Vistiņa gaida

Viss bija galā. Amālija atvēra acis. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija plašais logs, aiz tā šalca koki.

Viss bija galā. Amālija atvēra acis. Pirmais, ko viņa ieraudzīja, bija plašais logs, aiz tā šalca koki. Blakus gultā sarosījās kaimiņiene un pietecēja klāt vājiniecei.
- Nekas, Berta, nekas, pirmās sāpes jau pārgājušas. Tagad tikai jāguļ.
- Kā tad, dakteris savu padarījis, - Berta piekrītoši pamāja ar galvu.
Bet skābo padzērienu tak gribēsi? - viņa iejautājās un pielika Amālijai pie lūpām krūzīti.
Slimniece kāri ievilka pāris malku, tad atslīga spilvenos. Brīdi abas klusēja. Pirmā ierunājās Berta.
- Saki, Amālij, kā tev ar to kāju sanāca?
- Nu kā? Netīrībā jau nedzīvojām. Istabu mazgāju, savas un vecā drēbes rociņām izberzu. Ir jau veļas mazgājamā mašīna, bet tas nav tas.
- Nu kā tad,- Berta piekrita.
Un tālāk?
-Tālāk? Pati zini, kā ir laukos? Gotiņas taču nepārdosi? Paši vēl kaut kā iztiktu, bet to bērnu un mazbērnu dēļ cīnāmies. Ar ko tad iepriecināšu, kad šie no pilsētas sabrauks? Bērni jau gan saka, lai mēs ar tētuku tai saimniekošanai liekot punktu un mierīgi baudot vecumdienas. Ciemiņu reizēs tā arī darām. Jaunie griežas kā vilciņi. Saprotams, pēc tam ciemkukulī olas, gaļa, krējums, kas nu kuro reizi gadās pie rokas.
- Kā tad citādi,- Berta pievienojās un lika manīt, ka ar iepriekšteikto vien Amālija še negulētu bāla kā rudens diena, ar apsaitētu kāju. Tālab saspringusi gaidīja turpinājumu.
- Man tās vēnas sāpēja jau agrāk, vēl kolhoza laikā sabeigtas. Cik spaiņu dienā no dīķa teļiem ūdeni nesanesu? Jābrīnās, ka vēl bruku nedabūju! Tolaik spēks kaulos turējās, bērni vēl bija mazi. Visiem grūtumiem vajadzēja tikt pāri. Tā sāpe pamazām krājās. Dakteris jau brīdināja, lai es diži neņemoties, tā lieta varot beigties nelāgi. Zāles sarakstīja. Vienu brīdi palika labāk, pavisam jestri kustējos. Vasaras nogalē sākās viss no gala. Vakaros kāju kā lelli auklēju, karsa kā ugunī. Manīju, ka labi nebūs. Bet vai tad visu pametīsi un skriesi pie daktera, kad kartupeļu rokamais laiks pie durvīm? Juris jau agrīnajiem lakstus appļāva. Tad vēl gribēju pakaišus ar nastu gubenī sanest. Baidījos, ka neuznāk lietus. Padod nu, Bertī, apmērcēt lūpas. Kalst kā negudras. Gluži kā siļķi būtu apēdusi.
Berta nesteidzīgi padeva krūzīti. Nebija jau arī viņa nekāda stipriniece. Divas nedēļas slimnīcā pabijusi, tomēr, salīdzinot ar Amāliju, jutās pārāka. Turklāt dakteris pasolīja laist mājās, tad jau vajadzēja sastiprināties. Ar Amāliju viņas skaitījās tādas kā jaunības draudzenes. Kopā gāja iesvētē. Vienlaikus cerējās, ar nedēļas starplaiku baznīcā laulājās. Ar gadiem draudzība padzisa. Ģimene prasīja savu, tomēr godos viena otru neaizmirsa, kad satikās, no sirds izrunājās. Pēdējo reizi abas redzējās Amālijas dzimšanas dienā. Berta toreiz pasūtīja kliņģeri, groziņā ielika melnu kaķēnu, jo Amālijai iepriekšējais bija pazudis, gluži kā ūdenī iekritis. Abas omulīgi pasēdēja turpat virtuvē.
Nu Amālija gulēja tepat līdzās, brūnajās acīs pa laikam pavīdēja sāpju ēnas. Kad Bertai pašai ar to roku tā nelāgi sanāca un bez griešanas nekādi nevarēja, par to viņa nekā neteica. Samierinājās ar likteni, toties pamatīgi satrūkās, kad palātas durvīs parādījās ratiņi un tajos pusguļus, aizvērtām acīm sēdēja sievišķis. Kad baltie stāvi nozuda aiz durvīm, Berta, vairāk ziņkāres dzīta, pielavījās tuvāk. Amālija, nudien Amālija!
