Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Visu sasniedz, pateicoties vienkāršajiem latviešiem

Maestro Raimonds Pauls sev raksturīgajā manierē, berzēdams abas plaukstas, bilst, ka cilvēki cits citam tā pilnīgi, līdz galam, atklājas reti.

Maestro Raimonds Pauls sev raksturīgajā manierē, berzēdams abas plaukstas, bilst, ka cilvēki cits citam tā pilnīgi, līdz galam, atklājas reti. Varbūt, ka nekad. Pirms neilga laika viņa sena draudzene Elita Veidemane par komponistu uzrakstījusi grāmatu "Leģenda rudenī", un maestro pārliecinājies, ka arī draugiem un cilvēkiem, ar kuriem kopā gadiem ilgi strādāts, viņš tomēr ir līdz galam neizprasts, katram - citādāks.
"Arvien biežāk redzu sevi maziņu...Tādu četrgadīgu puiku pie klavierēm...Šīs atmiņas manī rada kaut kādu īpatnu laimes izjūtu. Varbūt tāpēc, ka man piederēja šī pilnība - atrasties un augt godīgu un labestīgu vecāku paspārnē...Un tagad zinu droši: cilvēka audzināšanas pamatā ir nevis skola, bet gan ģimene. Mēs visapkārt redzam milzum lielu netīrību, bet tā nav bīstama tiem cilvēkiem, kuru dvēselē vecāki ielikuši gaišumu un labestību."*
- Vai atzīstat, ka esat iespaidojis un veicinājis Latvijas mūzikas attīstību pēdējos 50 gados?
- Es nedomāju, ka kaut ko nosaku. Vienkārši, es biju viens no pirmajiem, kas sāka aktīvi nodarboties ar latviešu estrādes dziesmu komponēšanu. Diezgan daudz laika esmu veltījis jaunu dziedātāju atrašanai, arī skološanai. Uz skatuves izvesti daudzi talantīgi dziedātāji. Ja tā ņem, tad mana ietekme ir bijusi. Es vēl joprojām ar lielāko prieku dodos uz skatuves. Skatuve un klavieres ir mana sirdslieta. Apkārt dziedātāji un klausītāji. Tur mana dzīve ir pagājusi. Es esmu lepns par to, ka Latviju esmu izbraukājis krustu šķērsu. Kur kāda dzīva radība ir bijusi, tur esmu spēlējis. Tagad, protams, mazāk, jo pienākuši citi laiki, ir mainījusies mūzikas mode. Man ir grūti spriest, kas ir manu dziesmu auditorija. Viena daļa ir vecākā paaudze, kas vēl atceras 60. un 70. gadus. Savu jaunību. Bet daļa ir jauni cilvēki. Manas dziesmas daudzi mūziķi pārveidojuši savā apdarē. Bet tas ir labi, jo man ir svarīgi, lai melodijas vēl izmantotu. Daudzi manas dziesmas izmantojuši dažādās variācijās. Kādreiz man tās patīk, citreiz jāpadomā, vai tiešām esmu šīs melodijas autors. Dzīve iet uz priekšu un tas ir jāpieņem.
Lai arī kā mēs diskutētu par dziesmu kvalitāti, es esmu pārliecināts, ka izšķirošais spēks ir melodiskums. Melodija, kas aiziet līdz klausītājam. Vai es ar to trāpu klausītāja sirdī, vai arī tā aiziet garām. Ja nebūs melodisku dziesmu, nebūs apmeklētu koncertu.
- Vai pēdējos gados nācies atklāt labu, talantīgu dziedātāju?
- Manā profesijā bez dziedātāja neiztikt. Es tur varu ņemties pie klavierēm, bet pietiek, ja uz skatuves iziet skaists dziedātājs ar labu balsi, atver muti, un skatītājs ir "pārgājis" viņa pusē. Vokālā māksla vienmēr bijusi daudz demokrātiskāka un klausītājiem tuvāka. Arī šodien ir labi dziedātāji. Bet ir divas problēmas. Latvijas teritorijā ir ļoti grūti atrast darbu, strādāt. Tādēļ nevar salīdzināt, kā koncerti bija apmeklēti padomju laikos un šodien. Cilvēki uz koncertiem vairs nenāk, jo trūkst naudas. Otra lieta - grūti atrast to mūzikas veidu, ko tauta vēlas dzirdēt. Protams, dziedātājam jābūt labai balsij, bet es tagad teikšu prastu frāzi - tā jāprot arī pārdot. Tie laiki, kad bija tikai viena televīzija un kultūras nama zāles lūza no klausītājiem, ir pagājuši. Nav ko gremdēties atmiņās.
