Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Vistiņa

Sākums – 7.oktobra numurā.

- Reinis arī atrada. Laime, ka nebiju durvis aizslēgusi. Nācis skatīties, kāpēc skurstenis nekūp: saulīte jau virs meža galiem, bet pie manis klusums. Kamēr sazvanīja slimnīcu, pastāstīja, kur esot bijis. Šā vilks gaudojis tāpēc, ka vienam palicis garlaicīgi. Nu tikai atcerējos, ka Reinis solījās apciemot māsu. Es ar to steigu pat sunim ēst nepadevu. Meža cūkas arī nākot, tāpēc arī manējais ņēmās kā traks. Lai gaidot vien mašīnu, viņš iešot sakopt lopus. Dzirdējis kūtī maujam govis. Skaidrs, ka māva, sešos vienmēr kā princeses sakopu. Tagad domāju, vai tikai Brūne nav atnākusi slaucama. No rīta tāda šaubīga rādījās. Bet ko nu vairs par govi domāt, ka nāve jau zobu galos turas.
- Vai, Marij, kam nu tādu valodu mutē ņem? - Velta nobažījusies grieza valodu uz otru pusi.
- Ņemu vai neņemu. Redzi, kā Juris aizgāja! No rīta tīri sprauns rādījās, bet vakarā jau auksts morgā gulēja. Jau četri gadi, nē, seši, kamēr nobērējām.
- Marij, kā tad tur īsti ar to Juri bija? - iejautājās Velta.
- Ar to pašu sirdi. Cits brūķē caurām dienām, tāpat pīpi no zobiem neizlaiž, bet dzīvo. Tas pats Frīdis nedēļām gaismu neredz. Klaudija stāstīja, ka pat gultā kūpinot. Bet manējais, gods kam gods, tikai svinībās kādu glāzīti. Smēķi pat mutē neņēma. Bet vajadzēja aiziet... Tovakar skābēju gurķus. Jau metās krēsla, bet no Jura nekā. Cik tad Šņoriņi tālu, aizgāja traktoru sarunāt, siens vēl bija vedams no tālajām pļavām. Te dzirdu, ka Dārznieka vilks sāk gaudot. Gāju skatīties. Kā tad! Kā nācis gar kūts stūri, tā uz ceļiem palicis. Ielika jau reanimācijā. Bet to jau varēja redzēt, ka dzīvotājs nebūs.
- Dakteri jau strādā līdz pēdējam, - iestarpināja Velta.
- Strādā jau strādā, bet, kad tā stundiņa klāt, tad vairs nelīdz nekas. Līga toreiz ar Linardiņu staigāja, baidījos, ka bērnam vai pašai kāda nelaime nenotiek. Dēls atbrauca naktī ar vedeklu. Tu jau, Veltiņ, arī biji blakus un ar padomu atbalstīji.
- Esi nu mierīga, Marij, tagad atpūties, - rāmā balsī runāja Velta un sakārtoja slimniecei spilvenus. Brīdi abas aizsnaudās.
- Juri, Juri, vai kapos biji? - Marija miegā sauca. Velta uztrūkusies gribēja ko bilst, bet Marija sāka runāt: - Domāju, ka esmu mājās, Juris vēl dzīvs un es viņam vaicāju, vai, nākdams no bodes, iegriezās arī kapos. Tur taču guļ mani vecāki, Jura māte un tēvs. Tagad arī pats atpūšas. Kaut nu uz kapusvētkiem varētu tikt mājās. Mēs parasti visi braucam uz kapiem. Pirms šitās nelaimes vēl pati apraudzīju savējos. Aprunājos ar Juri. Lai nu kā, bet saimniekot viņš prata. Visu izkalkulēja tā, ka parādā valstij nepalikām. Kas to zina, kā būs uz priekšu... Nu jau bērni raušus aizraus uz pilsētu. Saki, ko es Rīgā sadarīšu? Slikti jau nav! Bet veikalā pirkts nav tas, kas paša kūtī un dārzā izaudzēts. Varbūt, ka Smilšu Reinis nesauks tik drīz...
- Kā tad, ka nesauks, labāk ieēd, man šis tas pataupījies no mājas labumiem, - draudzeni mudināja Velta.
Marija, kāri ievilkusi pāris malku, Veltas apčubināta, negaidot iesmējās: - Zini, Veltiņ, es laikam neesmu stāstījusi, ka mani bildināja.
- Ej nu ej! - ieinteresējās uzrunātā. Un piebilda: - Gana sprauna esi, cik tad ilgi atraitnēs dzīvosi?
- Ta ne jau! - apsauca Marija. - Bija pagājusi kāda nedēļa pēc vīra nāves, es gribēju teikt, bērēm, kad dzirdēju sētsvidū soļus. Gāju skatīties, kas tur nāk. Saulīte jau metās uz rietēšanu. Skatos - stāv pie durvīm vīrišķis, atpazinu paziņu no Melderīšiem, un tādā mīlīgā balsī saka: “Es atnācu ciemos, pasēdēsim, man vīna pudele līdzi.” Man kā zibens cauri smadzenēm izšāvās: neba šis tāpat vien nācis. Grēka pagale! Jurim vēl dvēsele nav debesīs, viņš jau nāk ar vīna pudeli! Vai nav zināms, kā tās lietas beidzas? Uzkliedzu, lai ar steigu pazūd no manām acīm. Šis arī sametās kūkumā un projām bija. Kāds pagāns, pie visa gatava sagribēja tikt! Laikam jau iedomājās, ka es tajās bēdās kritīšu šā apkampienos. Varbūt tā vīna pudele bija sazāļota. Gailis pakaļ nedziedātu!
