Visu, ko vēlies sasniegt, dari pats

"Es sapņoju par lietām, kuras var piepildīties, ja pats to ļoti gribu. Šobrīd mani lielākie sapņi ir pabeigt un izturēt šo spēli. Satikt ģimeni un mammu, kuru es gribētu apkampt un samīļot. Un, protams, satikt viņu - meiteni, kuru tik ļoti mīlu...".

"Es sapņoju par lietām, kuras var piepildīties, ja pats to ļoti gribu. Šobrīd mani lielākie sapņi ir pabeigt un izturēt šo spēli. Satikt ģimeni un mammu, kuru es gribētu apkampt un samīļot. Un, protams, satikt viņu - meiteni, kuru tik ļoti mīlu..."
Tā par saviem sapņiem rakstīja Jānis Mūzis — TV 5 realitātes šova "Barbarosa" uzvarētājs. Toreiz Jānis vēl atradās "Barbarosā" un nenojauta, ka par viņu balsos visvairāk televīzijas skatītāju - pavisam 18 344 cilvēki. Otrās vietas ieguvēja, Jāņa novadniece Agnese Atare saņēma par apmēram diviem tūkstošiem balsu mazāk.
Kļuvis aizmāršīgs un negrib ēst
Ar Jāni tiekos viņa vecāku mājās Smiltenē. "Barbarosas" uzvarētājs lēnītēm attopas no iespaida, ko atstājušas 83 slēgtā telpā pavadītas dienas kopā ar sākumā svešiem cilvēkiem.
Pirmais, ar ko Jānim jātiek galā, ir popularitāte. Tā izpaužas kā atpazīstamība uz ielām, mobilā tālruņa gandrīz nepārtrauktie zvani un bieži atsūtītas īsziņas. Jānim uzsmaida pat sveši ļaudis un teic, ka viņš uzvaru bija pelnījis. Zvana arī tādi cilvēki, kuri cer, ka Jānis dalīsies ar "Barbarosas" balvu - sešiem tūkstošiem latu. Taču Jānim - no daudzbērnu ģimenes nākušam un patlaban kopmītnēs dzīvojošam Mākslas akadēmijas maģistratūras studentam - tāda summa ir likteņa sūtīta, necerēta balva. Naudu viņš noglabājis bankā, jo secinājis, ka to ātri var iztērēt. "Sev nopirku tikai vienu džemperi. Vēl "barbarosiešiem" uzsaucu "Lido"." Jāņa attieksme pret naudu nenozīmē skopumu. "Man neko daudz nevajag," viņš vairākkārt uzsver sarunas laikā. Jāņa mamma Līga Mūze saka, ka dēls vienmēr domās par citiem. Ja vedīs uz Rīgu lauku labumus, tad dalīsies ar kopmītnes biedriem. Jānim tagad jāpierod arī pie tādām lietām, kas citiem cilvēkiem ir pašsaprotamas un ikdienā pat nemanāmas - pie burzmas un trokšņa uz ielām un lielveikalos, pie automašīnām un pat pie ziemas. "Esmu kļuvis aizmāršīgs. Man jāpierod pie mantām. Vienā veikalā nopirku torti, bet otrā to aizmirsu." Vēl viņam negribas ēst, un viņš joprojām jūtas neizgulējies.
Realitātes šovā sakārto dzīvi
Jānis "Barbarosai" līdzīgā realitātes šovā vairāk nevēlas piedalīties. Viņam pārāk daudz nozīmē reālā dzīve - draugi un ģimene. "Sākumā "Barbarosā" mocījos divas nedēļas. Gribēju iet ārā. Domāju - es te neesmu laimīgs. Ārprāts! Ko es te daru? Kāpēc atteicos no laimes ārpusē?" Spēku izturēt deva stundu ilgā tikšanās ar draudzeni Ivetu. Jānis pārliecinājās, ka Iveta viņu gaida. "Barbarosas" laikā viņš savu mīlestību apliecināja, draudzenei dzimšanas dienā nosūtot 20 rozes. Jānis realitātes šovā pieteicās ar pārliecību, ka uzvarēs. Spēles laikā viņš savas domas mainīja par labu citam spēlētājam - Spridzeklim. Taču "Barbarosu" Jānis patiesi atstāja kā uzvarētājs - ar balvu un arī ar nedaudz citādāku skatījumu uz dzīvi. "Cilvēks realitātes šovā sakārto savu dzīvi, ko ārpasaules steigā nevar paspēt. Es sāku domāt par savu vietu dzīvē un manu ģimeni. Tagad vairāk to saprotu. Ārprāts, cik maz līdz šim esmu atbraucis uz mājām! Mammu satieku reizi mēnesī." "Barbarosā" Jānis sāka prātot arī par to, ko dzīvē vēlas sasniegt. "Man ir vecāku mājas, kurās vienmēr varu atgriezties, taču nav pašam sava dzīvokļa. Dzīvoju kopmītnēs jau astoņus gadus."
Jānis uzskata, ka viņa vecums - 23 gadi - ir laiks, lai kaut ko mainītu. Taču viņš vēl šaubās, vai māksla būs tieši tā, kas viņam palīdzēs sasniegt mērķus.
Jānis Mākslas akadēmijā studē vides mākslu un dizainu. Pats brīnās, ka viņam ir diezgan daudz gleznu. "Izrādās, ka es vairāk gleznoju. Tie vairāk ir pasūtījumi. Esmu apgleznojis sienas dzīvokļos."
Glezno savā pasaulē
Jānis gleznoja arī "Barbarosas" laikā. Tagad viņš atzīst, ka šī nodarbe bija kā patvērums no realitātes šova asajām šķautnēm. "Ikdienā cilvēki var aizbēgt cits no cita, ja nevar saprasties. "Barbarosā" mēs bijām kopā visu laiku, arī ar gados veciem cilvēkiem, kuri mācīja, kā jādzīvo. Tas bija grūti."
Jānis atzīst, ka spēles laikā iemācījies sadzīvot. "Man tas bija vieglāk nekā citiem. Kad sāku gleznot, ieeju savā pasaulē un nedzirdu, kas notiek apkārt." Diemžēl Jāņa gleznas uz "Barbarosas" telpu sienām aizkrāsos. Tiks gatavota vieta jauna realitātes šova dalībniekiem.
