Informējam, ka šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes (angļu val. "cookies"). Sīkdatne uzkrāj datus par vietnes apmeklējumu. Dati ir anonīmi un palīdz piedāvāt Jums piemērotu saturu un reklāmas. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītat, ka mēs uzkrāsim un izmantosim sīkdatnes Jūsu ierīcē. Savu piekrišanu Jūs jebkurā laikā varat atsaukt, nodzēšot saglabātās sīkdatnes.

Sapratu

Ziemeļu vējā bites nemedo

Maija gulēja uz muguras saules pielietajā pļavā un skatījās, kā, cits citu dzenādami, aizpeld mākoņi. Cik ilgi viņa tā bija gulējusi? Stundu, divas? Ak, nē, pēc visa vajadzēja būt jau pusdienas laikam, jo saule spīdēja tieši virs galvas. Bija parasta darbdiena. Maijai pēc nakts dežūras - brīvdiena. Cik labi bija tā gulšņāt un neko nedarīt. Tīksmi nožāvājusies, viņa sajuta, ka gribas ēst. Droši vien Puikam arī.
Par Puiku sauca ņipru nenosakāmas sugas kucēnu. Toreiz saimnieki tā steidzās, ka tikai paspēja mazo iegrūst Maijai rokās un projām bija. “Vismaz vārdu taču varēja pateikt,” Maija pukojās. Tad nosprieda, ka dāvanu sauks par Puiku. Kā par brīnumu suņukam vārds tīri labi patika. Tā Puika sāka dzīvot pie Maijas kā trešais ģimenes loceklis. Ak, jā, par vīru viņa galīgi bija piemirsusi. Kā no rīta brauca uz pilsētu, vēl nebija atgriezies. Tā nu bija iegājies, ka ikdienā katrs dzīvoja savu dzīvi, tikai pie galda satikās. Nevarēja jau sacīt, ka Vilnis visas rūpes būtu uzvēlis sievas pleciem. Tā nu gluži nebija, bet, gadiem ejot, abi kļuva tādi kā labi kaimiņi. Maija pieķēra sevi, ka vairāk uztraucas par Puiku nekā par vīru.
Tagad arī suns, izskrējies pa mežu, elsdams, pūzdams nogūlās blakus un aizmiga. Tā nu abi vēl palika guļot. Maija atkal iegrima atmiņās, atcerējās tos laikus, kad Vilnis viņu lenca. Vilnis, no dienesta armijā atnācis, sāka strādāt kolhozā par mehanizatoru un vienmēr atrada iemeslu būt blakus jaunajai slimnīcas māsiņai. Sevišķi sestdienas vakaros, kad jaunieši pulcējās vietējā klubā uz dejām, izskatīgais puisis Maiju no rokām neizlaida.
Protams, ka apkārtējās sievas to pamanīja un katra vēlējās, lai tieši viņas mantinieks apprecētos ar Maiju. Acīgākie pat slimnīcā iemanījās pagulēt, lai tikai vairāk varētu parunāties ar piemīlīgo māsiņu, viņas tuvumā pat lielākie kaušļi pierima un domīgi noskatījās pakaļ. Arī veikalā tika pārrunāts, kurai tiks Gobas skaistā meita par vedeklu. Maijas māte Kristīne bija izslavēta kā laba rokdarbniece un godu saimniece, arī šuvēja, un tagad, kad runa bija par Maiju, katra kaimiņiene atrada iemeslu pagozēties Gobu pagalmā. Nāciena iemesli bija dažādi: kāda gribēja zināt, kā cepama kūka, citai pēkšņi bija piemirsies, kā ieadāms cimdā raksts, vai arī kleitu vajadzēja pāršūt. Šādu vai tādu iemeslu pēc Kļavu mājas durvis tika bieži virinātas. Maijai smiekli nāca, kā ienācējām acis šaudījās pa labi un kreisi un aptaustīja katru lietiņu. Kas to zina, kā viss norisinātos tālāk, ja Vilni ar nopietnām veselības problēmām ātrie neatvestu uz slimnīcu. Kad beidzot puisi izrakstīja, tad pat aklam bija redzams, ka citiem nekas vairs nespīd.
