Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Zem palmas izdzert tasi turku tējas

Par Turciju runā daudz. Visi zina kaut ko pateikt par šo zemi. Katram ir savs viedoklis. Nepareizs vai pareizs.

Par Turciju runā daudz. Visi zina kaut ko pateikt par šo zemi. Katram ir savs viedoklis. Nepareizs vai pareizs. Turcija ir jāizjūt. Jāizsmaržo, jāizgaršo, jāaptausta. To var izdarīt, esot Turcijā. Krasi atšķiras iespaids, ko var gūt par šo zemi, ja to apmeklē tūrisma vai izklaides brauciena laikā.
Īsto Turciju var iepazīt, iejūkot tās pilsētu ļaužu pūlī, karstot saulē, ēdot kebabus parastā krodziņā un kaulējoties ar tirgus pārdevējiem par labāku cenu. Tā Turcija, ko redz populārajās pludmalēs vai pilsētu centros, nav patiesākā. Viss izskatās kā uz pastkartes, bet nav īsts. Tūrisma Turcija ir viena pasaule, bet tā - trokšņainā un juceklīgā - cita.
Skaistums un bagātība - veiksme un posts
Man bija iespējams iepazīt abas. Nedevos uz šo zemi, ceļojumu somā ieliekot tikai plānas vasaras kleitas un peldkostīmus. Devos, lai piedalītos Eiropas Padomes rīkotajā seminārā “Mācīties dzīvot kopā multikulturālā/vienlīdzīgā sabiedrībā”. Trāpīgāku vietu semināra norisei par multikulturālisma jautājumiem atrast nav iespējams, jo Turcijā dzīvo cilvēki no visas pasaules. Uz ielas var dzirdēt runājam daudzās valodās. Oficiālā ir turku valoda, bet lieto arī kurdu, arābu, armēņu, grieķu un citas valodas. Turcija robežojas ar Bulgāriju, Grieķiju, Sīriju, Irāku, Irānu, Azerbaidžānu, Armēniju un Gruziju. Jebkurā vietā var redzēt Turcijas karogu, kas sākotnēji bija Osmaņu impērijas karogs - uz sarkana fona ir attēlota zvaigzne un pusmēness. Šobrīd Turcija ir neatkarīga republika ar 81 provinci. Agrāk tā ir bijusi daudzu kultūru centrs. Zemes skaistums un bagātība vienlaikus ir tās veiksme un posts. Te ir gribējuši dzīvot un valdīt daudzi. Turcija piederējusi gan hetu valstij un Romas impērijai, gan Maķedonijas Aleksandra un Osmaņu impērijām.
Viesmīlība nozīmē pelnīt daudz naudas
Diena, kad devos uz Turciju, Latvijā bija lietaina un auksta. Izkāpjot no lidmašīnas Antaljas lidostā, sejā iesitās karsta gaisa vilnis. Līdz lidmašīnai, kas mani vedīs uz galamērķi - Stambulu - vēl atlikušas sešas stundas, tāpēc dodos iepazīt nelielo, bet krāšņo Turcijas atpūtas pilsētu. Biju dzirdējusi, ka Turcija ir viesmīlīga un skaista zeme, bet nekad nebiju domājusi, ka tik ļoti skaista. Tas nerada izbrīnu, jo būt viesmīlīgam turkiem nozīmē iespēju pelnīt daudz naudas. Var maksāt turku lirās, dolāros un eiro. Pāris minūšu laikā Antaljas lidostas bankā kļuvu par miljonāri, jo liru vērtība ir ārkārtīgi zema, tāpēc iepirkšanās notiek miljonu apmēros. Lidostā iepazinos ar taksometra šoferi, ko neilgā ceļojuma laikā satiku vairākkārt.
Jākaulējas par preces cenu
Antaljas vecpilsētas ieliņās atrodas neskaitāmas turku suvenīru bodītes un kafejnīcas. Gan Antaljā, gan citās Turcijas pilsētās iepērkoties obligāti ir jākaulējas par preces cenu. Paši tirgoņi atzīst, ka pircēju, kas iegādājas preci bez kaulēšanās, sagaida liela laime, bet parasti sākuma cena ir gandrīz uz pusi lielāka par patieso preces vērtību. Pārdevēji laipni apjautājas, no kurienes esmu. Parasti gan viņi nezina, kur atrodas Latvija. Tomēr sarunu turpina, jo pārdot preces tirgoņiem ir ārkārtīgi svarīgi. Kaulēties var ilgi, bet, kad tirgotājs cenu vairs nenolaiž, tad skaidrs, ka zemāk nebūs. Vēl būtiski ir atcerēties, ka prece ir jāpērk, ja uzsākta kaulēšanās. Mazajos ielu veikaliņos var nopirkt spilvenus, dažādus turku ornamentiem apgleznotus šķīvjus, rotaslietas, apģērbus un simtiem citu sīkumu. Ielās netrūkst arī tik pazīstamo “Coca - Cola” reklāmu. Veikalos var iegādāties daudzas no tām precēm, kas pieejamas arī pie mums.