- Nedomāju gan, bet kaut kāds mērķis viņam bija. Tāpat vien jau tevi neapciemotu, - prātoja Velta.
- Tad gan bērni nodomātu, ka es tāda prātiņā blāga palikusi.
- Nu, nu, nesaki vis, ka dzīvosi viena, - šķelmīgi ierunājās Velta.
Drīz nāca dežūru māsiņa, galvenokārt jau pie Marijas, kurai joprojām turējās temperatūra. Saņēmusi potes, Marija iemiga. Tīri vai satrūkās, kad logā ieraudzīja sauli. Tad, atskārtusi, ka joprojām atrodas slimnīcā, brīdi pakavējusies domās pie mājas, viņa no jauna iemiga. Kad pamodās, jau bija atnestas brokastis. Nu jau viņa pati varēja paēst. Drīz vajadzēja nākt dakterim, tad jau šļaugana dūša nederēja.
Tā, pārcilājot dažādus notikumus pašu un paziņu lokā, dienas gāja un nāca vienādas kā piena kannas. Mariju tik ātri mājās vis nepalaida. Bet Veltai pēc rentgena apskates uzplauka cerība. Dakteris bija teicis, ka esot labāk, nekā sākumā domājis, labi dzīstot. Trešā gulta stāvēja tukša, un iespējams, ka viņu tāpēc vien paturēja, lai Marijai vienai nav jākaujas ar slimību. Marijai dēls bija solījies atvest kruķus, bet, kamēr to nebija, viņa ar draudzenes palīdzību jau tika līdz izlietnei. Bālums vēl vaigos turējās, bet citādi Marija jutās žirgta. Tomēr dakteris vēl negribēja laist mājās. Bija arī Dārznieks atbraucis un atvedis pilnu somu ar lauku labumiem. Brūnei piedzimusi telīte, sprigana esot. Līga arī apciemoja un mierināja, ka mājā viss kārtībā, lai neraizējas. To pašu katrā ciemu reizē teica arī Reinis.
- Viegli teikt, bet man zeme deg zem kājām, - ērcīgi purpināja Marija.
Vēlāk, kad abas ar Veltu bija palikušas divatā, viņa bija spiesta atzīties, ka Reinis jau nu esot viens zelta cilvēks, un neslēpa, ka vairākkārt abi esot pārrunājuši par kopā dzīvošanu.
- Reinis tāpat kā Juris viens nav saimniekotājs. Kad viņa Ella vairs nekā nespēja, gāju kopt vājinieci un ēst gatavoju arī Reinim. Reiņa māsa un mani bērni nekā neteica. Viņam ar Ellu bērnu nebija. Tagad abi nevaram vienoties, kurās mājās labāk dzīvot. Es gribu palikt savā. Reinis piekrita, esot jau runājis ar māsas dēlu, lai nāk un saimnieko. Nē, tik slikti vairs nav, rādās, ka Dievs vēl atvēlēs kādu laiku šajā saulītē padzīvot, bet ilgāk gan es te nevaru palikt, - strikti piebilda Marija un turpināja žēloties. - Visa mana pensija paliks slimnīcā.
Viņa neklausījās Veltas sacītajā, ka seši eiro vēl makā paliks.
- Man jātaisās mājās, tevi pēc pāris dienām rakstīs laukā, es kulšos līdzi.
- Vai tad Reiņa pēc vai baidies, ka cita tavā vietā neienāk? - jokoja Velta.
- Ko tu, tik daudz jau nu Reini pazīstu. Ella slimoja, bet viņš ar mani pat lāgā nerunājās. Tagad, kad abi pa vienam dzīvojam, tad tā prātojām saiet kopā. Kas nav, tas nav. Bet man sirds sāp par vistiņu. Jā, Veltiņ, nemaz netaisi platas acis. Man meita uz dzimumdienu uzdāvināja melnu vistu. Iesaucu par Melnīti. Kā gadījās, kā ne, Melnīte saskādēja spārniņu. Kamēr sadzija, palīdzēju tikt laktā. Tagad vesela, bet vienalga pati bez pacelšanas negrib lēkt laktā. Laikam jau īsti droša nejūtas. Tagad Melnīte veltīgi mani gaida. Lai kā ar tiem mājas darbiem, Reiņa sauso pavalgu, bet vistiņu nevar nerrot.
Velta klusēja. Viņa labi pazina draudzeni. Ja ko ieņēma galvā, tad kā ar naglu sienā. Kad kārtējo reizi apgaitā nāca ārsts, Marija arī viņam pavēstīja savu lēmumu. Noklausījies Marijas raizes, dakteris rokas vien noplātīja. Tikai piebilda, ka draudzenes varēšot aizvest ar mašīnu, jo ātrie tieši uz to pusi braucot.
Drīz vien Marija, Veltas atbalstīta, atstāja slimnīcu. Vistiņa taču gaidīja. ◆