Tiesa, līdz gredzenu mīšanai pagāja kāds laiciņš. Vēl šodien viņa atceras, kā viss notika. Silaines slimnīcu ar laiku paplašināja, ierīkoja dzemdību nodaļu. Vajadzēja jaunus speciālistus, sevišķi jau vecmātes. Iesākumā izlīdzējās ar viesvecmātēm no kaimiņu rajona, taču tas nebija risinājums. Vajadzēja pašiem savas. Gadījās, ka ieveda jaunu māmiņu. Todien Maijai vajadzēja aizvietot arī dzemdību nodaļā saslimušo medicīnas māsu. Tad nu viņa pirmo reizi redzēja, kā pasaulē nāk cilvēka bērns. Skatījās kā brīnumā un nodomāja, ka vecmāte ir sirds profesija. Kad mazais jau bija pie vietas, vecmāte jautāja, vai arī viņa gribētu ko tādu mācīties, kaut gan daudzas topošās vecmātes savas domas mainot pēc pirmajām pieņemtajām dzemdībām. Taču, ieskatījusies Maijas aizvien vēl no redzētā spožajās acīs, uzaicināja viņu pie sevis ekskursijā. Maija arī aizbrauca, paskatījās palātas, dzemdību zāli, apskatījās mazulīšus inkubatorā un saprata, ka viņa būs vecmāte. Aprunājusies mājās par to ar mammu un saņēmusi pilnīgu atbalstu, viņa vairs nekavējās. Vilnis gan burkšķēja, bet ātri aptvēra, ka Maija nepadosies un spītībā aizcirtīs visas durvis, bet nekad neatkāpsies no iecerētā. Nācās vien piekāpties.
Maija iesmējās. Puika saausījās. Nē, tikai vasarīgais vējš sparīgi locīja pļavas zāli un puķes.
Maija atcerējās pirmās reizes, kad patstāvīgi pieņēma jaundzimušo, atbrīvoja elpceļus, atbrīvoja nabassaiti, nosvēra, nomērīja, tad pielika mātei pie krūts un palīdzēja uzsākt zīdīšanu. Bija arī smagākas dzemdības, kad viena netika galā. Tad aicināja ārstu ginekologu. Visādi sākumā gāja. Nu jau ir iestrādājusies, taču vienalga katra reize nāk kā brīnums. Vilnis nevarēja samierināties, ka jaunajai sievai jāstrādā naktīs, nedēļas nogalēs, svētku dienās, dažkārt nodaļā jāpavada vairāk nekā diennakts. Vilnis jutās nodots, jo pēc tik ilgiem gaidīšanas gadiem Maija atkal nepiederēja pilnīgi viņam. Ar mammu bija citādi. Viņa ļoti priecājās par meitas izvēli un, gaidīdama mājās, sevišķi pēc grūtām dežūrām, gatavoja Maijas mīļāko ēdienu - kartupeļu klimpas un bieži cepa kartupeļu pankūkas. Kartupeļu rīvēšanā mamma iesaistīja Vilni, ja vien viņš nebija aizkavējies darbā vai pie draugiem. Pēdējā laikā tas notika bieži. Apkārtējās sievas mēļoja, ka pie vainas esot jaunā grāmatvede, bet Maiju tas neskāra. Gāja pie kādas vai negāja - tas viņai bija kā pīlei ūdens. Nekad Maija nesekoja līdzi vīra gaitām. Pats viņu iekāroja, pats ienāca mājās, ne viņa to lūdza. Māte gan reizēm pasūdzējās savai māsīcai, ka Maija esot pārāk šerpa pret vīru. “Meit, varēji būt mīlīgāka, aizies arī pie tās sarkanmates, atceries, ka ziemeļu vējā bites nemedo,” tā māte, reizi pa reizei Maiju norādama, atgādināja.
Reiz Norma, tā sauca jauno grāmatvedi, iegriezās ginekoloģiskajā nodaļā. Kāds bija apmeklējuma iemesls, to Maija nejautāja, negribēja zināt, taču pusdienas laikā Maijas labākā draudzene, kura todien nodaļā dežurēja, atklāti pajautāja, kā viņa to varot izturēt. Toreiz viņa bija tikai paraustījusi plecus, jo nebija jau, ko turēt.