Pilsēta starp divām pasaules daļām
Vakarā no Antaljas lidoju uz Stambulu. Turcijas galvaspilsēta ir Ankara, bet Stambula arvien ir sabiedriskās dzīves un kultūras centrs. Stambulas lidostā valda tumsa. Ar taksometru neprātīgā ātrumā izbraucam cauri pilsētai, šķērsojam Bosfora jūras šaurumu, kas sadala pilsētu divās daļās - Eiropas un Āzijas.
Stambula ir vienīgā pilsēta pasaulē, kas atrodas divās pasaules daļās. Tā ir sena un ļoti liela pilsēta, kurā dzīvo apmēram 12 miljoni iedzīvotāju, bet turki paredz, ka nākamo desmit gadu laikā šis skaitlis dubultosies. Vieta, kur notiks seminārs, atrodas privātas universitātes teritorijā Āzijas pusē, tāpēc jau pirmajā vakarā redzu pilsētas gaismas, tumsā saskatu izgaismotās mošejas.
Ielas pārpilda cilvēku pūļi
Nākamajā dienā ir laiks apskatīt Stambulas vecpilsētu. Lai labāk iepazītu patieso Turciju, līdz prāmju piestātnei Āzijas pusē dodos ar taksobusu. To nenožēloju, jo brauciens ved cauri Āzijas puses turku dzīvojamajiem mikrorajoniem. Diemžēl ielās valda netīrība un bezgaumība. Māju sienas ir nolīmētas ar reklāmām. Auto radītais troksnis - apdullinošs.
Nokļūt no Āzijas puses uz Eiropas pilsētas daļu var ne tikai šķērsojot tiltus, bet izmantojot arī pasažieru prāmjus. Prāmju piestātnē vietējie zvejnieki ķer zivis, turpat tās cep un žāvē. Man nevienu no tām nogaršot negribējās, jo nebiju pārliecināta par piestātnes ūdens tīrību. Turpat var nopirkt arī ceptas un svaigas kukurūzas vālītes, augļus un citas ātras uzkodas.
Lai orientētos milzīgajā pilsētā, vajadzīga karte, bet vecpilsētu var apskatīt arī bez tās. Jau no krietna attāluma var redzēt mošejas un minaretus, kas izskatās kā kosu vālītes, kas stiepjas debesīs. Ielas pilda cilvēku pūlis, bet nav brīnums, jo dienā liela daļa no visiem 12 miljoniem iedzīvotāju dodas savās gaitās. Kur tad vēl lielais tūristu skaits! Tradicionālais salīdzinājums par skudru pūzni ir patiesi atbilstošs. Man tā arī neizdodas izprast transporta kustības principus. Vienīgie, kas organizē kustību ielās, ir luksofori.
Skaņas, kuras nav iespējams aprakstīt
Stambulas vecpilsēta pārsteidz ar skaistumu un majestātiskumu. Šajā pilsētas daļā ir redzami mākslas meistardarbi, piemēram, Konstantīna hipodroms, Svētās Sofijas katedrāle, Suleimana mošeja, Topkapi pils, īpašs ūdens kolektors un Lielais tirgus. Esmu pilsētā laikā, kad notiek kārtējā lūgšana. Dzerot svaigi spiestu apelsīnu sulu, kura garšo citādāk nekā Latvijā, pēkšņi atskan lūgšanu teksti. Balsis skan no visām pusēm, un šķiet - pat gaiss pamirst, jo tās ir skaņas, kuras nav iespējams aprakstīt. Tās ir jādzird. Rodas sajūta par pašas niecību uz zemes un kāda lielāka spēka eksistenci. Kad lūgšanu laiks ir beidzies, atkal ir iespējams doties apskatīt mošejas. Pirms doties uz vienu no tām, apmeklēju nelielu tirdziņu. Pārdevējs, pie kura esmu nolēmusi iegādāties ar turku ornamentiem rotātu šalli un spilvenus, zina, kur atrodas Latvija, pazīst basketbolistu Kambalu un ar nopietnu sejas izteiksmi prot nosaukt latviešu tautas deju raksturīgās pazīmes. Kaulējos, mans pirkums ir daudzu miljonu vērts, tāpēc viņš vairākkārt pacienā mani ar turku tēju, kas atšķirībā no turku kafijas garšo ļoti labi. Tēju pasniedz īpašas formas krūzītēs. Uz ielas redzēju jaunieti, kas, salicis piepildītas tējas krūzītes uz auklās iekārtas paplātes, nesa tās, paplāti švuncīgi šūpojot. Laikam tējas neizšļakstīšanās noslēpums ir krūzīšu īpašajā formā.
