Ziemassvētki bez pases

Kā noreibis Mariss izsprāga ārā no dzimtsarakstu nodaļas.

Kā noreibis Mariss izsprāga ārā no dzimtsarakstu nodaļas. Lana palika gaidīt. Viņš bija tā vēlējis. Tūlīt būšot atpakaļ. Nevarēja, nespēja meitenei atzīties, ka pasi aizmirsis mājās. Viņa pati saprata, ko Mariss izmisīgi centās sačamdīt uzvalka kabatās.
Kā tad tā? Atnāk pieteikt laulību un bez pases! Tobrīd Lana vēl nejutās izjokota. Tas bija vēlāk. Pēc stundas vai pat pēc pusdienas. Sākumā viņa tikai muļķīgi smaidīja. Tad sašļuka arvien vairāk. Viņa minūtes neskaitīja, tikai sēdēja un gaidīja dzimtsarakstu nodaļā, kad Mariss atgriezīsies. Bet viņš nenāca. Minūtes pārvērtās par asarām. Nebeidzamām kā Gaujas ūdeņi. Tad viņa izšņauca degunu un gāja projām. Nekas cits neatlika, jo iestādi slēdza ciet.
Pase tomēr atradās. Ne jau uzreiz, bet tomēr. Tas viss risinājās dažas dienas pirms Ziemassvētkiem. Ne jau pirms šiem. Pirms kādiem citiem. Un vismaz desmit gadus atpakaļ. Mariss par to atcerējās tieši šodien. Un, vadot savu "Volvo" pa balti nosnigušu ceļu, neviļus aptaustīja kabatu, vai pase tur ir. Tur, blakus mobilajam telefonam. Viņš pasmaidīja. Ir. Tāpat kā zīmogs pasē. "Precējies, ir bērni," nosmaidīja Mariss, jo šis teiciens taču ir par viņu. Kā pārsteigt Lanu un bērnus šajos Ziemassvētkos? Viņš noteikti atkal būs Salatētis un pārnāks mājās ar dāvanu maisu.
Saruna ar sievu
Iezvanījās telefons. Numura rādītājs iepriecināja. Zvanīja no mājām. "Tēti, čau! Tu drīz būsi mājās? Vai man jau nopirki dāvanu?" čivināja priecīga Melisas balstiņa. Mariss nepaspēja neko atbildēt, jo meitas vietā ierunājās sieva. "Piedod, ka nepasaku tev to aci pret aci, bet pa telefonu. Piedod... Nemeklē mūs, es aizeju. Bērnus ņemu līdzi. Es vairāk tā nevaru," ātri un nervozi runāja Lana. "Ko? Kāpēc? Tev ir cits?" apstulbis bija Mariss. "Nē. Varbūt... Jā, piedod, es tevi nemīlu. Nekad neesmu tevi mīlējusi. Es neciešu tavu klātbūtni. Piedod, tu esi labs, bet es slikta. Es neesmu tev īstā," viņa pateica, un telefona klausulē atskanēja īsi signāli. Mariss apstādināja mašīnu, brīdi apjucis sēdēja. Tad viņš mēģināja piezvanīt uz mājām. Atkal un atkal klausuli pacēla meita, priecīgi čivinot: "Tēti, kad būsi mājās?" Un atkal un atkal kāda apņēmīga roka brutāli pārtrauca sarunu.
Mariss iemeta telefonu aizmugurējā automašīnas sēdeklī, iedarbināja motoru un turpināja braukt. Ātri, ātrāk, vēl... Sniega vērpetes griezās ap viņu. Tas bija ceļš uz mājām. Vairs tikai 40 kilometri, 30... Prātā bija viena doma - viss ir piepildījies. Viss, ko zīlniece bija pareģojusi. "Viss ir kļūda," skaļi sev pateica viņš, un rūgts kamols iestrēga kaklā. Arī bērni - kļūda?! Gribējās ar šo jautājumu izpļaukāt Lanu. Mariss strauji grieza stūri pa kreisi. Mašīnu sanesa. Neko vairs nevarēja labot. "Volvo" meta kūleņus. Vienu, divus, piecus. Tas viss bija kā sapnī. Vienā mirklī Mariss paspēja atcerēties visu. Par sevi un Lanu.
Saruna ar tēvu
Visu ceļu no dzimtsarakstu nodaļas līdz mājām Mariss bija skrējis. Durvis verot, aizelsies viņš iešāvās tēvam krūtīs. "Vai, nu tieši sirdī," tēvs norūca, "vajag skatīties, kur ej. Ko nesies kā neprātīgs?" Mariss neko neatbildēja, viņš vandīja plauktus, skapja atvilktnes. Beidzot aprima. "Kur ir mamma?" viņš pateica kā vaidot. "Kas ar tevi notiek, dēls," tēvs uzmanīgi iesāka runāt, "vai tev kas pazudis?" Mariss atzinās, ka meklē pasi. Gājis pieteikties "zagsā", bet atjēdzies, ka pases nav līdzi. "Tu man neteici, ka taisies precēties. Mammai arī ne?" tēvs izbrīnījies teica. Mariss klusēja. Atbildēt nebija nozīmes. "Tu esi tieši tāds pats kā es jaunībā. Tikpat aušīgs. Kāpēc tu precies dēls? Vai viņa ir stāvoklī? Kā viņu sauc?" Mariss neatbildēja. Viņš atkal sāka izmisīgi meklēt pasi. Tēvs turpināja runāt, pirms tam dziļi ievilkdams elpu un nopūzdamies: "Tu rosies tā, it kā tev sviltu. Tu nemīli to, kuru preci. Ko tu esi savārījis? Kādai citai uztaisīji bērnu?" Tēvs saņēma Marisa plecus ciešā tvērienā un kratīja. "Beidz, vai arī es tev gāzīšu," izkliedza dēls. Viņš izrāvās un bēga ārā, prom. Meklēt mammu?
Nekad tēvs nebija ar viņu tā runājis. No dusmām Marisam gribējās raudāt. Kur tēvs bijis visus šos gadus? Vienmēr darbā, nīgrs. Un kā viņš varēja zināt, ka ar Marisu viss ir tieši tā. Kā? Kāda tam nozīme? Vienalga nevar palīdzēt. Tur jau nāca mamma. Viņa glābs.