Citu datumu laikraksti

  • Bērna zobi – vecāku atbildība

    Bērna zobi – vecāku atbildība

    Higiēna, regulāras vizītes pie zobārsta un pareizs uzturs ir galvenie veselas mutes stūrakmeņi, uzsver zobārstes Valentīna Hrikina un Vera Gņedova....

  • Minifutbola čempionātā - bronza

    Minifutbola čempionātā - bronza

    Septembra beigās Balvos norisinājās Latvijas Futbola federācijas Ziemeļaustrumu reģiona minifutbola 7:7 turnīrs, kurā piedalījās arī alūksnieši....

  • Centīsies progresēt

    Pagājušās nedēļas nogalē Lietuvā, Kauņā, trīs dienas norisinājās Pasaules kausa 3.posms velo orientēšanās elites sportistiem, kurā plašā sastāvā...

  • Skolotājs kā draugs 7

    Skolotājs kā draugs

    Bejas pamatskolas sākumskolas klašu skolotāja Lidija Stebere izpelnījusies vislielāko atzinību  Alūksnes un Apes novadu laikraksta “Alūksnes Ziņas”un...

  • Simfoniskā orķestra koncerts un Dailes teātra viesizrāde

    Simfoniskā orķestra koncerts un Dailes teātra viesizrāde

    Oktobris Alūksnē kultūras pasākumos ienesīs izsmalcinātu, klasisku un kvalitatīvu noskaņu. 2.oktobri Alūksnes Kultūras centrā sagaidīsim ar...

  • Kalnu riteņbraucēji noslēdz sezonu

    Ar seriāla “SEB MTB” pēdējo posmu un “Hānjas 100” sacīksti lielākā daļa Alūksnes riteņbraucēju liek punktu šai sezonai. Beidzies viens no Latvijas...

  • Pirts apmeklējums – dvēselisks piedzīvojums 4

    Pirts apmeklējums – dvēselisks piedzīvojums

    Alsviķu pagasta Karvā “Saulainajos Ziemeļos”, pīlādžogu ieskauta, Vaidavas upes krastos atrodas Mudītes Blusiņas izlolota pirtiņa. Mazā un omulīgā...

  • Sācies rudens  gadatirgu laiks

    Sācies rudens gadatirgu laiks

    Svētdien, 25.septembrī, Apes pilsētā notiks tradicionālais Pierobežas rudens gadatirgus. Dažādas saimniecībā noderīgas lietas, stādus, pārtiku,...

  • Cinisms nav pieaugšanas pazīme

    Pirms kāda laika man nozaga velosipēdu. Tādu, kuru it kā nemaz nebūtu vērts zagt – manu veco un sirdsmīļo “Turist”, kuru pirku “latgalītē” par 20...