Zaķu dzimta

Pagāja jaukā vasara un manas bērnības skaistākais laiks. Ar Kārļa Ulmaņa gādību Alūksnē uzcēla trīs skolas - pagastskolu, pamatskolu un ģimnāziju.

Turpinās no 9.aprīļa
"Pagāja jaukā vasara un manas bērnības skaistākais laiks.
Ar Kārļa Ulmaņa gādību Alūksnē uzcēla trīs skolas - pagastskolu, pamatskolu un ģimnāziju. Pagastskola tika uzcelta kalnā, tā it kā noraudzījās uz leju pilsētā, uz divām savām māsām, kuras stalti izcēlās pārējo māju vidū. Skaisti!
Kad jaunās ģimnāzijas durvis vērās, arī es tur stāvēju. Mēs iegājām kā svētnīcā - tik gaiša un skaista bija skola. Skolas soli bija gaiši un lakoti. Divu gadu laikā, kamēr gāju skolā, neatceros nevienu gadījumu, ka kāds būtu aprakstījis solu vai sienu, nekas tāds pat netika dzirdēts. Tādēļ gaišie, lakotie oša koka soli allaž izskatījās kā jauni.
Skolā dežurants bija Bērziņš, viņš iezvanīja stundas un starpbrīžus, rūpējās par kārtību skolā. Starpbrīžu laikā otrajā stāvā staigāja meitenes, bet trešajā - zēni. Par kārtību gaiteņos rūpējās skolotāji. Bija skolas forma, mēs ar to lepojāmies, sevišķi jau ar formas cepurēm. Tā bija tumši zila berete ar zeltītu svītriņu apkārt un monogrammu "AG". Tikai mums, mazajiem, ļoti nepatika, ka tās ir tik jaunas un svaigas, ne tādas kā vecāko klašu skolēniem, kuras jau bija pabalējušas un skaisti piekļāvās galvai. Nēsājām tumši zilu formas tērpu - tumši zilu kleitu, baltu krādziņu un manžetēm. Protams, vēl bija melns priekšauts. Kurpju papēži nedrīkstēja būt augstāki par trīs centimetriem. Skolas direktors bija nolēmis, ka jānēsā melnas zeķes, tā bija traģēdija. Mums tās ļoti nepatika, kā atnācām no skolas mājās, uzreiz rāvām tās nost.
Pirms stundām no rītiem aktu zālē notika lūgšana. Mācītājs Kņezs - Kņezinskis skaitīja lūgšanu un dziedāja garīgas dziesmas. Vecāko klašu zēni uzvedās nekrietni, rokas salikuši uz vēdera, tie dziedāja, lietodami nerātnus vārdus, tā izraisot jaunākajos skolēnos smieklus. Vingrošanas stundas notika atsevišķi, meitenēm tās vadīja skolotāja Šteinberga, zēniem - skolotājs Šlesers. Mūs mācīja arī dejot, tad stundas notika kopā ar zēniem. Skolotāja Šteinberga ar skolotāju Šleseru dejoja pa priekšu, mēs - aiz viņiem. Neiztrūkstoša deja bija polonēze, bez tās neiztika svinīgo vakaru deju atklāšanas reizēs. Neatceros, ka būtu radusies problēma pīpēšanas vai dzeršanas dēļ. Varbūt tas bija vecāku lielās atbildības dēļ, jo bija jāmaksā liela skolas nauda. Savukārt vecāki prasīja no bērniem pieklājīgu uzvešanos un labu mācīšanos.
Skolotāja Šteinberga bija neliela auguma, sīciņa, bet fifīga kundze. Viņa ļoti mīlēja skolēnus, īpaši tos, kam patika vingrot un dejot. Skolotājs Šlesers bija neliela auguma vecpuisis, bet ļoti kustīgs. Ar viņu reiz notika interesants atgadījums. Pirmajā mācību gadā mēs dzīvojām pansijā Grosmaņu mājā, iepretim luterāņu baznīcai. Pansijā uz pusdienām nāca skolotāji, kam nebija ģimenes - Šlesers, Pelēce.
Kādu dienu sēdējām ēdamistabā pie galda. Ienāca skolotājs Šlesers un novilka galošas koridorā, bet es ieraudzīju, ka viņam kājās ir vēl vienas galošas, tas bija tik smieklīgi, ka es ēdienu nevarēju norīt, tas spruka pāri visam galdam. Par to saņēmu bezgalīgi lielu nosodījumu. Mani aizdzina no galda, bet es turpināju smieties. Izrādījās, skolotājs Šlesers, iepriekš būdams frizētavā, savas galošas aizmirsis novilkt, bet, ejot projām, savām virsū uzvilcis svešas. Mani pratināja, kādēļ es tā smejos, es norādīju uz skolotāja kājām. Toreiz gan smējās visi, bet bez pusdienām atstāja mani."
Turpmāk - vēl

Citu datumu laikraksti