-Vai atbalstāt dažādus konkursus, kur jauniem cilvēkiem dod iespējas uzsākt mūziķa karjeru?
- Agrāk bija viens liels konkurss "Mikrofona ieraksti" gada noslēgumā. Visi tam gatavojās. Tagad piedāvājums ir krietni plašāks. Man patīk konkursi, kur atklāj jaunus dziedātājus, piemēram, "Jaunās zvaigznes". Par "Eirovīziju" domas dalās. Neesmu šā konkursa fans. Es nevaru sēdēt zālē un klausīties, jo tad dzirdu visu, kas skan šķērsām, un tas man krīt uz nerviem. Visu redzu un dzirdu kā zem palielināmā stikla. Es domāju, ka Latvijā tomēr spēcīgāka ir nopietnā mūzika.
- Jūs esat pieredzējis arī to, ka dziedātāji aiziet savu dzīvi?
- Skatuve ir kā narkotika. Drausmīgs salīdzinājums. Bet tā sevī ierauj. To var dzirdēt arī no teātra cilvēkiem. Ja viņš teātrī ir iegājis, tad tur arī paliek līdz mūža beigām. Mūziķim lielākā traģēdija ir tā, ka viņi pārāk ātri iziet no modes. Publika viņus vairs nevēlas. Uz pirkstiem var saskaitīt arī pasaules mēroga māksliniekus, kuri līdz 80 gadu vecumam vēl ir bijuši pieprasīti. Maz ir tādu.
- Jums tomēr liktenis bijis labvēlīgs. Sākāt ar spēlēšanu restorānos un tagad esat tautas lutināts.
- Jā, visur esmu spēlējis. Kad sāku komponēt, man pat tāda doma prātā nenāca, ka kļūšu slavens. Man ir bijis pietiekami daudz apjūsmotāju un ir bijuši nāvīgi ienaidnieki. Tāda ir mākslinieka dzīve. Bet tas nav patīkami. Tikai ar dzelzs izturību un dzels nerviem to var izturēt. Lai arī man kādreiz saka, lai neņemu to visu galvā, es uzskatu, ka jebkurš iekšēji pārdzīvo riebīgi pateiktu vārdu, ar tīšu aizvainojumu domātu vārdu. It sevišķi interneta diskusijās var redzēt to "žulti", kas ir cilvēkos. Visa netīrība, beidzot apjaustā brīvība, ka varam teikt visu, ko gribam. Es esmu audzināts tā, lai cilvēkus neaizvainotu.
Kad ciemos atbrauc meita Anete ar mazmeitām, "tad es jūtos drošāk. Es zinu, ka mana pasaule turpinās, kaut arī, iespējams, apkārt viss šķobās un jūk. Mana mūzika bez mazmeitu dzīvīguma nebūtu nekas. Meitas Anetes piedzimšana izmainīja ne tikai manu ikdienu, bet arī mani pašu. Šķiet, tikai tad sapratu, kāda jēga ir dzīvei, kas atvēlēta katram cilvēkam. Arī mana mūzika palika spēcīgāka, dziļāka. Es nemēģināju tēva pienākumus novelt uz Lanas pleciem. Esmu mēģinājis Aneti audzināt tāpat, kā to darīja mans tēvs un māte. Vienīgi...Viņi abi bija sirsnīgāki, es esmu daudz vēsāks."*
-Vai tad, kadsākāt darboties politikā, jutāt īpaši vērstu sabiedrības attieksmi? Vai tas bija tā vērts?
- Dabīgi. Daudzu attieksme izmainījās. Mana iesaistīšanās politikā nespēlē lielu lomu. Es ne uz ko neesmu pretendējis, un politikā neesmu gājis ar mērķi ieņemt kādu amatu. Runājot atklāti, kas notiks tad, ja visi stāvēs malā? Arī tad labs gals nav gaidāms. Es taču skaidri saprotu, ka Saeima un parlaments nav domāts radošiem cilvēkiem. Tāpēc tikai daži tur esam palikuši. Daudzi tam visam ir atmetuši ar roku. Es politikā nekad neesmu vēlējies spēlēt teātri. No otras puses - vai atmoda būtu sākusies bez Latvijas inteliģences? Viņi bija tie, kas uzdrīkstējās runāt, rakstīt, dziesmās paust taisnību. Viņi savu labumu nemeklēja. Tikai vēlāk pie varas nāca tie, kas sagrāba miljonus. Taisnība jau ir, ka pēc visām revolūcijām visi gudri. Tad sāk meklēt, cik daudzi ir piedalījušies barikādēs. No sākuma bija maz, bet ar katru gadu izrādās - to skaits palielinās. Mēs kādreiz ņirgājāmies par to, cik tad daudzi palīdzējuši Ļeņinam nest to baļķi. Mēs tagad darām to pašu. Cik ilgi var dalīt medaļas?