Lai būtu, ko darīt, Jānis "Barbarosā" iemācījās adīt un šūt. Vēl tagad uz diviem pirkstiem esot palikušas no šūšanas radušās rētas. "Esmu darbarūķis. Man patīk strādāt. Šovā no paklājiem darināju cepures un puķes. Bērnunamiem uz Ziemassvētkiem pagatavojām dāvanas. Mamma un tētis man iemācīja, ka ir jāstrādā, lai kaut ko sasniegtu. Tāpēc visi esam izauguši par lieliem vīriem - brāļi Marģeris, Mārtiņš, Monvids un arī es. Piemēram, Mākslas akadēmijā ir talantīgi cilvēki, kas gleznu rada pat stundas laikā, un ir cilvēki, kuriem vajag pastrādāt vairāk. Es piederu pie otrajiem."
Līdzi ņem mammas fotogrāfiju
Jāņa vecāku ģimenē ir pavisam septiņas atvases. Tik lielā saimē bērni netiek izlutināti un ātri kļūst patstāvīgi. "Vecāki mūs mācīja dalīties. Ja bērnībā uz četriem brāļiem bija tikai viens divritenis, tad dalīties jāprot. Tagad, ja varu, palīdzu draugiem "kojās". Ja citiem nav, ko ēst, bet es tajā laikā esmu nopelnījis naudu, kaut ko nopērku visiem. Tas taču ir tikai ēdiens. Man pašam neko daudz nevajag," saka Jānis un secina, ka, kopmītnēs dzīvojot, badā nevar nomirt.
Viņam ģimene ir viena no svarīgākajām. "Barbarosieši" uz spēli līdzi varēja ņemt divas fotogrāfijas. Jānis izvēlējās draudzenes Ivetas un mammas foto. "Mammas bilde man līdzi ir jau kopš tā laika, kad mācījos Valmierā. Fotogrāfiju, mammai nezinot, izplēsu no albuma."
Līga Mūze atzīst, ka dēlam līdzi dzīvojusi kopš pirmās realitātes šova dienas.
"Nevaru aizmirst, kā pēc "Barbarosas" uzvarētāja paziņošanas visi nāca man klāt un teica labus vārdus par Jančuku," viņa priecājas par dēla veiksmi.
Ar savējiem Smiltenes pagasta "Vecgūžos" Jānis bija kopā Ziemassvētkos — tūlīt pēc izkļūšanas no "Barbarosas". Jaungadu viņš sagaidīja kopā ar draudzeni Cēsīs.
Domā, kā raudās pie altāra
Jānis domā, ka "Barbarosā" uzvarēja tāpēc, ka neko netēloja. "Biju tāds, kāds esmu - patiess un nesamākslots. Spēlē katram deva iesauku. Citiem bija zvēru vārdi. Mana iesauka bija Cilvēks. Varbūt nozīme skatītāju balsojumā bija arī manām gleznām. Cilvēki redzēja manu darbu."
Kad "Barbarosa" jau tuvojās noslēgumam, katram spēles dalībniekam stundas laikā bija jāuzraksta par saviem sapņiem. "Protams, ka bez sapņiem dzīvot būtu grūti, bet visu, ko tu vēlies sasniegt, dari pats. Visa dzīve ir tavās rokās," rakstīja Jānis. "Taču es tāpat sapņoju par nākotni, par ģimeni, par sievu un maziem bērniņiem. Pat sapņoju par kāzām, kādas tās izskatīsies, kā raudāšu, kad stāvēšu pie altāra, par ziedu pušķi, kādam tam vajadzētu būt. Par māju, kuru uzcelšu un kurā dzīvošu. Par ceļošanu — kur tik es negribētu pabūt. Es sapņoju par to, ka būšu pats laimīgākais cilvēks pasaulē, ka man un visiem citiem būs prieks, laime un saticība."
Sapņi ir otra mūsu dzīve
Ikviens interesents "barbarosiešu" sapņus varēja izlasīt, ielūkojoties internetā. "Jančuka sapņi" — tā saucas Jāņa vēstule. Tai nav konkrēta adresāta, taču būtībā tā rakstīta katram, kas sapņo.
"Es nezinu, cik sapņot vajag, cik dzīvot un likteņa varai ļauties. Es nezinu, vai sapņi piepildās, es nezinu, vai tie nes laimi. Es sapņoju par to, ko dzīvē gribētu, bet ne vienmēr es to sasniedzu. Sapnī redzu, kā lidoju un krītu, kā laimes mirkli baudu. Man katrs sapnis liekas kā domas, kā dzīvība, kas grib tev teikt, kā jādzīvo, kas jāmaina, kas jāpaglābj no nāves un no nelaimes. Tie ir sapņi, kuri dzīvē nepiepildās, bet liek aizdomāties. Sapņi ir krāsaini tāpat kā dzīve, kas krāsu pilna, tikai mēs maz tās izmantojam. Sapņi ir otra mūsu dzīve, kurā esam tie, kas dzīvē nekad nebūtu. Tajos satiekam svešus cilvēkus. To visu mēs varam izdzēst mirklī, vienkārši pamostoties. Cik labi būtu, ja arī dzīvē varētu pamosties un sākt to no jauna. Daudzi noteikti to būtu dzīvojuši citādāk, varbūt pat labāk.
Vai sapņus var izpētīt un meklēt tur kādu atrisinājumu?
Es domāju, ka - nē, jo sapņi ir cita dzīve. Mēs sapņojam tad, kad esam aizmiguši. Tad mūsu dvēsele izlido no mums un ceļo pa pasauli. Tai atgriežoties atpakaļ, mēs kaut ko atceramies un tos notikumus saucam par sapņiem. Ne jums es vaicāšu, kas labs, kas ļauns. Ne jums būs manu dzīvi vest pret gaismu, ne jums es vaicāšu, kas grēks, kas kauns. Es pats savu dzīvi celšu. Vienalga man, kur ceļam reiz būs gals."

