Zemes klēpī gulda cilvēku, tuviniekiem nezinot

Ikdienā mūsu domas ir citviet – darbos un laimes mirkļos, tomēr ikvienam diemžēl dzīvē nākas vai nāksies sastapties arī ar nāvi. Lai gan šī tēma ir sensitīva gan jaunam, gan vecam un par to publiski nerunā bieži, tomēr šī ir reize, kad ir vērts pievērst uzmanību arī šādam tematam. To, kāda būs cilvēka nāve, var lemt tikai liktenis. Tomēr ikviens ir pelnījis būt pienācīgi apbedīts. Neatkarīgi no tā, vai nelaiķim tuvinieki ir vai nav. Brīdinām, ka laikrakstā redzamie attēli var būt nepatīkami.
Pagājušā gada 2. decembrī Valkā kādas dzīvojamās mājas iemītnieks pievērsis uzmanību tam, ka 83 gadus vecās kaimiņienes Birutas (dzimusi Alūksnē) durvis stāv pusvirus. Tas radījis manāmas bažas, tādēļ devies noskaidrot, vai kundzei viss kārtībā. Ierodoties kundzes guļamistabā, secināts, ka diemžēl viņa ir mirusi. Mirusi bioloģiskā nāvē, savā gultā.
Konstatējot šo faktu, vīrietis zvanījis nama pārvaldniekam un, kā ierasts, sekojošas visas pārējās darbības – zvans Neatliekamajai medicīniskajai palīdzībai un Valsts policijas Valkas iecirknim.
Nama pārvaldnieks Māris stāsta - policijai ierodoties notikuma vietā, viņš ar policijas pārstāvjiem sazinājies telefoniski, jo pats atradies citviet, un sākotnēji jau norādot, ka kundzei piederīgie esot – Alūksnē.
(Turpinās no 1. lappuses)

Pēc izmeklēšanas Valsts policijas slēdzienā tiek norādīts: “Paziņojums, ka 2. decembrī Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta darbinieki Valkas novada Valkā konstatēja Birutas Eglītes bioloģisko nāvi. Pārbaudot personu IS “PDP” (datu bāze), tika konstatēts, ka B. Eglītei nav radinieku, kuri varētu veikt personas līķa apglabāšanu, tāpēc tiek lūgta palīdzība Valkas novada sociālajā dienestā.”
Līdz ar to nākamās darbības veic Valkas novada sociālais dienests, slēdz līgumu ar Valkas apbedīšanas biroju “Elston”, un nelaiķe 7. decembrī tiek apglabāta Valkas pagasta Stoķu kapos. Vietā, kur tiek apglabātas personas, kam nav piederīgo. Cilvēks apglabāts zemes klēpī un lieta slēgta.

Kas noticis ar nelaiķi?
Bet viss nav tik vienkārši. Tuvinieki sievietei ir – Alūksnē. Kā konstatēts šis fakts, stāsta mājas pārvaldnieks Māris, atminoties notikumu: “Uzskatu, ka tas ir nepareizi, jo, ja es nebūtu teicis, ka vajadzētu paskatīties vēl telefonā un pameklēt, viņi nebūtu likušies ne zinis.”
Kad atbraukusi policija, saruna ritējusi pa telefonu, kungs uzreiz norādījis, ka ir radi vai draugi Alūksnē, jo ik gadu sieviete viesojusies tur kapu svētkos. Neslēpjot emocijas, Māris saka: “Zinoši viņi bija. Uzskatu, ka tā bija neizdarība. Pēc nedēļas, 9. decembrī, kad pats tiku uz Valku, devos uz policiju, jo tur atradās mājas atslēgas un nevarēju likties mierā, kas noticis ar īrnieces mirstīgajām atliekām. Policijā man skaidroja: “Mēs jau apglabājām.” Viņi teica, ka esot meklējuši pēc personas koda -  piederīgo neesot. Meklējuši pēc vecāku datiem, kuri, protams, jau ir miruši. Ja atrastu vecākus, tad varētu atrast brāli, bet pa tiešo brāli nevarot atrast. Man tas šķita neloģiski, ka tā lieta var beigties.
Es arī kā pārvaldnieks jutos neērti, jo cilvēka mantas palikušas mājā, nevaru tā vienkārši ņemt un izmest, zinot, ka tik tiešām ir radi.”