Par fotografēšanu prasa piecus dolārus
Pēc iepirkšanās dodos uz Zilo mošeju, kas atrodas tieši pretī Svētās Sofijas katedrālei. Stāsts par šo mošeju vēsta, ka sultāns Ahmets I vēlējies, lai izgatavo zelta minaretu, jo sultāns vēlējās pārspēt Svētās Sofijas katedrāles krāšņumu. Zelts turku valodā ir “altin”. Arhitekts pārprata sultānu, jo vārds “alti” turku valodā nozīmē “seši”. Tāpēc šai mošejai ir seši minareti. Ārā ir ļoti silts, tāpēc esmu ģērbusies vasaras kleitā. Mošejā mani nelaiž. Vispirms jānovelk kurpes un ap kailajiem pleciem jāapliek lakats. Maisiņus novilktajiem apaviem un zilas krāsas lakatus izsniedz pie ieejas. Celtnes iekšienē apjūku no tās krāšņuma un lieluma. Apaļos kupola griestus rotā dažādu krāsu mozaīkas. Īpaši populāra Turcijā ir zilā krāsa, kas atgādina Vidusjūras ūdens zilo krāsu.
Svētās Sofijas katedrāli uzskata par visu laiku vienu no ievērojamākajiem arhitektūras pieminekļiem. Katedrāles iekštelpas platība ir 25 kvadrātkilometri. Tā celta 6. gadsimtā uz nodedzinātas bizantiešu katedrāles drupām, lai kļūtu par nozīmīgāko svētnīcu kristīgajā pasaulē. 15. gadsimtā to pārveidoja par mošeju ar četriem minaretiem. Šobrīd lūgšanas tajā vairs nenotiek, bet mošeja ir tūristu iecienīta vieta - muzejs. Apkārtējos parkos aug palmas, zied dažādu krāsu puķes. Parkā pastaigājas dīvainās platās biksēs un krāšņās žaketēs tērpti vīri, uz muguras nesdami kannas ar ķiršu dzērienu. Esmu brīdināta, lai nemēģinu šos vīrus fotografēt, jo viņi par to prasa piecus dolārus. Ja tos nemaksā, uzrodas vesels bars vīru un visi, skaļi kliedzot, metas pakaļ skopajam tūristam.
Harēmam - speciāla saldumu istaba
Topkapi pils ir krāšņa kā visas Turcijas celtnes. Tas, kas Latvijā šķistu bezgaumīgs un pārāk krāšņs, šeit iederas. Zelts, dažādu krāsu sajaukums, telpu plašums - viss veido pili, kurā ir sultāna harēms. Interesanti, ka harēmam bijusi sava saldumu istaba. Fantazēju, kā gan te varēja izskatīties laikos, kas sultāns dzīroja. Pa ilgiem laikiem atkal vēlos, lai būtu pieejama laika mašīna, kas mani aizvestu pagātnē. Vēl jo kārdinošāka ir vēlme apsēsties sultāna tronī. Liekas, ka esmu kādā nereālā pasaulē.
Vecpilsētas iepazīšanu noslēdzu ar Lielā tirgus apmeklējumu, kas arī ir sava veida muzejs un apskates objekts. Acis žilbst no zelta krāšņuma, izšuvumu kalniem un apgleznotajiem traukiem. Interesanti, bet zeltu te pārdot uz svara neatkarīgi no tā izstrādes smalkuma. Var nopirkt ļoti kvalitatīvas dažādu populāru pasaules dizaineru apģērbu un aksesuāru kopijas. Kārdinājums ir vilinošs.
Neiespējami izsekot visam, kas notiek apkārt
Nākamās trīs ir semināra dienas. Seminārā piedalās pārstāvji no dažādām Eiropas valstīm, visvairāk ir Turcijas pārstāvju. Pārsteidzoši, bet lielākā daļa no viņiem nerunā angļu valodā, tāpēc ir nepieciešami tulki, kas krietni apgrūtina saziņu. Interesanti salīdzināt dažādo semināra dalībnieku vērtību sistēmu, uzskatus par multikulturālisma jautājumiem, rīcību un spēju diskutēt. Krasi jūtama reliģijas ietekme spriedumos. Daudzas lietas skata caur reliģisko prizmu, bet tas ir interesanti. Katru vakaru semināra organizētāji cenšas mūs iepazīstināt ar Stambulu. Vienā no vakariem ir izbrauciens ar kuģīti pa Bosfora jūras šaurumu.