Berta savām acīm negribēja ticēt. Tomēr tā bija Amālija. Kā atbalstu meklējot, Berta bija salikusi rokas lūgšanā un noskaitījusi ,,Mūsu Tēvs". Tas palīdzēja atgūt līdzsvaru. Viņa atgūlās un pacietīgi gaidīja, kad Amālija atvērs acis.
Amālija, padzērusies, Bertas atbalstīta, atslīdēja guļasvietā un gribēja nobeigt stāstu par kāju, kad ievēroja, ka Berta ir slimnīcas drēbēs un nemaz neizskatās pēc tādas, kura būtu atnākusi ciemos.
Pirmīt viņa tā bija domājusi. - Berta, tu arī slimnīcā! Tavu negabalu!
- Vai tad slikti? - Berta iesmējās. - Varu tagad tevi apčubināt un abas pie reizes pamatīgi iztriekties.
- Tā jau ir, - nu bija Amālijas kārta piekrist.
Ko citu varēja darīt? Šajā pasaulē viss ir tik mainīgs un nenoteikts, ka nevar nemaz saprast, kā kuro reizi uzvesties. Ievilkusi plaušās gaisu, viņa atsāka pārtraukto stāstu.
- Nu tie pakaiši! Domāju, cik ilgi tos vēl turēs. Juris tīrumā atara pirmās vagas, gribējām pēc pusdienām nolasīt, lai veprēnam arī vairāk tiek. Pagāns, negrib ņemties apaļumā! Tā es pusteciņus rīkojos, lai manis dēļ nebūtu jākavējas. Viņš jau tāds punktīgs. Sākumā tīri graši gāja, bet tad misējās. Laikam nasta bija par lielu salikusies, jo es, to stīvēdama mugurā, sagrīļojos un atsitos pret akmeni. Teicu, lai vāc projām, ne, esot labi apsēsties. Še tev sēdamais, gandrīz galu dabūju! Sākumā neaptvēru, kas par lietu. Redzēju gan tādus tumšus plankumus, bet savā prātā nodomāju, ka vecais nav kārtīgi notecinājis gaili, kad nesa uz pagrabu dzesināt. Pagāns tāds, bija sācis neieredzēt vistas. Galvenais tās, kuras pievērsās jaunajam gailim. Sākumā cerējām, ka muļķa putnam šie greizsirdības uzplūdi pāries, bet nekā. Tā nu Juris visam darīja galu. Gribēju vēl ķerties klāt pie nastas, bet galva griezās kā karuselī. Nu tikai aptvēru, ka tā dzīvības sula ir no manas pašas kājas. Ko nu! Ūjinu Juri. Bet šis tikai rokas noplāta.
- Ak neskrēja vis tūliņ? - Berta līdzcietīgi pārjautāja.
- Saprotams, ka ne. Viņš dabā tāds paciets. Iesākto arī nekad nepametīs, kur nu vēl, ja paša sieva sauc. Pieradis, ka vienmēr pati ar visu tieku galā. Jau no pirmajām satikšanās reizēm sāpi sevī paturēju. Tā es viņa acīs paliku tā stiprā sieviete. Sāku rāpot uz mājas pusi, par laimi, nāca kaimiņiene. Norāva no galvas lakatu un ar to vispirms nosēja kāju. Tad aizsteidzās uz māju un sazvanīja "ātros". Pa ceļam vēl tīrus linu dvieļus no skapja bija paņēmusi, tos vēl apsēja apkārt. Aizskrēja pēc Jura. Nu vecajam kā migla no acīm nokrita. Šļaugans turpat uz akmens atkrita, sak" neesot sapratis. Domājis, ka pie telefona saucot. Cēlās augšā, roku pie sāpošās kājas lika. Man arī sirds iekņudējās. Saku: "Vīriņ, nebēdājies, vēl jau pie tēviem neiešu." Bet šis tādā sērīgā balsī: - Amālīt, kad tiksi mājās, ne soli uz lauka! Beidzot apraudājāmies. Sabučojāmies vēl ar Juri, tikmēr jau no slimnīcas glābēji bija klāt. Atmodos šeit, gultā.
- Vai, Amālij, tu taču varēji palikt turpat zemē!
- Varēju jau, varēju. Juris nāktu un atrastu mani aukstu. Tagad bērētu. Tu arī saņemtu ziņu. Taču jau nebija lemts. Kas zina, cik ilgi būs jāguļ? Juris viens nav saimniekotājs. Ēst viņš negatavo.
- Guli nu, Amālīt, lai nu redz, cik tu vērtīga! Lai padomā, cik sānsoļus spēra jaunības dienās.