Piederīgie ir - Alūksnē
Mājas saimnieks Māris uzsver: “Ja reiz teica, ka piederīgie ir, tad nav ko steigties ar apglabāšanu, šādu informāciju nāktos pārbaudīt. Kundzei bija mobilais telefons, bija tajā jāapskatās. Mājā bija vēstules, vajadzēja apskatīties.” Arī kaimiņos dzīvojušas kundzes, kuras noteikti būtu zinājušas par Birutas radiem, bet arī viņas pirms pusgada devušās aizsaulē. Tikai pēc nemitīgiem Māra norādījumiem policija atsākusi tuvinieku meklēšanu. Izrādījies, ka aizgājējas tālrunis neesot bijis izlādējies un pirmais zvans, kas veikts, esot bijis veiksmīgs. Otrpus klausulei atsaucās cilvēks Alūksnē. “Es vēl noteicu, ja Alūksnē, tad visi “gali” būs rokā,” saka mājas saimnieks.

Tuviniekus nemaz nemeklēja
9. decembrī sazvanīta nelaiķes attāla draudzene Alūksnē. Pārējā informācija tūlīt tiek nodota Birutas brālim un brāļa sievai Alūksnē. Iesaistās arī tuviniece Aija Sormule no Alūksnes, kura decembra mēnesi atminas ar šausmām. Viņa stāsta: “Tā kā Birutas brālim ir 88 gadi, nolēmu palīdzēt. Kā saņēmām informāciju par viņas nāvi, nākamajā dienā, nedomājot, devāmies uz Valku. Valsts policijas Valkas iecirknī mums paziņoja – Biruta apglabāta jau 7. decembrī. Sistēmā parādoties, ka nav piederīgo. Runāja ar mums negribīgi, ja vēloties ko smalkāk noskaidrot, lai rakstot iesniegumu. Bet brālis taču dzīvo Alūksnē! Tā nevar būt mūsu laikmetā. Vienā sistēmā nevar atrast, vajadzēja meklēt caur pasu daļu, tur vispareizāk visu var atrast. Telefonā. Nevis uzreiz dod rīkojumu un  nobērēt. Vienkārši varbūt nemeklēja.”
Kārto dokumentus
pārapbedīšanai
Pēc policijas apmeklējuma  devušies uz Stoķu kapsētu un paralēli ar Valkas sociālo darbinieku palīdzību iegūta Veselības inspekcijas atļauja Valmierā par radinieces pārapbedīšanu Alūksnes kapsētā. Atļaujas bijis jāiegūst Alūksnē un Valkā no Stoķu kapiem. Divas dienas kārtoti dokumenti.
Kad iegūtas visas atļaujas, Aija sazinājusies ar Alūksnes apbedīšanas biroju “Ēdenes dārzs” par veicamajiem pārapbedīšanas darbiem. 2019. gada 16. decembrī Stoķu kapsētā izraktas Birutas mirstīgās atliekas.

Atverot zārku - šoks
Tad sekojis nākamais šoks. Sieviete zārkā apglabāta melnā maisā, naktskreklā. “Jūs iedomājaties, melnā maisā... Tajā glabā tikai cilvēkus, kuri ir ļoti sakropļoti... Tas nav korekti. Vārdsakot, kādu paņēma no mājām, izraka bedri, ielika un aizraka. Turklāt kaprači, veicot pārapdebīšanu, teica, ka par seklu ierakts. Uz kapa vietas nebija virsū nekā, ne krustiņa, ne svecīšu. Nevienas skujiņas - nekā. Zinu gadījumus, kad mirstīgās atliekas nevar atrādīt, jā, tad ieliek maisā, drēbes uzliek virsū, jo tās taču cilvēkam ir. Birutai mājās bija pilns skapis drēbju, kāpēc negāja un nepaņēma? Tā ir neizdarība augstākajā pakāpē. Un pat, ja neiedeva drēbes, tad viņiem pietiek naudas, lai aizietu uz Sarkano krustu vai lietoto apģērbu veikalu, lai iegādātos tās. Bet neapģērbt cilvēku. Tā nevar būt!” ir sašutusi A. Sormule.

