Zaķu dzimta

Turpinās no 26.aprīļa. “Drīz vien man tā smalkā parikte pansijas mājā apnika. Nu kā gan ne? Brokastu olas skaitījās vārītas, kaut gan zem čaulas tās bija tikai nedaudz cietākas, bet pārējā daļa bija neizvārījusies.

Turpinās no 26.aprīļa.
"Drīz vien man tā smalkā parikte pansijas mājā apnika. Nu kā gan ne? Brokastu olas skaitījās vārītas, kaut gan zem čaulas tās bija tikai nedaudz cietākas, bet pārējā daļa bija neizvārījusies.
Mājās paziņoju, ka es tādas neēdīšu, jo man, lauku bērnam, pusvāciešu smalkās pariktes nebija pieņemamas. Drīz vien paps mums ar māsu sameklēja dzīvokli Raiņa bulvārī, dažu minūšu gājiena attālumā no pilsētiņas centra - pie vecā Znota. Tur mums ar māsu un Austrai Kokai no pēdējās klases bija atsevišķa istaba ar ieeju no ielas puses. No kopā ēšanas ar saimniekiem kategoriski atteicāmies. Blakus dzīvoja šuvēja - vecmeita Meta. No Gulbenes pie viņas brauca brūtgāns. Metas istabā virs durvīm bija stiklots lodzinš. To arī es izmantoju, jo mani interesēja, kas tur notiek. Vienreiz man ļoti nelaimējās, tikko biju sākusi stutēt pie durvīm trepītes un biju līdz pusei augšā, tās slīdēja un es iegāzos pie viņiem istabā. Tad bēgu, ko kājas nes, atstādama trepes turpat. Meta šuva kleitas arī man, viņa katrreiz iedūra man ar adatu, tikai nezinu, vai tas bija tīšam vai nejauši. Citādi satikām labi.
Tur, kur dzīvoja meitenes bez vecākiem, biežāk nāca draugi. Reizēm sanāca pavisam liels pulciņš, tad pavisam klusu nosēdēt nevarējām. Kādam tikai vajadzēja parādīt ar pirkstu, lai smiešanās ietu vaļā. Nebija nemaz tik vēls, bet ienāca vecais Znots no savas istabas un skaitīja, ka mēs esot briesmīgi bērni. Viņa Robis stundām varot nosēdēt uz taburetes bez kustībām. Laikam jau vecu cilvēku bērni bija klusāki, jo vecajam Znotam bija septiņdesmit, bet Robītim tikai 10 vai 11 gadu.
Gadījās arī skumji brīži. Logu priekšā auga liels kastaņkoks. Kādā rītā, ejot uz skolu, ieraudzījām zaros karājamies trīs zēnu formas cepures. Izrādījās, ka iepriekšējā vakarā divas puišu kompānijas bija nolēmušas mūs apciemot, bet saplēsušies savā starpā, kuri ies pirmie. Strīdoties sasvieduši pretinieku cepures kokā. Māsa Nellija dabūja iedot vecajam Znotam vienu latu, lai cepures noņem no koka. Puikas laikam strīdu būtu noklusējuši, bet cepurēs bija iešūtas monogrammas, tāpēc visu uzzinajām. Mierizlīgums starp abām zēnu kompānijām notika mūsu mājā. Saimniekdēliņiem tētiņi deva kabatas naudu, mēs cienājāmies ar konfektēm. Vēlāk izrādījās, saimnieka dēls Robītis nebija nemaz tik kluss, jo, sēžot uz taburetes, viņu mocīja garlaicība un viņš caur atslēgas caurumu lūrēja, kas ienāk mūsu istabā. Es uztaisīju papīra trubiņu, piepildīju to ar tinti un iepūtu viņam acīs. Par tādu nodarījumu vecais Znots pasūdzējās mūsu papiņam. Papiņš gan klusu ducināja, ka ir nelabi darīts, bet arī viņam augšējā lūpa raustījās smieklos.
Pilsētiņa toreiz likās tik maza, skaista un omulīga. Uz katra stūra bija beķerejas. Tur bija dabūjami ūdenskliņģeri un runštiki - smalkmaizītes par četriem santīmiem gabalā. No rīta es paņēmu karstu runštiku, pārgriezu uz pusēm, uzliku sviestu, dzēru klāt kafiju vai pienu. Brokastis bija lieliskas. Alūksnē taisīja piena konfektes, bet tās nebija lētas, kilograms maksāja vienu latu un astoņdesmit santīmus. Arī pēc konfektēm mēs skrējām, tās bija svaigas, lipīgas un bezgala garšīgas.
Trešdienas vakaros viens krievs savā ceptuvītē Lielā Ezera ielā taisīja barankas. Ceturtdienās - tirgus dienās - tirgū mēs netikām, jo bija jāiet uz skolu, bet tirgus darbojas jau agri no rīta. Skolu kavēt nebija pieņemts. Mums skola likās svēta vieta, bija jāiet, jāmācās. Zinājām, ka pret skolotājiem ir jābūt pieklājīgiem, laikam nebija neviena bērna, kurš skolā būtu aizvainots. Arī skolēnu vidū nebija lielu strīdu, kaušanās gadījumu nebija. Bija, protams, visādas palaidnības, bet tās bija sīkas. Pēc ilgiem gadiem tās liekas skaistas un nevainīgas.
Vecāko klašu zēniem es acīs iekritu sava draiskuma dēļ, tādēļ tiku izmantota viena nedarba veikšanai. Atceros skolotāju Viktoriju Putniņu. Lielie zēni bija noskatījušies, ka viņa ezermalā peldas kopā ar virsnieka vietnieku Salmiņu. Viņi bija uzzīmējuši uz papīra viļņa galā Salmiņu un blakus Viktoriju ar visiem viņas apaļumiem, jo tie viņai bija izteikti. Zēni zīmējumu iedeva man, lika stundu laikā iziet no klases un uzlīmēt pie aktu zāles durvīm, cerēdami, ka tik mazu skuķi aizdomās neviens neturēs. Starpbrīdī visi pulcējās pie aktu zāles durvīm un skatījās. Arī es nevainībā blisināju savas skaistās actiņas, vērdamās uz durvīm. Atalgota no zēniem es tiku tā, ka skolas vakaros biju ļoti izdancināta. Skolotāja Šteinberga mani dejot bija iemācījusi, tas man tīri labi patika. Vienreiz gan tualetē lielās meitenes uz mani kliedza: "Varde, velcies uz māju, citādi iebāzīsim galvu podā!".
Dejot man patika, tāpēc turpmāk es uz tualeti negāju, bet uz skolas vakariem gāju vienmēr. Skolas vakari nebija bez priekšnesumiem. Skolotāja Šteinberga bija ievērojusi manu kustīgumu, tādēļ es arī tur bieži uzstājos ar vingrošanu un dejošanu."
Turpmāk - vēl

Citu datumu laikraksti