Krietni tuvāk var apskatīt salas, uz kurām agrāk esot izsūtītas nogrēkojušās sultāna meitas. Ja trimda ir tāda, tad es zināmu laiku būtu ar mieru tādā doties. Uz kuģīša pasniedz tradicionālas vakariņas turku gaumē. Ar mums tikties ierodas pat dažādas augstas Turcijas amatpersonas, jo seminārs Turcijā pašiem turkiem ir nozīmīgs pasākums. Amatpersonu ierašanās līdzinās kadriem no filmas “Vīri melnā” - ir miesassargi, notiek intervijas. No kuģīša var redzēt visu Stambulu, kas atrodas krastos.
Arhitektūras pieminekļi ir kā liecinieki dažādo kultūru eksistencei pilsētā gan tagad, gan agrāk. Acis nespēj izsekot visam redzētajam. Turku gaumē pagatavotās vakariņas garšo lieliski. Man īpaši - turku saldumi, kas nopērkami arī Latvijā, bet garša krietni atšķiras.
Māca dejot, skanot turku mūzikai
Citā vakarā mūs ved uz restorānu, kas atrodas Bosfora ūdeņu krastā. Semināra dalībniekiem par godu ir uzaicināts populārs turku dziedātājs, kas izpilda moderno mūziku. Mūzika ir tāda, kāda bija pie mums pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, tomēr ausij tīkama, interesanta un neparasta. Restorānā mums māca, kā dejot pie turku mūzikas. Īpaši plastiskas ir turku meitenes, vīriešiem raksturīga aktīva lēkšana aplī. Dejojot un baudot visus restorānā pasniegtos gastronomiskas labumus, laiks paiet ātri.
Nākamās dienas vakarā atliek tikai skumji noskatīties caur lidmašīnas iluminatoru uz Stambulu. Ticu, ka katrs no mums atstāj daļu no sevis tur, kur ir bijis un ko ir iemīlējis. Zinu, ka daļa no manis paliks arī šajā pasaules daļā starp jūrām un kalniem. Iespējams, kādreiz ar to vēl tiksimies...
Ar pasaules malas izjūtu sirdī
Atpakaļceļā atkal jālido caur Antaljai. Šoreiz te pat jānakšņo. No viesnīcas loga paveras skats uz visu pilsētu, kuras nomalē redzami kalni - pasaules malas sajūta. Vakarā kopīgi ar otru Latvijas pārstāvi dodamies baudīt Turcijas naktsdzīves piedāvātos labumus.
Jūras krastā atrodas neskaitāmi tūristiem paredzēti naktsklubi un kafejnīcas. Izvēlamies nelielu kafejnīcu, kura izskatās patiesi turciska - jāsēž uz zemiem soliem, kas pārklāti no dažādu krāsu dzīpariem austiem pārklājiem. Ja jau esam Turcijā, izlemjam, ka pīpēsim ūdenspīpi. Smaržo un garšo lieliski. Izdzeram arī tradicionālās tējas tasi un jūtamies pilnībā piederīgas šai kontrastu zemei.
Ir pilnmēness, kas uz jūras veido gaismas ceļu. Tumsā mazliet spocīgi izskatās palmu silueti. Līdz lidmašīnai atlicis krietns laika sprīdis, tāpēc nolemju izpeldēties Vidusjūras ūdeņos. Ūdens ir tik zils un silts, ka tajā var peldēt ilgi. Negribas kāpt krastā. Tūrisma sezona ir noslēgusies. Pludmale - salīdzinoši klusa. Zem kājām ir tikai oļi, tāpēc šī nemaz nelīdzinās Latvijas smilšainajai jūrmalai.
Atpakaļceļā uz pilsētas centru vēlreiz uzlūkoju statuju, kas veltīta Turcijas Republikas dibinātājam Kemalam Ataturkam. Tā ir kaut kur redzēta mākslas izteiksmes forma - piņķerī savērsies zirgs ar jātnieku un vēl kaut ko. Ataturka attēls rotā pat naudas banknotes, visur ir izvietoti Turcijas atbrīvotāja fotoattēli, stāstīti nebijuši mīti. Sava veida varoņa kults turku gaumē.