Pat krusta nebija
Tuviniece tūlīt arī sazinājusies ar apbedīšanas biroju “Elston”. “Vaicāju, kāpēc nav krusta? Atbilde bija sekojoša: “Kādu naudu mums iedeva, par tādu apbērējām.” Es biju šokā. Par 502 eiro nevar normāli apbērēt? No Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras izmaksā divas pensijas tam, kurš veic apbedīšanu. Tā kā piederīgos neatrada, tad to veica apbedīšanas firma. Saprotiet, par tādu naudu var labu zārku nopirkt, bet cilvēks apraksts kails un zārks izvēlēts pats lētākais, pat krustiņa nebija. Kur vispār ir ētika? Nerunāsim jau par to, ka piederīgo it kā neesot,” stāsta Aija.
Apglabā Alūksnes kapsētā
Pateicoties tuvinieku neatlaidībai un rūpēm, beidzot -  17. decembrī Birutas mirstīgās atliekas guldītas Alūksnes Lielajos kapos. Pienācīgi, ar ceremoniju, tuvinieku lokā, kā katram cilvēkam pienāktos. A. Sormule asarām acīs noteic: “Uzvilkām kleitiņu, ko paņēmām no Valkas, pārējo visu jaunu pirkām. Šeit viņu saģērba, sapucēja, iezārkoja un nākamajā dienā apglabāja.” Tuviniekiem šāda procedūra izmaksājusi teju tūkstoti eiro, bet, kā viņi uzsver – šeit runa nav par naudu. Arī brālis līdz šim vēl nav nomierinājies un sapratis, ka māsa vairs nav šajā saulē.

Bezmaksas apbedīšanas vieta
Lai skaidrotu lietas apstākļus un radušos visai neērto situāciju, laikraksts vērsās pie Valkas sociālā dienesta vadītājas Natālijas Dubrovskas, kura skaidro: “Ja tiek konstatēts fakts, ka cilvēks ir nomiris, Neatliekamā medicīniskā palīdzība uzraksta miršanas faktu, savukārt policija pārbauda personas nāves cēloni - vardarbīga/nevardarbīga nāve.
Arī konkrētajā gadījumā sociālais dienests saņēma vēstuli par bioloģisko nāvi un piederīgo neesamību. Mums ir līgums ar apbedīšanas biroju SIA “Elston”, kuriem nododam informāciju, ka persona mirusi. Tā kā šai personai bija divas pensijas, tad dienestam nekas nebija jāpiemaksā, lai organizētu apbedīšanu. Maksimālais apbedīšanas pabalsts, ja persona mirst bez ienākumiem, ir 340 eiro. Tiek ierādīta bezmaksas apbedīšanas vieta Stoķu kapos, tad apbedīšanas birojs rīkojas tālāk.  Mēs sedzam tikai minimālos apbedīšanas izdevumus par bedres rakšanu un zārku. Skujas, krustus  un citas lietas neapmaksājam. Un bērēs mēs nepiedalāmies.”