“Nē, jāceļas taču beidzot augšā! Jāsalūko kaut kas ēdams,” Maija sevi mudināja. Kopš mātes aiziešanas mūžībā, pašai vien vajadzēja gādāt par maltīti.
Mammai bija karaliska nāve. Viņa aizgāja, mizojot kartupeļus. Sirds bija apstājusies pēkšņi. Tā kā viņa nekad nebija pie ārstiem gājusi, arī ar zālēm nedraudzējās, tad visiem tas bija kā zibens no skaidrām debesīm, arī Maijai. Viņa piekrita sekcijai, lai izvairītos no liekām runām. Sekcijā atklājās, ka dzīvību paņēma trombs. Viegli un ātri viņa bija atdevusi sevi lielajam Radītājam.
Bēres kā jau laukos noritēja sirsnīgi. Pavadītāju pulkā netrūka arī ziņkārīgo, taču visu acis kavējās pie svešinieka. Maija tikai vēlāk ievēroja sirmo kungu, kurš sasveicinoties stādījās priekšā kā tuvs mātes draugs, viņu saucot par Ernestu. Līdzās vēl diezgan staltajam vīrietim stāvēja gaišmate, vecāka par Maiju, un augstprātīgi noskatījās apkārtējos. No skata varēja redzēt, ka tā ir vīrieša meita, ko vēlāk arī pati apstiprināja. Bet Maija ar visām bēdām centās atcerēties, vai māte maz bija kādreiz pieminējusi ģimenes draugu, nekad šie cilvēki netika redzēti. Bet zinātāja jau čukstēja, ka Kristīnes lielā mīlestība tomēr esot pieklājīgs vīrietis, otra tikpat skaļi atčukstēja: “Kā nu nebrauks, ja Maija ir viņa meita.” “Meita!?” otrajai elpa aizrāvās, bet vairāk arī nekā nedabūja runāt, jo Maija atradās turpat aiz muguras un izvadītāja aicināja nolikt nelaiķei ziedus.
Nekad viņu mājās netika runāts par Maijas tēvu vai citiem bērniem. Te pēkšņi pusmāsa. Ak, Dievs, tad jau sirmais kungs ir viņas tēvs! Maijai noreiba galva no tik pēkšņas atklāsmes, viņa tam nebija gatava. Labi, ka pie Viļņa pleca varēja atspiesties. “Māt, kāpēc tu agrāk par to nekā nestāstīji?” domās viņa uzrunāja nelaiķi, kura no mūža mājas tagad nolūkojās ar zināmu pārākumu, it kā sacīdama: “Nu tu, Ernest, te stāvi ar savu meitu pie manis kā nopērts suns. Es visus šos gadus klusēju, savu un, galvenais, tavu godu sargādama.” Tikmēr ziedi jau bija nolikti, tuvinieki un draugi vēl pakavējās, jo Maijas māte bija ļoti labi ieredzēta. Un galvenais jau tomēr bija arī Ernests, kurš, visiem redzot, nometās zemē pie svaigās kopiņas un čukstēja: “Dusi saldi, piedod, ka tā sanāca!” Tikmēr Solvita jau bija ieķērusies Maijai elkonī, kaut ko čivināja par liktenīgo satikšanos. Tā vienlaikus ar bēdām par lielo zaudējumu Maija bija arī tikusi pie tēva un pusmāsas. Dzīve bija apmetusi dīvainu kūleni, un vajadzēja vien pieņemt tās diktētos noteikumus.
Solvita ātri vien novērtēja māju, saimniecību, visu, kas tajā atradās, un vēlāk tēvam pārmeta, ka viņš gan varējis būt tālredzīgāks: mežs vien bija ko vērts un par auglīgo zemi arī tūkstošus dabūtu. Tagad tēva iedomu pēc visi labumi aiztek gar degunu. Ko nu vairs, nu jau viss norakstīts Maijai, tagad arī pusmāsai nekā! Kaut gan... Solvitai kā kaķenei iezibējās acis. Viltīgi iesmējusies, viņa no jauna pievērsās Maijai, bet ar acīm aptaustīja Vilni. Tēvs tajā pašā vakarā aizbrauca, bet Solvita teicās kādas dienas te uzkavēties.
Turpmāk – vēl!