Citu datumu laikraksti

  • Jaunā gadā jaunu dzīvi!

    Jauna gada sākums vienmēr ir mazliet trauksmains neziņas un cerību pilns laiks, kad tiek novilkta robeža, aiz kuras palicis viss sasniegtais un...

  • Izteicieni

    Glupība kā caureja, kura neturas iekšā. Iebāz galvu spainī!Glupība kā caureja, kura neturas iekšā. Iebāz galvu spainī! Šiten nav ko ilgi...

  • Dzīvot, dzīvot un vēlreiz dzīvot

    Viktorija Prokofjeva ir 12.klases skolniece vidusskolā. Viņa aktīvi darbojas skolas domē, bieži apciemo arī E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas MK un...

  • Gulbenes - Alūksnes bānītim jauns saimnieks

    Darbu sācis jauns pašvaldību dibināts uzņēmums - bezpeļņas organizācija SIA "Gulbenes - Alūksnes bānītis".Darbu sācis jauns pašvaldību dibināts...

  • Mācības visas dzīves garumā iekaro pozīcijas

    Astrologi pareģo, ka Zirga gads esot īpaši labvēlīgs izglītībai. Viņiem piebalsot Saeimas vēlēšanu gadā mēģina arī valsts, pērn budžetā apstiprinot...

  • Lauku darbi

    6. janvāris. Mēness fāzes maiņa pulksten 5.56 (pēdējais ceturksnis.6. janvāris. Mēness fāzes maiņa pulksten 5.56 (pēdējais ceturksnis). 8.-12....

  • Cerību vārti ir atvērti

    Dzejniece Kornēlija Apškrūma ir apmierināta ar aizvadīto gadu, jo tas bijis darbīgs. Decembrī iznāca dzejoļu krājums "Cerību vārti", ko sagatavoja un...

  • Mežāzis būs gandrīz nenogurdināms

    AUNS. Ja esat nolēmis šķirties un veidot jaunas partnerattiecības, nogaidiet, lai otrs cilvēks nedaudz attopas, nesāpiniet viņu vēl vairāk.AUNS. Ja...

  • Izvērtē kultūras aktualitātes

    Žurnāla „Dziesmusvētki" novembra – decembra numurā: intervija ar arhibīskapu Jāni Vanagu.Žurnāla „Dziesmusvētki" novembra – decembra numurā:...