Privātīpašumā neiet
N. Durbovska, komentējot konkrēto gadījumu, norāda, ka arī viņu datu bāzē tik tiešām neparādoties neviens tuvinieks. “Mans viedoklis ir tāds - ja policija atrada, kā pēc tam izrādās, arī telefonu, viņi varēja paskatīties cilvēka zvanītos numurus. Par šo situāciju viņi mūs neinformēja. Sākotnēji piederīgos meklē Valsts policija, jo viņiem ir lielāka pieeja datu bāzēm. Mēs redzam tikai, ja tas ir mūsu klients, bet šī kundze nebija mūsu dienesta kliente. Protams, šajā gadījumā diezgan nesmuki sanāk, es pati jūtos ļoti neērti,” atzīst N. Durbovska.
Skaidrojot radušos situāciju, vadītāja norāda, ka ir saskārušies ar situācijām, kad sociālie darbinieki, gribot, kā labāk, sameklē arī nelaiķa drēbes, taču tad tiek saņemti pārmetumi no tuviniekiem par to, ka nelaiķim bijusi nauda un citas vērtīgas lietas, kas pēkšņi zudušas. “Tāpēc mēs cenšamies vienmēr iet dzīvoklī tikai kopā ar policiju. Šoreiz mēs negājām dzīvoklī līdzi, jo tas nebija pašvaldības īpašums, bet gan privātīpašums,” atzīst
N. Dubrovska.

No kļūdām mācīsies
Viņa norāda, ka nākotnē šādām lietām pievērsīs vēl lielāku uzmanību.“Atvainojamies vēlreiz tuviniekiem. Mums tiešām vajadzēja aizbraukt uz miršanas vietu un noreaģēt. Tuviniekiem sanāca lieki pārapbedīšanas izdevumi, kas cilvēcīgi liek justies slikti. Atzīstamies, šāds gadījums bija un tā bija laba mācība. Ja būs personas bez piederīgajiem, noteikti kontrolēsim to visu vairāk nekā iepriekš. No kļūdām mācīsimies,” līdzjūtību izsaka Valkas sociālā dienesta vadītāja N. Dubrovska.

Kāds ir, tādu apglabā
Sazinājāmies arī ar Valkas apbedīšanas biroja “Elston” pārstāvi Rudīti Grehovu. Vaicājot par konkrēto nepatīkamo gadījumu, atbilde ir sekojoša: “Es izpildu to, ko man liek darīt sociālais dienests. Cilvēks tika apbedīts, tātad izpildījām to, kas līgumā norādīts. Es neko nestāstīšu, tā ir mana darba specifika, un man ar to nav jādalās ar jums.”
Taču sarunas gaitā viņa uzsver, ka 16 gadu darba pieredzē pārapbedīšana bijusi pirmo reizi. “Ja cilvēki grib, lai pārapbedī. Apbedīšanas kantoris dara to, ko piederīgie prasa. Gadījumā, ja piederīgo nav – kāds viņš ir, tāds tiek apglabāts. Kā sociālais dienests liek, tā darām,” plašāku skaidrojumu R. Grehova nesniedz.

Datu bāzē tuvinieku nav
Sazinājāmies arī ar Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes vecāko speciālisti Zani Vaskāni, kura sniedza komentāru par radušos visai sarežģīto gadījumu. “Šādos gadījumos, kad ir atrasts kādas personas līķis, lielākoties mēs saņemam informāciju no ārstniecības iestādes un tad, kad tiek pārbaudīts nāves cēlonis un personai netiek konstatētas nekādas ārējas vardarbības pazīmes, mirstīgās atliekas tiek nogādātas morgā. Tad attiecīgi policija ar prokurora lēmumu atgriež tuviniekiem mirstīgās atliekas, vai gadījumos, kad nav piederīgo – nodod apbedīšanai. Arī konkrētajā gadījumā tika veiktas sekojošas darbības - policijas darbinieki pārbaudīja sistēmā datus par personu, kuri pieejami Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, tur konkrētajai personai nav uzrādījušies tuvinieki, arī bērnu nav, attiecīgi radusies šāda situācija,” skaidro Z. Vaskāne.

