāri jāpiemēro audzinoša rakstura piespiedu līdzekļi,...

  • Pilsēta jāsāk kopt jau pie robežas

    Paldies par jaukajiem un skaistajiem Alūksnes pilsētas svētkiem! Paldies visiem, kuri strādāja, lai svētki notiktu un izdotos! Alūksnes pilsēta ir...