- Eh, Berta, ko nu par to! Vēl pirms diviem gadiem centrā uz vienu bija sadomājis. Tīri kauns, tikko ieeju bodē, sievas jau sačukstas. Cik asaru neizraudāju. Beidzot šai laikam uzradās cits, mājās ienāca miers.
- Ak, pasaule, pasaulīte, - Berta nopūtās un notrausa asaras.
Tā, pārcilājot dažādus notikumus pašu un paziņu lokā, pienāca pēcpusdiena. Garas ēnas ieslīdēja istabā. Amālija piegurusi aizmiga. Arī Berta atlaidās gultā.
- Juri, Juri, vai kapos biji?
- Amālija miegā sauca. Berta uztrūkusies gribēja ko bilst, bet Amālija pati sāka runāt.
- Domāju, ka esmu mājās un vaicāju Jurim, vai viņš, no bodes nākdams, iegriezās kapos. Ar to nevaļu kopš kapusvētkiem neesam bijuši.
Brīdi abas klusēja. Amālija iesāka pirmā.
- Kamēr būšu slimnīcā, Juris pārtiks no sausa. Ak pasaulīt, viņš tak pat biezo pienu nejēdz kārtīgi ar krējumu sataisīt. Dabūs vēl kuņģa jēlumu. Vajadzēja arī tādai nelaimei notikt!
- Nu, nu Amālij, ja ne citādi, tad vismaz bērni neļaus tēvam mirt badā, - mierināja Berta. Bet nu gan mēģini iestrēbt kaut pāris karotīšu putras.
Amālija īgni atmeta ar roku. Berta klusēdama izēda savu vakariņu tiesu. Drīz ienāca dežurējošais ārsts. Galvenokārt jau pie Amālijas, viņai tovakar bija arī temperatūra. Pēc tam nāca māsiņa. Saņēmusi injekcijas, Amālija iemiga, arī Berta devās pie miera. Mīkstiem soļiem istabā iezagās nakts un paņēma savā paspārnē.
Amālija pamodās agri. Tīri vai satrūkās, kad ieraudzīja logā sauli. Domāja, ka aizgulējusies. Atskārtusi, kur atrodas, brīdi padomājusi par rīta soli mājās, viņa iemiga.
Kad atmodās, jau bija atnestas brokastis. Amālija, Bertas apčubināta, šoreiz paēda. Slimnīcā dienas bija vienādas kā piena kannas. Tik vien tā prieka par Bertu. Tagad abas varēja izrunāties, kamēr piekusa mute. Bet cik ilgi tā svabadi gulēsi? Jau trīs, nē, četras dienas viņa te pavadījusi. Dakteris bija teicis, ka brūce pamazām dzīstot, bet tik ātri mājās nelaidīšot.
- Kā tad, visa mana pensija paliks slimnīcā!- Amālija žēlojās paziņai, kura bija ienākusi, kā pati teica, uz piecām minūtēm. Viešņa prātīgi aprēķināja, ka no pensijas kādi seši lati Amālijas makā vēl atliks. Kad ciemene aizgāja, Amālija, pēkšņas domas pārņemta, pasauca Bertu.
- Zini ko, man jātaisās mājās! Tevi rakstīs laukā pēc divām dienām, es kulšos līdzi.
- Amālij, ko tu? Berta uztraucās. - Ar šitādu kāju? Nudien, kā bez prāta! Nerunā niekus un mēģini iemigt!
Bet draudzene šoreiz neļāvās pierunāties, tālab Berta apsēdās līdzās, lai dzirdētu, kas Amālijai šoreiz padomā. Vēl tikai noprasīja, vai Juris nebūs pie kādas atkal aizdauzījies.
- Ko tu, Bertī, viņš nekad tukšu māju neatstās, tik daudz savu vīru pazīstu. Turklāt Jurim mīlas pavasaris beidzies. Pēdējais bija toreiz, pirms diviem gadiem. Kas nav, tas nav. Bet mana sirds sāp par raibo vistiņu. Jā, Berta, nemaz netaisi platas acis. Man meita uz dzimumdienu uzdāvināja skaistu, pelēki brūnu vistu. Iesaucām par Raibīti. Kā gadījās, kā ne, Raibīte lauza kāju. Kamēr sadzija, piepalīdzēju tikt laktā. Tagad vesela, bet bez pacelšanas negrib lēkt. Laikam jau īsti droši nejūtas, ja jau vajag palīdzēt. Tagad Raibīte veltīgi gaida mani. Lai kā ar mājas darbiem, Jura sauso pavalgu, bet vistiņu nevar nerrot!
Berta klusēja. Viņa labi pazina Amāliju. Ja ko iedomājās, tad kā ar pieri sienā. Tā arī bija. Kad Bertu izrakstīja no slimnīcas, līdzās pieklibodama soļoja arī Amālija. Vistiņa taču gaidīja.