Izmisīgi turpinājās pazudušās pases meklēšana. Panākumu nebija. Māte izmeklējās visur. Pat Dieviņu palīgā lūdza. Nekas nelīdzēja. Pagāja diena, nakts. Vēl viena diena. Mariss meklēja pasi darbā, pie radiem, paziņām. Nekā. Un tad māte ieteica dēlam iet padomu prasīt Mildiņai - pazīstamai kāršu licējai, zīlniecei, gaišreģei.
Saruna ar gaišreģi
"Tam tā bija jābūt. Pasi meklē tur, kur biji pirms divām nedēļām. Tā aiz dīvāna ir aizkritusi. Aiziedams tu aiz sevis atstāji asaru jūru. Tāpēc tavs dēls to pasi ir pieturējis. Lai tu apdomātos," Mildiņa sacīja rimti un mierīgi. Mariss sabijies izgrūda, ka nekāda dēla viņam neesot. Esot gan, un Mariss zinot. Dēls piedzims pēc sešiem mēnešiem. Vai Mariss esot apdomājies? Vai zinot, kā veidos savu dzīvi?
"Es nesaprotu. Ko tad viņš no manis grib? Ko visi grib no manis?" bezspēcīgi teica puisis. Mildiņa saņēma viņa jauneklīgo roku savējā. "Vai tu pats zini, ko gribi? Ko mīli?" Jautājums palika bez atbildes. "Ar tavu tēvu bija tāpat," Mildiņa skatījās acīs Marisam. "Tu esi gluži kā tēvs," viņa nopūtās.
"Ko man darīt?" atkal jautāja puisis. "Dabūšu es to pasi, ko pēc tam? Vai precēt Lanu?" Mildiņa, liekas, bija nogurusi. "Ej projām. Es pateicu, kur tev pasi meklēt. Tas arī viss. Pārējais pašam jāizlemj. Bet zini, ka pases pazušana bija zīme. Tev tiešām jāsteidzas uz "zagsu", bet vai ar Lanu? Turklāt viņa mīl citu," sacīja gaišreģe. Un vairāk viņa uz Marisa jautājumiem neatbildēja. Lai kā viņš lūdzās. Bija jāatvadās un jāiet projām. Mariss aizgāja, dabūja pasi. Tā patiešām bija aizkritusi. Aiz Karīnas gultas. Sienas pusē, kur viņš parasti mēdza gulēt. Pie Karīnas. Labās. Mīļās. Bet ne īstās, ne vienīgās. Marisam ne. Varbūt kādam citam. Projām ejot, viņš teica, ka atnāks drīz atkal. Ciemos. Un devās pie Lanas. Bija asaras, puņķi. Un vēl līdz Ziemassvētkiem viņi pieteicās dzimtsarakstu nodaļā. Pēc mēneša bija kāzas. Viens pēc otra piedzima Ludis, Melisa. Vai tā bija mīlestība? Kāpēc gan ne!
Mariss zināja, ka Karīnai aug dēls Armands. Un viņam bija tēvs. Ne jau Mariss. Karīna bija precējusies. Nekad Mariss nebija palūkojies uz Armandu kā uz dēlu. Viņam tas neienāca prātā. Viņš nepieļāva tādu domu. Marisam bija svarīga tikai viņa paša ģimene. Un strīdi ar Lanu likās sīkums, niķi, kas pāries.
Saruna ar eņģeli
Balts tēls pieskārās Marisam. "Nu, vai es neteicu, ka nedrīkst šitā nesties ziemā pa ceļu. Nu kas tagad būs?" teica tēls. "Tu atnāci man pakaļ? Tad nelasi morāli. Apnicis," izdvesa Mariss. Tad tāda ir tā daudzinātā nonākšana debesīs? Kur tad viegluma sajūta, kur orķestris, mūzika, sagaidīšana. Skat, vēl pasi ar paprasīs. Tā nodomāja Mariss, un tūlīt arī atskanēja jautājums: "Vecīt, tev pase līdzi ir? Kas tu tāds esi?" Johaidī, kā iesāpējās kāja, mugura! Bet runā taču, ka debesīs jūt tikai sirdssāpes un nekādas citas - meli, viss ir meli!
Viņš sajuta, ka kāds čamdās pa kabatām. Nošķindēja sīknauda. Tā pazuda kādā kabatā. Ne jau Marisa. "Ma - riss Kal - niņš," burtoja kāds, šķiet, baltais tēls. Laikam pasi atradis. Un tad sajuta, ka tas atradis arī telefonu automašīnā, zvana un sauc palīgā ātros. Kādus ātros?
"Kas tu esi tāds? Ko tev vajag?" jautāja Mariss svešiniekam un beidzot vērīgi ielūkojās pretim vērstajā sejā. "Esmu cilvēks bez pases. Bet tagad man būs tavējā. Par piemiņu," nosmējās nepazīstamais, kas, šķiet, bija Marisa vienaudzis.
Mariss pēkšņi sajuta, ka šis kāds stipri smird pēc šņabja. Un viņa kabatā zvanīja telefons. Marisa telefons. "Labi, es pazūdu, ātrie jau brauc, redzu tur, kalnā. Līdz citai reizei. Ja gribēsi vēl kādreiz satikt mani, tad piebrauc. Bet labāk jau ne," viņš sacīja.
"Pagaidi, ko man tagad darīt?" Marisam likās, ka kliedz, bet patiesībā spēja vienīgi čukstēt promejošajam pakausī. Tomēr viņš sadzirdēja. "Galvenais neko nesasteidz. Un viss nostāsies savās vietās. Un dzīvosi. Neesi mīkstais, atdod visiem, ko esi parādā. Es, redzi, nevienam neesmu parādā. Vairs. Žēl," pateica svešais un gāja projām pa baltu iemītu taku.
Pa ceļam viņš nopurināja sniegu no pleciem. Apģērbs bija noplucis, galvā kaut kas attāli līdzīgs cepurei, kājās gumijas zābaki. Viņš gāja kalnā. Kad piebrauca ātrā palīdzība, Mariss jautāja, kas tas par kalnu. Un viņam atbildēja - atkritumu izgāztuve.