Vajadzēja pilnīgāku
pārbaudi
Z. Vaskāne norāda, ka arī policijas darbiniekiem šādās situācijās vajadzētu pārbaudīt visus aspektus, vēl jo vairāk, ja mājas pārvaldnieks ir norādījis par piederīgo esamību. Viņa atzīst, ka šajā situācijā radušās daudzas kļūdas. Tāpat vientuļajiem cilvēkiem noteikti vajadzētu informēt arī kaimiņus un apkārtējos par tuvinieku, draugu esamību. Arī, ja ir mājas pārvaldnieki, vajadzētu pastāstīt: gadījumā, ja ir kādas problēmas, ar kādām personām sazināties. 
“Pēc šāda gadījuma noteikti vajadzētu padomāt par kopējo datu bāzes uzlabošanu, kas policijā ir pieejama. Protams, līdzjūtība tuviniekiem, skumji, ka radusies tāda situācija, tas liks mācīties no kļūdām – lieku reizi pārbaudīt, sazināties ar sociālo dienestu vairāk. Arī sociālajam dienestam tomēr vairāk vajadzētu painteresēties par saviem pašvaldības iedzīvotājiem,” uzskata Z. Vaskāne.

Atstājiet pēdas
Var secināt, šis nepatīkamais gadījums ir piemērs tam, ka gan iestādēm, gan cilvēkiem vienubrīd trūcis sasvstarpējās komunikācijas. Tāpat šajā gadījumā visnotaļ ir bijusi pārlieku liela bezrūpība. Taču no kļūdām mācās, un jācer, ka šādas situācijas patiešām vairs neatkārtosies. Sevi ir jāsargā vien pašam. Ja nevēlaties attapties nezināmā zemes klēpī ar uzrakstu “Nav piederīgo”, runājiet ar apkārtējiem un atstājiet pēdas aiz sevis.


Apbedīšanas biroja “Ēdenes dārzs”
pārstāve Gunta Daukste

Cilvēcīgos apstākļos
Tā kā Alūksnes apbedīšanas birojs “Ēdenes dārzs” veica pārapbedīšanas darbus no Valkas pagasta Stoķu kapsētas uz Alūksnes Lielajiem kapiem, savu viedokli izsaka arī apbedīšanas biroja pārstāve G. Daukste: “Jebkura mirusī persona vienmēr jāsagatavo tā, lai patiešām cilvēks izskatītos iemidzis. Cilvēks tiek nomazgāts, apģērbts, sākot ar apakšveļu, zeķēm līdz pat ikdienas apģērbam. Nav svarīgi, vai ir jauna vai lietota kleita, smokings vai džemperis. Cilvēks tiek cilvēcīgi saģērbts, pilnā komplektā, kā viņš atrastos uz ielas. Zārks, pārklājiņš - viss nokomplektēts. Nav nekas īpašs jāliek iekšā, bet viss jāizdara cilvēcīgos apstākļos.
Neatkarīgi, vai tās ir sociālās bēres, uz kurām neatnāk neviens cilvēks, vai atnāk 150 cilvēki – visās bērēs tiek izrakts normāls kaps, noskujots ar skujām, uzliktas sveces, krusts, ziedi. Reizēm pat bērēs bez piederīgajiem tiek uzlikts vairāk, jo zināms, ka tur neviens vairs neatnāks, lai nav tā, ka kapa vieta stāv tukša. Parasti viss notiek kā standarta bērēs. Krusts – obligāti. Tas ir cieņas jautājums.”

Minimālā summa 430 eiro
Apbedīšanas birojam noslēgts līgums ar Alūksnes novada Sociālo lietu pārvaldi. Minimālā noteiktā summa, par ko jāsarīko bēres Alūksnē, ir 430 eiro. “Ja no divām pensijām sanāk tikai 300 eiro, tad 130 eiro pieprasām no sociālā dienesta. Šajā summā iekļaujas kapa vieta kapsētā, morga izdevumi, krusts un visas pārējās nepieciešamās lietas,” skaidro pārstāve.