Citu datumu laikraksti

  • Garā mūža smalkie raksti

    Šīs dzimtas stāsts ir līdzīgs tūkstošiem latviešu un igauņu bezzemnieku, kas cara laikos - 19. gadsimta beigās - pēc Krišjāņa Valdemāra aicinājuma...

  • “Jaunajam laikam” gandarījuma balva

    Jaunā valdība ir izveidota, bet vai tā varēs veiksmīgi funkcionēt? Vai ar budžeta veidošanu pietiks, lai piepildītos jaunā ministru prezidenta Aigara...

  • Izdod grāmatu par sabiedriskajām organizācijām

    Alūksnes Nevalstisko organizāciju centrā ikvienam interesentam ir pieejama grāmata, kurā apkopota informācija par Latvijas sabiedriskajām...

  • Bērnības atmiņas

    “Putenis bija tik pamatīgs, ka ceļu uz skolu nevarēja redzēt, ar varenu spēku sniegs sitās acīs. Ar kājām sataustot iepriekš iemīto taciņu, kas veda...

  • Vecumdienas vēlas piepildīt ar mīlestību

    Trapeniete Mirdza Arkliņa nākamgad janvārī atzīmēs 78 gadu jubileju. Ilgajos mūža gados piedzīvots ne mazums skaistu un grūtu brīžu, iepazīti dažādi...

  • Eglīti var cirst bez speciālas atļaujas

    Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts mežos, jo Ziemassvētki nav iedomājami bez zaļā un smaržīgā skuju koka.Ikviens var nocirst vienu eglīti valsts...