Lidostā pagūstu nofotografēties ar jau minēto taksometra šoferi un iekāpt Latvijas krieviski runājošo pārpildītā lidmašīnā.
Jau labu laiku esmu Latvijā. Vēl arvien neesmu atmetusi domu par to, ka gribu nopirkt lielu palmu puķu podā, vakaros apsēsties zem tās, sakrustot kājas, tērptas turku čībās, un izdzert vienu tasi turku tējas tepat Latvijā, kad aiz loga puteņo Latvijas ziema.
Fakti
- Turcija ir valsts Rietumāzijā un Eiropas dienvidaustrumu daļā. Tā robežojas ar Irānu, Irāku, Sīriju, Grieķiju, Bulgāriju. Ziemeļos tās krastus apskalo Melnā jūra, dienvidos - Vidusjūra, rietumos - Egejas jūra. Eiropas un Āzijas daļu šķir Marmora jūra, Bosfora un Dardaneļu jūras šaurums. Egejas jūrā Turcijai pieder Imrozas, Bozdža, Adas un citas salas.
- Turcijas kopējā platība ir 780,6 tūkstoši kvadrātkilometru.
- Valstī dzīvo vairāk nekā 49 miljoni iedzīvotāju.
- Galvaspilsēta ir Ankara.
- Oficiālā valoda - turku.
- Naudas vienība - Turcijas lira.
Turcijas arhitektūra un māksla
Turcijas teritorijā saglabājušies daudzi pirmatnējās mākslas pieminekļi, kā arī Seno Austrumu despotiju laikā radušies mākslas darbi. Viduslaiku turku māksla veidojusies, saplūstot Irānas, Gruzijas, Armēnijas, arābu valstu, Bizantijas, kā arī seldžuku kultūras tradīcijām. Jau 12.gadsimta beigās un 13.gadsimta sākumā cēla nocietinājumu ietvertas pilsētas ar citadeli un savstarpēji izolētiem kvartāliem. Sakrālajā arhitektūrā izplatījās medreses, kuru kompozīciju centru veidoja atklāts pagalms vai ar kupolu segta zāle. Laicīgajā arhitektūrā attīstījās karavānserālu un pirtu celtniecība, kuru dekoratīvajā apdarē plaši izmantoja ciļņus ar ģeometriskiem vai stilizētiem augu valsts ornamentiem. 14. un 15.gadsimtā celtniecībā dominēja vienkāršas, regulāras formas. 16.gadsimta otrajā pusē pilsētās cēla lielus arhitektūras ansambļus. Grandiozitāti telpiskajā risinājumā ieguva kupola celtnes. Dzīvojamo ēku arhitektūru pārstāvēja pildrežģu būves ar izvirzītiem augšstāviem.
Iedzīvotāji
Turcijā 85,7 procenti iedzīvotāju ir turki. Austrumu daļā dzīvo kurdi. dienvidaustrumos - arābi, adigejieši, ubihi, čečeni un citi. Ziemeļaustrumos - lazi, gruzīni, azerbaidžāņi un turkmēņi. Eiropas daļā - bulgāri, albāņi, grieķi. Lielākā daļa ticīgo ir musulmaņi. Iedzīvotāju dabiskais pieaugums vidēji ir trīs procenti gadā. Iedzīvotāju vidējais mūža ilgums: vīriešiem ir 56 gadi, sievietēm 60 gadi. Apdzīvotības blīvums ir vairāk nekā 62 cilvēki uz kvadrātkilometru. Visvairāk apdzīvota ir Stambulas pilsētas apkārtne.
Daba
Lielākā Turcijas daļa atrodas Mazāzijas pussalā. Turcija pārsvarā ir kalnu zeme un tās teritorijas lielāko daļu aizņem tuksnešainā Mazāzijas kalniene. Turcijā ir biežas zemestrīces, kas mēdz būt arī postošas. Ir daudz ezeru, kuru kopējā platība aizņem deviņus tūkstošus kvadrātkilometru.
Turcijai raksturīga liela augu valsts dažādība. Valsts austrumu daļas kalnu nogāzes aizņem meži, kuros aug kastaņas, skabārži, egles, melnalkšņi. Ir biezs pamežs, kam raksturīgas rododendru audzes, ir lauri, mirtes, kā arī daudz liānu. Egejas un Vidusjūras piekrastē sakņojas mūžzaļie augi, piemēram, cipreses, mirtes, savvaļas olīvkoki un krūmveida ozoli. Vietām kalnos aug Libānas ciedri. 16 procentus valsts teritorijas aizņem krūmāji un meži, kuros mīt stirnas, meža cūkas, lāči, leopardi, stepju rajonos - vilki. lūši, šakāļi, lapsas, antilopes, īsbārdainās kazas, ir daudz putnu un grauzēju.