"Mani nevajag uztvert kā tradicionālu politiķi: kāds esmu, tāds arī palikšu - visai rupjš un brīvs."*
- Ko jūs kā politiķis vēlētos dot latviešu tautai?
- Es gribu vienkāršu lietu - lai tauta dzīvotu normāli. Ideāli nekad nebūs, tomēr beidzot jārada apstākļi, lai vismaz trīs ceturtdaļas iedzīvotāju nebūtu jāpārdzīvo tas, ka viņi nevar samaksāt divus latus par koncerta biļeti. Es reiz redzēju, ka kāda tantiņa santīmus bija ievīķelējusi celofāna kulītē un devās pie kasieres, lai par sakrāto naudiņu nopirku biļeti uz manu koncertu. Viņa varbūt pusgadu ir likusi santīmu pie santīma. Tas jau ir nožēlojami. Ir nožēlojami, ja Latvijas laukos dzīvo tikai no pabalstiem un arī to pašu mazumiņu aiz bezcerības nodzer. Es neesmu par to, lai tādas nejēdzības turpinātos. Kādēļ šodien jātērē milzu līdzekļi armijas lietām? Kāpēc? Vai latvietis vispār saprot, pret ko karos? Aiziet milzīga nauda, bet valdība tikai runā, ka nevaram izremontēt Nacionālo teātri, ka nav naudas Dailes teātra remontam. Laukos uz izdzīvošanas robežas ir kultūras nami. Es gribu redzēt cilvēkus, kas normāli sestdienā un svētdienā privātajā automašīnā var ar ģimeni aizbraukt un bezrūpīgi atpūsties pie ezera.
Par prezidenta vēlēšanām. "Tā bija ļoti nepatīkama situācija. Jau biju finiša taisnē, jau vajadzēja sākt īsto cīņu...bet redzēju negodīgas spēles, un man vairs negribējās neko tālāk darīt. Redzēju, kā dažu partiju vadītāji pārvēršas par... Man pat neērti teikt, par ko viņi pārvērtās. Tomēr biju viens no tiem retajiem, kas zaudējot iegūst. Man ir profesija, kurā es varu atgriezties jebkurā gadījumā, varu darīt to, kas man patīk. Tagad jūtos laimīgs, ka neesmu Valsts prezidenta amatā. Ja mani ievēlētu, kādās spīlēs es nokļūtu!"*
- Cilvēki, kas jūs pazīst, mēdz teikt, ka maestro patīk melnais humors. Vai tā ir?
- Es esmu skatuves cilvēks un tur bez jokiem nevar. Protams, kādreiz es nošauju garām un pašam tad ir kauns, bet kādreiz man izdodas. Māksliniekam jāprot ne tikai dziedāt un spēlēt, bet arī kontaktēties ar klausītājiem. Piemēram, pasaules slavenākie izpildītāji gandrīz pusi koncerta runā par savu ģimeni, piedzīvojumiem. Bet mēs - dziedam.
"Daudzi domā, ka cilvēkus paņemu ar smaidiņu un ironiju, bet manī iekšā...vārās. Arī katra uzstāšanās man dārgi maksā. Bet to jau neviens nezina, pat nenojauš..."*
- Kāpēc jūs nekad neesat dziedājis?
- Dievs man nav devis balsi. Varbūt pat labi, ka nav devis. Dievs man nav devis rakstītprasmi. Ja man jāuzraksta kāds teksts, tas man sagādā lielas mokas. Tātad - par rakstnieku es nederu. Arī gleznotājs nevaru būt. Toties man ir dota iespēja spēlēt klavieres, komponēt. Tāpēc es to daru. Pret Viņa gribu es nedrīkstu sacelties, jo man ir jāsaka paldies par to, kas ir dots.
- Vai zināt, cik skaņdarbus un dziesmas esat sakomponējis mūža garumā?
- Var aptuveni kaut kādus ciparus skaitīt, bet man jau sen šis skaitlis ir sagājis sviestā. Godīgi sakot, Dievs mani ir lutinājis, jo man ir gājis pārāk labi. Un viss sasniegts, pateicoties vienkāršajiem latviešiem. Viņi mani atbalstīja, jo es kādreiz esmu trāpījis uz to stīgu, ko viņi jūt.
Manas melodijas nav grūtas. Ir tikai septiņas notis. Katrs komponists tās muļļā un liek pa savam. Tāpēc jau gudri cilvēki savulaik teikuši, ka ģeniālais Bahs esot apzadzis visus komponistus 500 gadus uz priekšu. Būtībā tā arī ir, jo viņa ērģeļu skaņdarbos jau viss sen jau ir uzrakstīts.
*citāti no E. Veidemanes grāmatas "Leģenda rudenī"