Drēbēm jābūt
Runājot par apģērbu, viņa uzsver - ir bijis tā, ka sociālie darbinieki, kuru uzraudzībā bijuši mirušie, atved drēbes, apbedīšanas biroja darbinieki saģērbj. “Mums ir arī rezerves drēbes gadījumiem, ja kādam nebūs, ko uzvilkt. Tādēļ mēs komunicējam ar sociālo dienestu – ja mums ir, mēs saģērbjam, ja mums nav drēbju, sociālais dienests tās mums atgādā. Šajā konkrētajā gadījumā kundzei arī bija pietiekama pensija, līdz ar to cilvēku varēja pienācīgi apglabāt. Manuprāt, arī drēbes nav problēma, jo nepieciešamības gadījumā tās var iegādāties arī lietoto preču veikalos.”

Jārīkojas ētiski
“Par šādām lietām nevar klusēt. Bizness ir bizness, bet ir jābūt arī ētikai. Patiesībā par šādu gadījumu varētu sūdzēties Latvijas Apbedītāju asociācijā. Tā rīkoties nedrīkst. Katrs ir nodzīvojis savu dzīvi, katrs ir pelnījis, lai viņu arī godpilni apbērētu.
Ja kādam nav pensijas vai tās apmērs ir nepietiekošs, lai organizētu cilvēcīgu apbedīšanu, tas nozīmē, ka šo cilvēku apglabā, izmantojot nodokļu maksātāju nauda. Lai apbērētu cilvēku, maksā apbedīšanas birojam, tādēļ vien procedūrai jābūt ētiskai un kvalitatīvai,” norāda
G. Daukste.

Citu datumu laikraksti

  • Jubilejas gads ir klāt!

    Jubilejas gads ir klāt!

    Esiet sveicināti ģimnāzisti, vecāki, visi kolēģi un ģimnāzijas darbinieki, visi mūsu novada iedzīvotāji jaunajā 2020. gadā! Mums ir pienācis ļoti...

  • Skolas topošie mediķi piedalās starptautiskā konferencē

    Skolas topošie mediķi piedalās starptautiskā konferencē

    “Jauno mediķu skola” 15. novembrī  uzsāka savu darbību, dodoties pirmajā izbraukumā uz LU Rīgas Medicīnas koledžas organizēto jau 6. Starptautisko...

  • Mūsu skolas 110 gadus gaidot

    … laiks, nebēdnis, steidz neapturams un pat nejautādams, vai spējam skaitīt mirkļus, minūtes, stundas… arī gadus…Laika kalendārā piedzimis 2020....

  • Ķēķa stāsti 9

    Ķēķa stāsti

    Svētki godam aizvadīti, un, droši vien, iespēju un vēlmju robežās baudīti arī divpadsmit vai vismaz deviņi ēdieni. Tādēļ šoreiz “Ķēķa stāstos” –...

  • Mainās gadi, bet ne cilvēki

    Jauns gads, jauna dzīve! Patiesībā jau - nē. Zināms, ka gadumija nav nedz beigas, nedz sākums, bet gan turpinājums viedumam, kuru mūsos rada...

  • Pilsēta, kurā dzīvot un atgriezties

    Pirms 100 gadiem 2. janvārī Alūksne ieguva pilsētas tiesības. Mēs - tie, kuri dzīvojam mūsu pilsētā tagad, mīlam un lepojamies ar to. Un vēlam – lai...

  • Lai veiksmīgs jaunais!

    Vēl dažas dienas un svinēsim gadu miju, ieejot 2020. gadā, par kuru astrologi saka: kopumā tas būšot dažādu jaunu iespēju gads. Pirmais darbības gads...

  • No Alūksnes miesta līdz pilsētai 2

    No Alūksnes miesta līdz pilsētai

    20. gadsimta sākumā Alūksnes miestā dzīvoja apmēram 1500 iedzīvotāji, bet uz 1920. gadu bija jau 2029 dažādu tautību iedzīvotāji un 305 dzīvojamās...

  • Kur un kad būs salūts?

    Salūts kļuvis par šķēpu laušanas objektu starp tā atbalstītājiem un pretiniekiem. Kamēr kaimiņi igauņi to sāk nomainīt pret citām svētku...