Citu datumu laikraksti

  • Afiša

    21.decembrī pulksten 11.00 Jaunannas tautas namā sarīkojuma deju kolektīva, Jaunannas pamatskolas un Jaunannas mākslu skolas un pašdarbības kolektīvu...

  • Piedāvā Ziemassvētku vecīša adresi Lapzemē

    Ikvienam, kurš vēlas nosūtīt vēstuli vai pastkarti Ziemassvētku vecītim, tā jāsūta uz adresi: Santa Claus Greeting Center.Ikvienam, kurš vēlas...

  • Decembris smaržo pēc piparkūkām

    Lielais piparkūku pārdošanas un pirkšanas "bums" sākas jau decembra pirmajās dienās un beidzas tikai pēc Jaungada ap Zvaigznes dienu.Lielais...

  • Cer rast atspērienu bioloģiskajā saimniecībā

    Veclaicenes pagasta zemnieku saimniecība "Mauriņi" saņēmusi sertifikātu, kas apliecina atbilstību bioloģiskai saimniekošanai.Veclaicenes pagasta...

  • Galvenā tēma – aitkopība

    Kādu šķirni izvēlēties - tumšgalves vai melngalves, ieteikumi aitu ēdināšanā, kā ārstēt aitu infekcijas slimības.Kādu šķirni izvēlēties - tumšgalves...

  • Pirms svētkiem

    Žurnāls maziem bērniem "Ezis" mudina lasītājus čakli darboties.Žurnāls maziem bērniem "Ezis" mudina lasītājus čakli darboties: muzikāliem bērniem...

  • Svētku pārsteigums

    Aknu pastēte kā svētku torte.Aknu pastēte kā svētku torte Tuvojoties Ziemassvētkiem, saimnieces arvien biežāk domā, ko celt svētku galdā. Alūksnes...

  • Aicina apmeklēt pasākumus

    Teātri. 15.decembrī pulksten 17.00 Sarkaņu pagasta "Kalnagravās" - Ziemassvētku ieskaņa.Teātri 15.decembrī pulksten 17.00 Sarkaņu pagasta...

  • Pārskata ES vīriešu standartus...

    Mobilais telefons esot vienīgā manta, ar kuru vīrieši mērās, kuram ir mazāks...Mobilais telefons esot vienīgā manta, ar kuru vīrieši mērās, kuram ir...