Zaķu dzimta

Tas bija tik sen, kad latvietim nepiederēja pat saujiņa zemes, viņš bija kalps svešai ļaunai varai.

Tas bija tik sen, kad latvietim nepiederēja pat saujiņa zemes, viņš bija kalps svešai ļaunai varai.
"Šis stāsts aizsākas vairāk nekā pirms simts gadiem," tā saka Jausma Podegrade. Viņa ērti iekārtojas dīvāna stūrī un sāk atcerēties to, ko kādreiz stāstījuši vecmamma, vectēvs, māte, tēvs un ko atceras pati.
Mans vectēvs un vecāmāte bijuši baronu Volfu kalpi Lāsberģa muižā. Ļoti skaistā vietā Alūksnes ezera krastā, ar krāšņu parku, kur pils spoguļojusies ezerā. Viņi audzinājuši divus dēlus - Jāni un Voldemāru. Kad Voldiņam palikuši pieci gadi, sākušās ganu gaitas, viņš sācis ganīt cūkas pie svešiem peļņā. Jānītis par Voldiņu bijis pāris gadus vecāks. Cūku ganīšana notikusi pie Igaunijas robežas. Kādu dienu garām zēniem zirgos jājuši igauņi. To redzēdami, viņi uzkāpuši uz liela akmeņa un ņēmušies igauņus apdziedāt:
"Igaunītis velna bērns,
Ķēves piena putru strēba,
Sies tev rokas, sies tev kājas,
Sies tev bomi pakaļā..."
Igauņu puiši, to dzirdēdami, apskaitušies ne pa jokam, nolēkuši no zirgiem un dzinušies zēniem pakaļ. Voldiņš bijis tik mazs augumā, kā notupies turpat aiz akmens un nav bijis pamanāms, bet vecākais, Jānis, nav varējis noslēpties. Viņš no lielā izbīļa sācis raustīt valodu. Voldiņa un Jāņa vecāki par pāridarījumu igauņus iesūdzējuši tiesā. Vecāmāte bieži atcerējusies, kā palaidņu puiku dēļ dabūjusi pie tiesas iet.
Ātri vien pagājusi vasara ar agru celšanos un ganos iešanu. Pienācis rudens ar brīnišķīgu lapu zeltu, tikpat ātri uzsnidzis arī pirmais sniegs. Tēvam bijis jābrauc pēc dēļu peļņas, viņš sajūdzis zirgu un devies ceļā uz Igauņu pierobežu. Pagājusi viena diena, otrā un trešā, bet tēvs, peļņas vedējs, nebraucis. Domājuši jau, ka tik kas nelabs nav noticis. Pēc nedēļas braucējs parādījies. Ragavas bijušas tukšas, pat salmu nav varējuši atrast. Zirdziņš knapi vilcis kājas, tik novārdzis bijis, bet tēvs arvien vēl bijis "dūšā". Viss kļuvis skaidrs bez jautājumiem un paskaidrojumiem.
Uz Ziemassvētkiem māte sagrabinājusi dažas saujas miltu un rozīnes. Iejaukusi mīklu bļodiņā un uzlikusi uz mūrīša, lai rūgst. Kad viņa atgriezusies no darbiem kūtī, uz mūrīša noliktā bļodiņa bijusi gandrīz tukša. Ak vai! Atkal bija darbojušies abi draiskuļi - Jānis un Voldiņš. Zēni visus svētkus bija mocījušies ar vēdergraizēm. Kad viņiem atgriezusies ēstgriba, svētki jau bijuši cauri un svētku labumi arī bijuši apēsti. Māte bērnus pat neesot sabārusi, jo atcerējusies savas grūtās bērnu dienas.
(Turpinājums sekos)

Citu datumu laikraksti

  • Invalīdi var uzdot jautājumus

    Labklājības ministrija informē, ka ir pieejams jauns bezmaksas tālrunis - 8002080, uz kuru zvanot cilvēki var saņemt atbildes uz jautājumiem par...

  • Vēlas noteikt stingru darba aizsardzību

    Zemkopības ministrija ir izstrādājusi un iesniegusi valdībai izskatīšanai noteikumu projektu par darba aizsardzības prasībām mežsaimniecībā.Zemkopības...

  • Pilsētā autobusu kustības saraksti būs

    “Alūksnes Ziņās” ir vērsušies vairāki lasītāji un izteikuši priekšlikumu, ka Alūksnes autopieturās, kas atrodas pilsētas teritorijā, vajadzētu...