Citu datumu laikraksti

  • Annijas bode

    Viņa jau pati labi zināja, pēc kā Krišs nācis. Viņam kredīts bija parasta lieta, bet algas dienās tas tika nokārtots nekavējoties, labi zinot, ka jau...

  • Kalnu velosipēdisti atklāj jauno sezonu

    "Mežinieku" sporta bāzē pirms nedēļas pirmo "Alūksnes rajona kausa izcīņas 2003" posmu aizvadīja kalnu velosipēdisti."Mežinieku" sporta bāzē pirms...

  • Noslēdzas sacensību pirmais posms galda tenisā

    Ar ceturtās kārtas sacensībām galda tenisā 18.aprīlī Staros noslēdzās pirmais posms Jura Kravaļa piemiņas balvas izcīņā.Ar ceturtās kārtas sacensībām...

  • Annijas bode

    Tikai pēc laba brīža Annijai izdevās atminēt, ka Uģis sarunājas ar koka kluci, kas mazpamazām viņa rokās pārtop par vīriņu.2. Tikai pēc laba brīža...

  • Plūdu gadījumā jāsauc komunālais dienests

    Laikraksta "Alūksnes Ziņās" birojā saņēmām lasītāju jautājumu, ko darīt nelaimes gadījumā, ja applūst dzīvojamā platība, tādēļ lūdzām skaidrojumu...

  • Zemnieks tirgo augļu koku stādus

    Jaunalūksnes pagasta zemnieku saimniecība "Sprogas" 25. aprīlī atvēra dārzu centru Alūksnē. Tur var iegādāties augļu koku un puķu stādus plašākā...

  • Salāti “Rīts” un bumbieri alus mīklā

    Ir pavasaris, dabas atmodas laiks, kad visi gribam izskatīties skaisti un slaidi. Lai ēdienkartē samazinātu kaloriju daudzumu, piedāvāju gatavot...

  • Bumbieris karameles mērcē

    Bumbieris.Bumbieris 1 bumbieris 200 g ūdens 100 g cukura 2 anīsi Karamele 200 g cukura 50 g glukozes 75 g ūdens Cepums "Kokosriekstu...

  • Katrai puķei savs niķis

    Dīfenbahija. Dīfenbahiju dzimtene ir Vidusamerikas un Dienvidamerikas tropi. Dīfenbahijas ir izplatīts košumaugs, taču nozīmīgas ir tikai dažas no 30...