Citu datumu laikraksti

  • Vēsā rudens vakarā baudīsim karstu saldēdienu!

    Kamēr vēl augļos, ogās un dārzeņos vitamīnu ir papilnam, varam tos izmēģināt un nobaudīt dažādos ēdienos. Pagājušajā sestdienā piedāvājām pagatavot...

  • Nemeklē lielu laimi, bet atrod jaunas pārmaiņas

    Baltijas Tranzītu bankas Alūksnes filiāles direktore Ilze Merga ir kurzemniece, nāk no Kuldīgas. Pirmajā tikšanās reizē ar viņu nekas neliecina par...

  • Labas uzvedības ABC

    Piemērotas frāzes, ko komunikabls estēts var izmantot, aizgājis viesos.Piemērotas frāzes, ko komunikabls estēts var izmantot, aizgājis viesos. -...

  • Rajonā joprojām trūkst zobārstu

    Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums.Alūksnes rajonā joprojām aktuāla problēma ir zobārstu trūkums. Ar “Alūksnes Ziņu”...

  • Finišē kalnu velosipēdisti

    Pie Alūksnes ezera, Tempļakalna pakājē sestdien, 18.oktobrī, uz atklātā Alūksnes rajona čempionāta noslēguma sacensībām pulcējās 66 kalnu...

  • Vai tas ko mainīs?

    Aizliegts auglis vienmēr ir saldāks. Diemžēl tas ir neapgāžams fakts. Jo vairāk tev atkārtos, ka nedrīkst TO un TO, notiek gluži pretēji - roka...