Citu datumu laikraksti

  • Likteņa sitieni liek novērtēt dzīves patiesās vērtības 6

    Likteņa sitieni liek novērtēt dzīves patiesās vērtības

    Vizītkarte◆ Vārds, uzvārds: Vineta Bumbiša.◆ Dzimšanas laiks, vieta: 1979.gada 26.jūnijs, Alūksnē.◆ Ģimene: vīrs Andris strādā NBS Kājnieku skolā,...

  • Dzimšanas dienas dāvana Alūksnei

    Dzimšanas dienas dāvana Alūksnei

    Alūksnes Kultūras centru ar īstu rokenrolu 13.maijā pulksten 19.00 pieskandinās grupa “Big Al & The Jokers”, kuras sastāvā muzicē mūsu novadnieks...

  • Orķestrim – izcilība

    Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas pūtēju orķestris (vadītājs - Sandors Līviņš, horeogrāfe - Ilze Līviņa) 4.maijā finālskatē Rīgā Latvijas...

  • Mātes dienas fotokonkurss

    8.maijā visā Latvijā atzīmēs Mātes dienu. Par godu mīļajām un gādīgajām māmiņām, kuru rūpes par saviem bērniem nekad nebeidzas, Alūksnes un Apes...

  • Pirmo reizi -  “Džamboreja Alūksnē”

    Pirmo reizi - “Džamboreja Alūksnē”

    Rīt pulksten 19.00 Alūksnē notiks Latvijā vēl nebijis izklaidējoši izglītojošs pasākums - Alūksnes Kultūras centra deju kopas “Olysta” un...

  • Vai “Rūpe” rūpējas par  iedzīvotājiem? 3

    Vai “Rūpe” rūpējas par iedzīvotājiem?  20

    (Turpinās no 1.lappuses)“Alūksnes Ziņās” jau rakstījām, ka no marta SIA “Rūpe” par katra rēķina sagatavošanu un piegādi daudzdzīvokļu māju...

  • Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts 2

    Karstais kartupelis “Simone” - joprojām karsts  9

    (Turpinās no 1.lappuses) Alūksnes novada dome jau februārī nosūtīja vēstuli Latvijas Investīciju un attīstības aģentūrai, lai izprastu, vai “Simoni”...

  • Heroīns pie mums un kaimiņos

    Heroīns pie mums un kaimiņos

    Dzīvojot mazpilsētā, nereti var šķist, ka te nav problēmu ar narkotikām. Varbūt kāds uzsmēķē marihuānu, kāds apēd halucinogēnās sēnes, paretam ieceļo...

  • Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Bejā atkal ierūcinās zāģus

    Tradicionālās mākslas zāģēšanas sacensības-plenērs “Ierūcini zāģi un ļaujies fantāzijai!” motorzāģu pavēlniekus Jaunalūksnes pagasta Bejā pulcēs...